Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags:

“Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.”

Tā teica eņģeļi Ziemsvētku naktī, un eņģeļi ir Dieva vēstneši. Kristus dzimšanu Dievs redz kā lielu prieku visiem cilvēkiem. Ja mēģinātu atšķetināt, kādēļ Ziemsvētki mums saistās ar dāvināšanu, labdarību, mīlestību, piedošanu un vispār ar visu labāko, uz ko spējīga mūsu sirds, mēs atklātu, ka tā ir gadu simtos veidojusies cilvēku atbilde Dievam pateicībā par viņa dāvanu, par Betlēmes bērnu, kurš atnesa pasaulei Dieva labdarību, mīlestību un piedošanu. Visu, kas vien mūsu civilizācijā ir patiesi labs un svēts, ir iedvesmojusi Kristus personība un mācība.

Taču vai jums nešķiet, ka ir pienācis laikmets, kam grūti saprast eņģelisko prieku? Pat laicīgajai sabiedrībai sāk nepatikt Ziemsvētku komercializācija, bet tā ir tikai izpausme daudz dziļākai problēmai. Mūsdienu sabiedrībā, šķiet, veidojas atgrūšanās pret visu labo, ko Kristus dzimšana atnesa pasaulē. Šodienas uztverē personību pievilcīgu dara ironija un cinisms. Intelektuāls un dziļš skaitās tas, kas ārda, šokē un noliedz. Lai būtu uzmanības centrā, pietiek ar to vien, kā lauzt un izsmiet tradicionāli labo. Visa gaisotne liek cilvēkam justies neērti un taisnoties, ja viņam ir gadījies izpaust tikumisku stāju. Savā pamatlikumā Eiropa atteicās pieminēt Kristu kā savas identitātes avotu. Tiem, kas Kristus noliegumu ielika Latvijas mutē, šķiet, ka ar to viņi rūpējās par Eiropas labumu – tik ļoti ir mainījies priekšstats par labo. Mēs esam laikmetu griežos.

Tieši tādēļ Ziemsvētku laiks ir ļoti dārgs. Dvēseles kā nekad ir atvērtas gaismai. Mums vajadzētu to izmantot. Mums vajadzētu atcerēties, kas ir bijis labs un svēts, citādi drīz to vairs nepazīsim pat tad, kad tas būs tieši mums acu priekšā. Un ko tad būs vērtas dāvanas, kas pirktas par naudu, ja būsim pazaudējuši spēju pazīt labo un dāvināt to cits citam? Ja mums vairs nebūs tā, kas ir bijis šūpulis visam labajam mūsu dzīves telpā?

Tomēr Ziemsvētki nerunā par kādu vispārēju vārdā nenosauktu „labo“. Tie vēsta par Kristus dzimšanu. Piedzimstot pasaulē, Dievs dalījās cilvēku dzīvē, lai mēs varētu piedalīties Dieva dzīvē. Lai mums būtu iespēja atklāt un apgūt savu dievišķo daļu, kura citādi mums paliek neaizsniedzama. Kristus ir dzimis kā Dieva dāvināts brīvības nesējs. Atbrīvotājs no zemiskā, ciniskā un ļaunā – vispirms jau mūsos pašos. Glābējs no grēka un nāves. Mūsu saplosītās dzīves dziedinātājs. Ceļš, patiesība un dzīvība katrā mūsu strupceļā. Viņā atrodam mieru un dzīves pilnību.

“Ko dosim mēs, bērni, ko dāvāsim Tev?
Ak pieņem mūs pašus par dāvanu sev!”

Tā Ziemsvētku vakarā mēs dziedam Betlēmē dzimušajam Jēzum. Šī iemīļotā dziesma varbūt šķiet bērnišķīga, tomēr tā ir ļoti dziļa. Dāvināt sevi Betlēmes bērnam, veltīt savu dzīvi Kristum ir vislielākā dāvana, ko varam pasniegt paši sev. Dzīvojot ar viņu, mēs piepildām mērķi, kura dēļ esam dzimuši pasaulē, – nav lielāka apmierinājuma par to. Mirstot ar Kristu, mēs satveram mūžīgo dzīvību, un nāve atver mums durvis.

Dāvināt sevi Betlēmes bērnam, veltīt savu dzīvi Kristum ir vislielākā dāvana, ko varam pasniegt citiem. Mums sevī pašos nav labā, ko dāvināt, bet Kristus spēj pārveidot iekšējo cilvēku un padarīt mūs par Dieva atspulgu, par gaismu pasaulei. Dāvanas, ko dodam, no Kristus novērsušies, mēdz kļūt rūgtas un bieži liek ciest. Tas, ko dodam no savas dzīves Kristū un no Kristus dzīves mūsos, vienmēr bagātina, iedvesmo un ceļ. Betlēmē dzimušais ir visa labā un katras svētības avots. Dāvināsim sevi viņam, lai šis avots neizsīkst mūsos!

Vēlu visiem svētītus, dziļa un cildena prieka pilnus Ziemsvētkus!