"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondents Jānis Ūdris:

Vācijas galvaspilsētā Berlīnes mūra krišanas desmitās gadskārtas dienās

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 374/377, 12.11. 1999., nr.390/391, 25.11.1999., nr.399, 2.12.1999.

Atgriezies no Vācijas, es pārlasīju franču sociologa Edgara Morēna pārdomas par sašķelto Berlīni:

"Rietumu pilsētu apjoza Mūris. Tā bija šķietami ieslodzītā. Taču tā bija Brīva pilsēta, jo valsts, kas to ieslodzīja, pati bija ieslodzītā. Ieslēdza Austrumvāciju, ieslogojot Rietumberlīni, kas tādējādi savas brīvības ierobežojumā guva eksistenci un substanci."

Zīmīgi ir arī E.Morēna vērojumi toreizējā VDR galvaspilsētā Berlīnē:

"Unter den Linden" un Aleksandra laukums bija pārveidojušies, kļuvuši dīvaini un nožēlojami rietumnieciski — gigantisks minarets ar Eifeļa torņa funkciju, stiklotas celtnes, gājēju zonas, taču arī drūmi skatlogi un "cheap", no kā plūda neskaidras skumjas, pārāk daudz formas tērpu attiecībā pret civilo apģērbu, it kā lai uzraudzītu Rietumu sapni, kas nozīmēja jauniešu džinsus, jakas un garus matus."

Edgara Morēna Austrumberlīnes aprakstā skaidri sajūtama Rietumu demokrātijā auguša cilvēka loģika. Zināms, ka ne jau uniformētie ļaudis bija visbriesmīgākie "Rietumu sapņa" uzraugi un ne jau džinsi un garie mati — režīma izspiegošanas prioritāte.

Spilgtu ieskatu Austrumvācijas "prātu kontroles" dienesta darba vērienā un metodēs mums, vairāk nekā divdesmit valstu žurnālistiem, sniedza bijušās VDR Drošības ministrijas "Stasi" (PSRS VDK līdzinieces) arhīva apmeklējums, kurā mūs pavadīja VFR federālā komisāra darbam ar VDR slepenajiem dokumentiem preses sekretāre Kornēlija Bula.

Kopš trīspadsmit gadu vecuma — lieta "Stasi" arhīvā

Jau krēsloja, kad autobusā devāmies uz kādreizējo "Stasi" arhīvu Berlīnes Austrumu priekšpilsētā, un jau pa ceļam mums ar Kornēliju Bulu izraisījās dzīva saruna par cilvēku likteņiem komunistiskajā VDR un apvienotajā Vācijā.

Kornēlija Bula ir pajauna sieviete, pēc profesijas garīdzniece, dzimusi un augusi VDR, viņa pati jau trīspadsmit gadu vecumā nokļuvusi "Stasi" uzmanības lokā. Iemesls bijis pavisam vienkāršs — Kornēlija nosūtījusi vēstuli kādai meitenei Rietumberlīnē. Adresāte vēstuli nekad nav saņēmusi, toties "Stasi" arhīvā parādījusies lieta ar K.Bulas vārdu.

Likums par bijušās VDR Drošības ministrijas slepeno arhīvu izmantošanu pieņemts 1990. gada augustā. Tad arī noskaidrojies, ka no septiņpadsmit miljoniem VDR iedzīvotāju apmēram ceturtā daļa pieaugušo vārdu bijis "Stasi" arhīvos. Taču, kā liecina K.Bulas gadījums, "Stasi" uzmanības lokā nokļuva pat bērni. VDR Drošības ministrijā bija izveidota arī īpaša pasta kontroles nodaļa, kas pārbaudīja ikvienu uz ārzemēm sūtītu vēstuli.Ministrijā strādājuši 84 tūkstoši profesionālu štata darbinieku, bet informatoru skaits bijis aptuveni 170 tūkstoši.

