Hitlers bija sākotnējais ieguvējs no “zaudētā miera”, kas nepielūdzami virzījās uz priekšu, izraisot Otrā pasaules kara plaša apjoma konfliktu, bet Staļins bija tas, kas galarezultātā triumfēja un guva labumu. Latvija bija tikai viens no daudzajiem upuriem. Kad Tunisas Aleksandrs, Itālijas un Ziemeļāfrikas atbrīvotājs, 1946.gadā uzrunāja Impērijas klubu, Latvija nevarēja no jauna rasties kā valsts un censties piepildīt ideālistisko sapni par pasaules mieru. Manai valstij vēl bija jācieš no padomju okupācijas gandrīz pusgadsimtu ilgi, līdz 1991.gadā beidzot tika atjaunota tās suverenitāte. Kanāda, kas nekad nebija atzinusi Baltijas valstu vardarbīgo iekļaušanu PSRS, bija pirmā no G-7 valstīm, kas atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Latviju.
Piecpadsmit gadu laikā, kas pagājuši kopš tā brīža, Latvija ar savu partneru, tai skaitā Kanādas, palīdzību ir pārveidojusi sevi, kas ir pierādījums tam, ka dažreiz ir iespējams ātri īstenot sāpīgas reformas, jo ir politiskā griba un saskaņota rīcība. Latvija pusgadsimtu bija tikai totalitāras impērijas province. Šodien tā ir pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts. Pusgadsimtu vārda brīvība tika apspiesta ar represijām un deportācijām. Šodien, pēc “Reportieru bez robežām” datiem, mēs kopā ar Kanādu ierindojamies starp valstīm, kur ir visbrīvākā prese. Pirms piecpadsmit gadiem mēs bijām daļa no stagnējošas centralizēti plānotas ekonomikas, kur privāta iniciatīva tika uzskatīta par noziegumu. Šodien mums ir brīva ekonomika, kuras pieauguma tempi mērāmi divciparu skaitļos. Šā gada pirmajā ceturksnī Latvijas ikgadējais iekšzemes kopprodukta pieaugums sasniedza nepieredzēti lielu skaitli – 13,1%, kas bija augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Ir pagājuši tikai divpadsmit gadi kopš tā laika, kad no Latvijas tika izvestas pēdējās padomju okupācijas karaspēka daļas. 2004.gadā mēs jau bijām pilntiesīga NATO dalībvalsts, un šā gada novembrī mūsu galvaspilsētā Rīgā tiks sarīkots NATO samits.
Ekselences! Dāmas un kungi!
Sapnis par pasaules mieru patiesi ir ideālistisks – bet tas nav nereāls. Izprotot vēsturi, mēs varam mācīties no savām kļūdām un turpmāk nepieļaut tās. Tautu Savienība cieta smagu neveiksmi un nespēja izpildīt savu galveno misiju – novērst vēl vienu pasaules karu. Neraugoties uz to, Tautu Savienības darbība nebija absolūti neveiksmīga. Pasaules veselības organizācija sāka savu darbību kā Tautu Savienības institūcija. Starptautiskā tiesa, kas tagad ir Apvienoto Nāciju galvenā tiesiskā institūcija, ir Tautu Savienības lolojums. Starptautiskā darba organizācija, kas tagad ir speciāla ANO aģentūra, arī sākotnēji bija Tautu Savienības aģentūra. Ne mazums starptautisko tiesību institūciju ir attīstījušās saistībā ar Tautu Savienību. Latvija lepojas ar to, ka ir to valstu starpā, kas devušas nozīmīgu ieguldījumu šīs institūcijas darbībā.

Pēc Otrā pasaules kara Rietumi neatteicās no kolektīvās drošības par labu samierināšanās politikai, kā tas bija noticis pirms šī kara uzliesmošanas. Parakstot Ziemeļatlantijas līgumu 1949.gadā, Kanāda un pārējās vienpadsmit demokrātiskās valstis pauda stingru apņēmību saglabāt demokrātiskās vērtības un brīvu tirgus ekonomiku.
Varšavas līguma noslēgšana apstiprināja to, kas bija acīm redzams jau 1945.gadā. Pār kontinentu bija nolaists dzelzs priekškars. Totalitārie režīmi, kas atradās uz austrumiem no šī priekškara, noliedza vērtības, ko mēs augstu vērtējam šodien. To cilvēku centieni, kas mēģināja atjaunot šīs vērtības, tika salauzti ar brutālu spēku, visuzskatāmāk tas notika pirms piecdesmit gadiem Ungārijā un 1968.gadā Čehoslovākijā.
NATO dalībvalstis, tai skaitā Kanāda, pusgadsimtu ieņēma stingru nostāju, neraugoties uz padomju draudiem, tādējādi radot spēku līdzsvaru, ko Padomju Savienība neuzdrošinājās izaicināt. Šīs demokrātiskās valstis saliedēja savus spēkus, nodrošinot patiesu kolektīvo drošību. Kad pēc PSRS galīgā sabrukuma beidzās aukstais karš, transatlantiskajai aliansei nebija jāmeklē iegansts, lai turpinātos tās pastāvēšana. Demokrātijas saglabāšana un tās drošības telpas paplašināšana bija kļuvusi par mūsdienu starptautisko attiecību vitāli nepieciešamu sastāvdaļu.