1989. gada oktobrī, sākot brukt Berlīnes mūrim, "Stasi" vadībai radās problēma, ko darīt ar slepenajiem arhīviem. Nebija kā Atmodas laikā Rīgā, kur ( kā tagad zināms no presē publicētajām bijušo VDK darbinieku liecībām), "stūra mājas" dokumenti jau laikus aizvesti uz Maskavu. VDR Drošības ministrijai šādas "aizmugures" nebija. Maskava atkrita, jo VDR ortodoksālie komunisti jutās metropoles nodoti. Un īsti labas attiecības starp VDR un PSRS slepenajiem dienestiem nav bijušas arī agrāk. VDR funkcionāri, pārņēmuši daudzus "trešā reiha" nacistiskās mentalitātes elementus, klusībā sevi uzskatījuši par īstākiem komunistiem.

Tātad 1989. gada oktobrī "Stasi" profesionāļi ķērās pie arhīva iznīcināšanas. Ēkā ielauzās demonstrantu pūlis, sākot arhīvu postīt. (Vēlāk atklājās, ka nekārtības izraisījuši bijušie "Stasi" aģenti, cenšoties iznīcināt savu arhīvu.)

Taču arhīvu iznīcināšana izrādījusies gandrīz neiespējama. Kādā lielā zālē ar vara plātņu klātām betona sienām atrodas desmitiem maisu ar daļēji iznīcinātajiem dokumentiem. Daži maisi nebija aizsieti, un tajos varēja redzēt papīra smalcinātājos sašķērētas dokumentu, fotogrāfiju un filmiņu strēmeles. Taču vairumā maisu glabājas vienkārši ar rokām saplēstas un sajauktas papīra loksnes. "Kāpēc viņi dokumentus nesadedzināja," vaicāja zviedru žurnāliste, un Kornēlija Bula pasmaidīja: "Jūs esat laimīgs cilvēks, ja jums nav nācies dedzināt dokumentus. Pamēģiniet, un jūs redzēsit, cik tas ir grūti. Ārējās loksnes pārpelnojas, uguns nodziest, bet kaudzes iekšpusē papīri paliek veseli."

Nākamajā telpā, milzīgā, spoži apgaismotā zālē, garos plauktos rindojas "Stasi" izsekoto personu kartotēka."Pavisam šajā zālē ir apmēram trīs miljoni lietu. Bet visā "Stasi" arhīvā — vismaz seši miljoni lietu, no tiem apmēram divi miljoni — par ārzemniekiem. Taču galvenais "Stasi" novērošanas un izsekošanas objekts bija VDR pilsoņi," stāstīja mūsu pavadone.

Sagaidījuši ļoti striktu apsardzi (kas šeit noteikti arī ir, tikai neuzkrītoša, elektroniskiem līdzekļiem nodrošināta) mēs, Rietumu un postkomunistisko valstu žurnālisti, jutāmies pārsteigti, ka mūsu vienīgā pavadone arī arhīva iekštelpās bija tā pati Kornēlija Bula. Nekur neredzējām bruņotus sargus, neuztvērām nevienu neuzticības pilnu, novērojošu skatienu. Gluži otrādi — kad atļāvāmies paņemt no papīra drazu maisa pa strēmelei un sākām pētīt, preses sekretāre pat pajokoja: "Mums ir ieteikuši šīs sabojāto dokumentu paliekas pārdot kā suvenīrus, līdzīgi Berlīnes mūra gabaliņiem." Ieskatījos papīra skrandā kaudzes augšpusē: "... objekts mainījis dzīvesvietu sakarā ar mātes slimību...", "...lieta tālāk nodota..." Kam nodota? Un kur ir pats "objekts"? Vai viņš sagaidīja vēsturisko mūra krišanas dienu?

Pametu skatienu uz kolēģiem. Likās, arī viņiem, "savas" papīra strēmeles lasot, bija līdzīgas izjūtas. Sākām cits citu fotografēt ar neparastajiem "suvenīriem" rokās, bet K.Bula vedināja tālāk. Iešāvās prātā, ka es taču šo papīra gabalu varu, neviena netraucēts, iebāzt kabatā. Iztēlē jau nozibēja vilinoša aina, kā varēšu to rādīt Rīgā un lepoties, ka tā, lūk, ir maza daļiņa no "Stasi" dokumentiem. Vairāku savu kolēģu acīs izlasīju līdzīgu domu. Patiešām, šo kādreizējo ziņojumu fragmenti tagad bija vairs tikai papīra skrandas, tās, miljoniem strēmelēs saplēstas un sajauktas, laikam gan neviens vairs kopā nesaliks. Taču katram priekšmetam ir arī aura, acij šķietami neredzams starojums, ko iespaido arī lietotāja domas. ""Stasi" papīru aurai jābūt melnai kā nelaime!" prāts brīdināja, un roka atlika papīra gabalu atpakaļ. Izejot no zāles, redzēju, ka līdzīgi rīkojās citi kolēģi.

Ziņotāji vai izsekotie

Starptautisko žurnālistu grupu īpaši interesēja Vācijas federālās valdības pieredze bijušo "Stasi" arhīvu izpētē un izmantošanā. Izrādās, katrs Vācijas pilsonis, kam ir motivēta interese par konkrētas personas eventuālo sadarbību ar "Stasi", var iepazīties ar attiecīgo lietu. Piemēram, žurnālisti var pārliecināties, vai "Stasi" arhīvā ir materiāli par tā vai cita politiķa sadarbību ar VDR Drošības ministriju. Ikviens Vācijas pilsonis var arī pārliecināties, vai viņa vārds bijis izsekoto personu sarakstā, un iepazīties ar savu lietu. Taču katrs var iepazīties tikai ar savu lietu. Svešu personu dati citiem ir slēgti. Kopš 1997. gada likumā par slepenajiem dokumentiem izdarīts papildinājums, un bijušie upuri var parūpēties, lai pēc nāves viņu lieta tiktu iznīcināta.

Īpaši aktuālas arhīva lietas bijušas pirms Bundestāga vēlēšanām, kad konstatēta daudzu jauno politisko partiju līderu saistība ar "Stasi". Fakti, protams, nokļuvuši mediju uzmanības lokā, un kandidātu izredzes uz ievēlēšanu samazinājušās līdz nullei.

Taču vācieši par bijušajiem drošībniekiem profesionāļiem un informatoriem runā lietišķi, bez sakāpinātām emocijām, nereti sarunās pavīd arī pa jokam. Tā, piemēram, bijušie VDR pilsoņi gandrīz vai par aksiomu uzskata faktu, ka "Stasi" lietās bija ietverti visi populārākie austrumvācieši. Ja nu tagad kāds tautā iemīļots literāts vai mākslinieks arhīvā neatrod savu vārdu, tas izskatās gandrīz nepiedienīgi un aizdomīgi. Vācieši joko: neatradis savu vārdu izsekoto personu lietās, godkārīgs cilvēks pēdējā cerībā ķeroties pie "Stasi" aģentu saraksta.

Taču katrā jokā ir arī daļa patiesības. Pēc K.Bulas teiktā, gadījumi, kad kāda VDR populāra cilvēka vārds nebūtu "Stasi" lietās, esot ārkārtīgi reti, un arī tie paši parasti izskaidrojami ar kādām šīs iestādes iekšējās kārtības īpatnībām. Piemēram, aģentam īpašu drošības apsvērumu dēļ nomainīts segvārds. Arī jokam par sava vārda meklēšanu vispirms "Stasi" upuru, pēc tam aģentu sarakstā esot visai nopietns pamats, jo daudzos gadījumos viena un tā pati persona varēja būt gan "Stasi" "izsekošanas subjekts" (aģents), gan "izsekošanas objekts". Ilustrācijai K.Bula pastāstīja visai zīmīgu epizodi kāda aģenta lietā.

Vienā ziņojumā teikts, ka "Stasi" virsnieks ārštata aģentam A. uzdevis ierasties pie sava priekšnieka B. uz piecdesmit gadu jubilejas svinībām un neformālā gaisotnē pavaicāt, ko B. domā par viņam piedāvāto iespēju pārcelties uz Rietumiem. Zīmīgs bijis nākamais tā paša "Stasi" virsnieka ziņojums:

"Tikos ar aģentu A., starp mums notika šāda saruna:

— Vai jūs piedalījāties B. jubilejas svinībās?

— Jā, piedalījos.

— Vai jūs vaicājāt, ko B. domā par iespēju pārcelties uz Rietumiem?

— Nē.

— Kāpēc? Vai jums nebija skaidrs uzdevums?

— Es nevarēju paprasīt, jo biju piedzēries."

Šīs ziņojuma lapas apakšā kāds cits "Stasi" virsnieks pierakstījis: "Aģents A. melo! B. jubilejas banketā viņš izdzēra tikai divas glāzes alus..."

Turpmāk vēl

Bijusī Vācijas Demokrātiskās Republikas pilsone Kornēlija Bula ir garīdzniece, taču tagad strādā Vācijas Federālās valdības birojā, kas pārzina VDR drošības dienesta dokumentus

"Stasi" arhīvā bija izveidota arī izsekojamo personu smaržas paraugu banka. Katrā no šīm burkām glabājas kāda īpaši nozīmīga Austrumvācijas komunistiskā režīma pretinieka smarža

Tikšanās ar vienu no komunistiskā režīma bīstamākajiem pretiniekiem Austrumvācijā: bijušo VDR disidentu, tagad Bundestāga deputātu Verneru Šulcu

Pēc K.Bulas vārdiem, atteikšanās sadarboties ar "Stasi" cilvēkam allaž maksājusi karjeru, taču daudzos gadījumos bijusi vēl daudz sāpīgāka. Piemēram, cilvēku varēja ieslodzīt cietumā par kādu citu nodarījumu. Visai izplatīta "Stasi" metode bijusi vervēt cilvēkus, kuri pārkāpuši kādu likumu. Sadarbības gadījumā lieta tika izbeigta vai reducēta uz sīkāku pārkāpumu. Savukārt atteikšanās gadījumā tā tika maksimāli "uzpūsta", un cilvēks samaksāja dārgi.

"Mēs, cilvēki komunistiskajā Vācijā, visi zinājām, cik rafinēti un ciniski strādāja "Stasi". Tāpēc mēs īpaši nenosodām tos, kuru vārdi ir "Stasi" aģentu sarakstos," teica Kornēlija. "Daudzi no viņiem bija godīgi cilvēki un izmantoja situāciju, lai palīdzētu draugiem un kolēģiem — brīdināja par izsekošanu, rakstīja par viņiem pozitīvus ziņojumus. Bija arī visai populāra metode, kā izvairīties no sadarbības. Šo metodi izmantoju arī es pati, kad man īsi pirms skolas beigšanas piedāvāja sadarboties ar "Stasi". Viņiem jau bija zināma mana reliģiskā pārliecība un kontakti ar baznīcas aprindām. "Stasi" virsnieks man sākumā piedāvāja retus baznīcas žurnālus, tad ieteica sadarboties. Negribu melot, ka parādīju lielu varonību un teicu nē. Atbildēju, ka man šis priekšlikums jāpārdomā. Virsnieku šāda atbilde it kā apmierināja, un šķiroties viņš piekodināja, lai par mūsu sarunu nevienam nestāstu. Tā tad arī bija atslēga manai turpmākajai rīcībai — pastāstīju par "man parādīto godu" veselai virknei meiteņu, visām piekodinot, lai tikai nevienam nestāsta. Ar to arī pietika, lai "Stasi" mani "norakstītu" kā vieglprātīgu, pļāpīgu skuķi...," Kornēlija Bula nosmējās.

"Bet ko jūs jūtat pret īstajiem "Stasi" profesionāļiem, kuri Drošības ministrijai kalpoja ar visu sirdi un dvēseli?" pavaicāju.

"Es pret viņiem nejūtu neko īpašu. Lai dzīvo. Viņiem jau tagad nav viegli, jo nevar strādāt daudzās profesijās. Arī politikā viņiem sakarā ar "Stasi" arhīvu plašo pieejamību nav reālu izredžu."

"Vai jūs kādreiz arī satiekat šos cilvēkus? Ar "Stasi" arhīviem strādājot, jūs taču zināt viņu vārdus, daudzus droši vien pazīstat arī pēc izskata. Ko jūs, piemēram, teiktu cilvēkam, kurš centās jūs savervēt, sastopot viņu uz ielas?"

"Es viņam teiktu "labdien!" Varbūt pavaicātu: vai jūs mani vēl atceraties? Jūs strādājāt "Stasi". Ak, neatceraties? Nu ko, lai jums labi klājas!"

"Garā roka" ar ilglaicīgu psiholoģisko iedarbību

Taču sabiedrības psiholoģiski līdzsvarotā attieksme pret "Stasi" arhīviem nebūt neliecina, ka VDR Drošības ministrijā būtu strādājuši nevainīgi jēriņi vai vienaldzīgi burta kalpi. Par dzelžaino kārtību un maksimālu neuzticēšanos arī "Stasi" profesionāļu vidū liecina fakts, ka katra aģenta segvārdu zinājis tikai attiecīgais "Stasi" virsnieks un šī virsnieka tiešais priekšnieks. Arhīvu sistēmu kopumā pārzinājušas tikai pāris augstākās personas. Zemākajos dienestos katrs pārzinājis tikai savu sektoru. Arī arhīva augstākajiem pārraugiem bijis strikts kompetences sfēru dalījums. Vienam virsniekam bijuši pieejami aģentu segvārdi, citam — viņu īstie vārdi, vēl citam — adreses. Sistēma bijusi izveidota tā, lai neviens no "Stasi" darbiniekiem, arī no augstākās vadības, nevarētu pārbēgt uz Rietumiem un nodot aģentūras sarakstus. Kopējo ainu bijis iespējams izveidot, tikai sanākot kopā noteiktam virsnieku skaitam un apkopojot katra rīcībā esošo informāciju.

Plašajā izsekoto personu uzskaites zālē skatienam izlikta brūna kartona kartīte, tajā redzams, ka izsekojamā persona ar segvārdu "Biedermeier" reģistrēta 1987. gada 24. septembrī.

Citā zālē garos tērauda skapjos glabājas aģentu lietas. Garas skapju virknes ar šaurām ejām vidū. Mūsu pavadone izvelk kādu skapja sekciju, atver tērauda durvis un izņem pirmo pa rokai pagadījušos lietu. Šķietami parasti brūna kartona vāki ar skaidri salasāmu segvārdu "Petra Meijere", kuros ar metāla skavām iestiprināts pabiezs dažādu dokumentu žūksnis. Vāka iekšpusē iestiprināts arī pelēks konverts. Pavērusi to, Kornēlija izņem četrkārt salocītu rokrakstā aizpildītu papīra lapu: "Lūk, šis ir pats pirmais dokuments — savervētās personas solījums nevienam neizpaust par sadarbību ar "Stasi"." Mūsu pavadone šķirsta mapi, komentējot turpmākos dokumentus. Tie ir aģentes Petras Meijeres ziņojumi par vērojumiem Polijas apmeklējuma laikā, par viņai zināmo poļu kontaktiem ar Vācijas Federatīvo Republiku un poļu iespējām izbraukt uz šo valsti. Īpaša vieta ziņojumos ierādīta poļu kontaktiem ar VDR pilsoņiem. Mapi noslēdz rīkojums Petrai Meijerei "Stasi" uzdevumā doties uz Maskavu olimpisko spēļu laikā. Līdz ar to aģente pārcelta uz citu "Stasi" nodaļu un liecības par viņas turpmākajām gaitām meklējamas citā skapī.

Paprasījām Kornēlijai Bulai, kāda bijusi sieviešu un vīriešu proporcija "Stasi" aģentu vidū. "Neesam īpaši skaitījuši. Taču liekas, ka vīriešu noteikti bija vairāk," Kornēlija Bula atbildēja. "Daļēji tas izskaidrojams arī ar ilggadīgā VDR drošības ministra Milkes subjektīvo nepatiku pret sievietēm. Šis pavecais vīrs uzskatīja, ka sievietes ir nedisciplinētākas par vīriešiem un pārāk emocionālas. "Stasi" uzdevumus saņemot, viņas pārāk daudz prātojot un pēcāk cenšoties rīkoties pēc sava prāta."

Pavaicāju arī, vai "Stasi" arhīvos ir liecības par VDR Drošības ministrijas sadarbību ar čeku, piemēram, vai ir ziņojumi par to, ka "Stasi" čekas uzdevumā būtu izsekojis PSRS tūristus Austrumvācijā.

"Es nedomāju, ka starp šīm iestādēm pastāvēja cieša sadarbība, " atbildēja mūsu pavadone. "No dokumentiem jūtams, ka starp viņiem pastāvēja dziļa neuzticība."

Turpat "Stasi" arhīva zālē mums, dažādu valstu žurnālistiem, izraisījās domu apmaiņa par drošības dienestu jēdzienu un postkomunistisko valstu pieredzi ar bijušo drošības dienestu arhīviem. "Es esmu pārliecināta, ka ikvienai valstij nepieciešams savs slepenais dienests," teica K.Bula. "Taču aksioma ir tā, ka demokrātiskā valstī šai institūcijai jāstrādā stingrā parlamenta kontrolē."

Kad šajā neformālajā sarunā minēju Latvijas diskusijas par 1991. gada augustā Rīgā atstātajiem čekas maisiem, K.Bula smaidot nogrozīja galvu: "Es nu gan nedomāju, ka drošības iestādes, vai tas bija VDR vai Padomju savienībā, kaut ko darīja tāpat vien, nejaušības dēļ. Šajās iestādēs strādāja augstas klases profesionāļi, kas bija īsti meistari tālejošu psiholoģisko mērķu sasniegšanai."

Ilustrācijai Kornēlija Bula pastāstīja slavenas VDR zinātnieces dzīves epizodi. Sižetu, kura pavediens kļuvis pilnībā skaidrs tikai pēc komunistiskās Austrumvācijas sabrukšanas un "Stasi" arhīvu atvēršanas.

Zinātniece E. ar saviem pētījumiem bija izpelnījusies starptautisku autoritāti, un VDR vadība atļāva E. piedalīties zinātniskā konferencē Rietumvācijā. Konferences laikā E. skaudri pārliecinājās, ka Austrumvācijā viņas talants netiek adekvāti novērtēts. Saņēmusi izdevīgu darba piedāvājumu, E. atgriezās Austrumvācijā ar ciešu apņemšanos pārcelties uz dzīvi Rietumos. Viņas iesniegums par pārcelšanos austrumvācu komunistiskos funkcionārus nostādīja smagas dilemmas priekšā. E. bija pārāk populāra, lai viņas iesniegumu ignorētu kā daudzos citos gadījumos. Vēl neiespējamāk bija vērst pret viņu tiešas represijas vai draudus. Lieta tika nodota īpašai "Stasi" nodaļai, un drīz ap zinātnieci sāka risināties dīvaini notikumi.

Kādu dienu, pārnākusi mājās, E. konstatēja, ka viņas dzīvoklis uzlauzts un nozagti visi priekšmeti, kas bija zilā krāsā. Pilnīgi viss zilais, sākot ar krūzītēm un beidzot ar kleitām un aizkariem. Izsauktie policisti skeptiski grozīja galvas: "Padomājiet pati, cienītā, kāda vajadzība zagļiem paņemt tieši tās lietas, kas zilā krāsā?!"

E. arī pati saprata situācijas neloģiskumu. Taču fakts palika fakts. Pēc pāris dienām E. dzīvoklis atkal bija uzlauzts, taču tagad prom bija visas dzeltenās lietas. Šoreiz policisti jau bija dusmīgi: "Vai tikai jūs, cienītā, neņirgājaties par mums?!"

Informācija par šīm kolīzijām bija iekļuvusi presē, un E. vēl tikai gatavojās pārcelties uz Rietumvāciju, kad skandalozās publikācijas jau bija pārņēmusi arī turienes prese. "Ja tādi, tā teikt, "nojūgušies" cilvēki brauc uz Rietumiem, tad — laimīgu taciņu!" — tāds bija Austrumvācijas preses moto, kamēr Rietumu publikāciju zemtekstā bija retorisks jautājums: "Uz ko gan pie mums konkurences apstākļos cer cilvēks, kam "zūd zilas krūzītes"?!"

Kad E. beidzot bija pārcēlusies uz Rietumiem, darba piedāvātāji viņu sagaidīja ar domīgām sejām un palūdza katram gadījumam atnest psihiatra slēdzienu. Sekmīgā zinātnieces karjera Rietumos E. tā arī palika tikai sapnis. Salauzts cilvēks, sagrauta dzīve.

Gadījums ar E. tā arī būtu iegājis psihiatrijas vēsturē varbūt kā "zilo krūzīšu sindroms", ja 1991. gadā pēc "Stasi" arhīvu atvēršanas nebūtu atrasts VDR Drošības ministrijas psihologu rūpīgi izstrādāts scenārijs E. morālajai degradēšanai un psiholoģiskajai iznīcināšanai.

Komunistiskā kartupeļu puve

9.novembra, vēsturiskās Berlīnes mūra krišanas gadadienas, priekšvakarā mēs bijām ielūgti uz pusdienām ar Vācijā populāriem 1989. gada notikumu dalībniekiem. Pusdienām bija izraudzīta visnotaļ simboliska vieta — kādreizējā Berlīnes austrumdaļā līdzās Brandenburgas vārtiem uzceltas bankas augšējā stāvā. No loga skatienam pavērās Brandenburgas vārtu rota — varenie zirgi — un netālais Reihstāgs. Pirms desmit gadiem šo vietu varēju skatīt tikai pār Berlīnes mūri. Šeit tolaik bija "mirusī zona" — nezālēm aizaudzis, VDR robežsargu modri apsargāts klajums.

Atbilstoši galda kartēm man iznāca sēdēt līdzās vienam no pazīstamākajiem VDR disidentiem, mācītājam, tagad arī Bundestāga deputātam Verneram Šulcam. Sākumā mani pārsteidza galda biedra šķietamais biklums. Viņš pārsvarā klusēja un, atbildot uz jautājumiem, mulsi smaidīja. Prasīju, kā bijušie VDR iedzīvotāji vērtē savu situāciju desmit gadus pēc Berlīnes mūra krišanas: fakti liecina, ka Vācijas austrumu federālajās zemēs tomēr joprojām ir zemākas algas un augstāks bezdarba līmenis.

"Jā, tādi ir fakti," deputāts Šulcs atbildēja. "Taču pēc faktiem vien vēl nevar spriest par cilvēku noskaņojumu. Ir jau tiesa, Vācijas austrumu rajonos jūs varbūt patiešām vēl neredzēsit īpaši laimīgus cilvēkus. Taču jūs tomēr neatradīsit nevienu prātīgu cilvēku, kurš gribētu atkal dzīvot komunistiskajā režīmā. Jā, cilvēki gribētu jau šodien dzīvot tikpat labi kā mūsu tautasbrāļi Vācijas rietumos. Taču ne par tādu cenu. Un bijušie VDR iedzīvotāji jau arī tagad nedzīvo slikti. Jā, ir lielāks bezdarbnieku procents. Taču visi bezdarbnieki saņem pabalstus, viņiem ir iespēja pārkvalificēties. Būtiskākais ir fakts, ka daudz kas mainījies mūsu ekonomiskajos apstākļos. Taču cilvēka apziņa nespēj tik ātri pārkārtoties. Komunistiskais režīms, tāpat kā vēl agrāk fašistiskā diktatūra, nepieļāva personīgo iniciatīvu. Režīms cilvēkam pateica, kas viņam jādara. Tagad daudziem, īpaši vecākajai un vidējai paaudzei, ir grūti atraisīt iniciatīvu, uzsākt patstāvīgu biznesu, kaut iespējas tam būtu. Rietumu sistēmā augušie cilvēki ir elastīgāki un nebaidās riskēt. Taču varu apgalvot, ka neviens prātīgs cilvēks negribētu, lai mūsu zeme atkal būtu tā sauktā VDR. Ja nu kāds jums tomēr karstumā pateiktu, ka to vēlas, tas nav ņemams par pilnu. Ir jau arī tā, ka cilvēkiem grūti ikdienā novērtēt demokrātijas milzīgo ieguvumu — to, ka viņi tagad var brīvi teikt, ko domā, nebaidoties no represijām. Jābrīnās, cik ātri mēs šo situāciju esam pieņēmuši kā pašu par sevi saprotamu. Laikam jau par to ir tikai jāpriecājas — jo domāšanas un runāšanas brīvība arī ir pašas par sevi saprotamas lietas. Kaut vēl samērā nesen daļai vāciešu šī iespēja bija liegta."

Lietuviešu kolēģis, brīdi sekojis mūsu sarunai, iestarpināja, ka 1996. gadā viņš savas televīzijas uzdevumā aptaujājis jaunos vāciešus Leipcigas ielās, un daudzi izteikušies, ka labprāt dzīvotu atsevišķā Austrumvācijas valstī, konfederācijā ar Rietumvāciju. "Nezinu, vai tas bija nopietni domāts," skeptiski nogrozīja galvu mans galdabiedrs. "Ir atjaunots vēsturiskais taisnīgums, un sadzīviskās atšķirības dažādos Vācijas reģionos ir sekundāras. Turklāt tās ir pārejošas. Visam taču vajadzīgs laiks un mazliet vairāk pacietības. Mēs uz brīvību un demokrātiju gaidījām pusgadsimtu."

Saruna iegriezās vēstures atskatā. Pavaicāju Verneram Šulcam, vai, viņaprāt, leģendārā vācu komuniste Roza Luksemburga būtu akceptējusi Ulbrihta un Honekera režīmu Vācijas austrumu daļā, ja viņai būtu iznācis tajā dzīvot. "Es esmu pārliecināts, ka Roza Luksemburga nebūtu laimīga, redzot VDR dzīves īstenību," skumji pasmaidot, atbildēja bijušais VDR disidents. "Nedomāju arī, ka Honekera režīms būtu priecīgs redzēt Rozu Luksemburgu savā varas zonā. Rozas Luksemburgas teorētiskajos darbos bija virkne totalitāram režīmam nepieņemamu ideju. Ne velti bijušajā VDR nekad netika pilnībā izdoti visi Rozas Luksemburgas raksti — vien atsevišķi darbi un fragmenti. Es domāju, Roza Luksemburga, VDR dzīvojot, ātri vien būtu pieprasījusi atļauju izbraukt uz Rietumiem un, šādu atļauju nesaņemot, kļuvusi par disidenti. Viena lieta ir komunistiskā teorija, kas diemžēl radusies Vācijā. Taču reālais komunisms, tāds, kādu to īstenoja Ulbrihta un vēlāk Honekera režīms, bija kas pavisam cits. Visaugstākajā līmenī izteikta sociālā nevienlīdzība, kad Vācijas Sociālistiskās vienības partijas funkcionāri atkarībā no sava amata un ranga baudīja vislielākās privilēģijas. Viņi dzīvoja slēgtos, "Stasi" apsargātos rajonos un namos, iepirkās īpašos veikalos, ārstējās īpašās poliklīnikās un slimnīcās. Viņiem bija nodrošināta paradīze zemes virsū, varētu teikt — komunisms, jo daudzas no šīm privilēģijām viņiem neko nemaksāja. Komunisms ir kā puve kartupeļu laukā — iesākusies no vienas malas, tā ātri pārņem visu lauku. Bet, atgriežoties pie jūsu jautājuma par Rozu Luksemburgu — es viņas pozīciju salīdzinātu ar Gorbačova nostāju atklātības laikā. Viņa, tāpat kā Gorbačovs, droši vien censtos īstenot "sociālismu ar cilvēcisku seju". Taču vēsture parādīja, ka tas nav iespējams. Atsakoties no diktatoriskajām metodēm, sociālistiska impērija vairs nespēj pastāvēt."

(Turpmāk — nobeigums)

Attēlos:

9. Bijusī VDR pilsone Kornēlija Bula ir garīdzniece, taču tagad strādā Vācijas federālās valdības birojā, kas pārzina "Stasi" slepenos dokumentus

13. "Stasi" arhīvā bija izveidota arī izsekojamo personu smaržu paraugu banka. Katrā no šīm burkām glabājas kāda īpaši bīstama komunistiskā režīma pretinieka smarža

19. Tikšanās ar vienu no Austrumvācijas komunistiskā režīma bīstamākajiem pretiniekiem, mācītāju, tagad arī Bundestāga deputātu Verneru Šulcu (pa kreisi)

10., 11., 12. Šajos maisos glabājas VDR Drošības ministrijas profesionāļu iznīcināto dokumentu atliekas

14. Mācītāja Kornēlija Bula, tagad Vācijas federālās valdības biroja preses sekretāre, ārvalstu žurnālistiem parādīja arī "Stasi" slepeno aģentu lietas. Šajos vākos glabājas aģentes "Petras Meijeres" ziņojumi par vērojumiem Polijas ceļojuma laikā un informācija par Polijas pilsoņu kontaktiem ar Rietumvāciju

15. "Stasi" arhīvā ir miljoniem lietu, miljoniem cilvēku likteņu

Foto: Jānis Ūdris, "LV"