Ekselences! Dāmas un kungi!
Transatlantiskās alianses spēka apliecinājums ir tās efektivitāte un reālās spējas reaģēt uz reāliem draudiem. Atšķirībā no pirmskara Tautu Savienības NATO nav cietusi neveiksmi. Eiropas valstis, kam totalitāra vara bija atņēmusi brīvību, varēja redzēt pierādījumus kolektīvās drošības efektivitātei, ko NATO bija nodrošinājusi aukstā kara laikā. Latvijai dalība NATO nozīmē drošību, kas bija izrādījusies tik nesasniedzama tad, kad mēs bijām ieguvuši neatkarību pēc Pirmā pasaules kara. Nesenās aptaujas rezultāti liecina par to, ka gandrīz 80 procenti iedzīvotāju atbalsta mūsu dalību NATO un 57 procenti uzskata, ka mūsu piedalīšanās miera uzturēšanas operācijās pasaulē ir nepieciešama. Mēs esam pateicīgi par lielo atbalstu, ko esam saņēmuši no Kanādas, lai varētu kļūt par NATO dalībvalsti, kā arī par to, ka Kanāda bija pati pirmā valsts, kas 2003.gadā ratificēja protokolus par jaunu dalībvalstu uzņemšanu NATO.
Transatlantiskajai aliansei nav nepieciešams, lai būtu pilnīga vienprātība visos jautājumos, tās dalībvalstis saglabā savas nacionālās intereses – savu atšķirīgo ģeopolitisko, kultūras un vēsturisko pieredzi. Mūs vieno mūsu kopīgās vērtības. Mūs vieno mūsu kopīgais nākotnes redzējums un mūsu apņēmība darboties saskaņoti, lai aizsargātu mūsu demokrātiskās sabiedrības. Mums ir arī vienāda izpratne par to, ka kopš dzelzs priekškara krišanas lielā mērā ir mainījušies draudi, ar ko mēs saduramies. Mēs tagad saduramies ar tādām aktuālām problēmām kā starptautiskais terorisms, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana, narkotisko vielu un cilvēku tirdzniecība. Lai novērstu šos jaunos draudus mūsu vērtībām un mūsu drošībai, NATO, kas iepriekš ir bijusi radošs instruments pārmaiņu radīšanā, jāturpina pārveidošanās un atjaunošanās process. NATO jāsaglabājas kā aktīvai aliansei, kas rada stabilitāti ne tikai Eiropā, bet arī citur pasaulē.
Ņemot vērā eiroatlantiskās kopienas sirsnīgo attieksmi, ko tā izrādīja Latvijai, mūsu valsts ir īpaši uzticīga atvērto durvju politikas saglabāšanai, kas ļāva tai pašai pārveidoties. Ir jāpasniedz palīdzīga roka tām valstīm, kas aizstāv mūsu vērtības un sāk īstenot reformas. Atbalstot to valstu centienus, kas vēlas integrēties tajās multilaterālajās struktūrās, pie kurām mēs piederam, piedāvājot tām partnerattiecības un apsolot pilntiesīgu dalībvalsts statusu nākotnē, mēs nostiprinām paši savu drošību.
Latvija veltī saskaņotas pūles, lai palīdzētu Ukrainai, Gruzijai un it īpaši Moldovai. Mēs atbalstām to, ka Rīgas samitā vai drīz pēc tā Ukrainai tiktu piedāvāts NATO dalībvalsts rīcības plāns, ja šajā valstī būs politiskā griba turpināt reformas un progresu. Mēs atbalstām arī Gruzijas centienus izveidot ciešākas attiecības ar aliansi.
Latvija arī cer, ka Eiropa var izveidot pragmatiskas sadarbības attiecības ar Krieviju, kam ir svarīga loma pasaules drošības arhitektūrā. Krievijas aktīva piedalīšanās ir ļoti būtiska, lai cīnītos pret starptautisko terorismu un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu. Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam izvairīties no konstruktīva dialoga ar Krieviju pat par vissensitīvākajiem jautājumiem, ieskaitot konsekventu demokrātisko principu ievērošanu un tiesību virsvaru.
Eiropai ir jānostiprina savas spējas dot ieguldījumu mūsu kolektīvajā drošībā. Eiropas Savienības loma tā saukto iesaldēto konfliktu atrisināšanā ir īpaši svarīga. Eiropai ir arī jāsaprot, ka tā vairs nevar paļauties uz Ziemeļameriku tikpat lielā mērā, kā to darīja agrāk. Eiropiešiem ir jāturpina darbs, lai izveidotu kopīgu ārpolitiku. Nesenā krīze Libānā parāda, ka ir jāpaaugstina Eiropas spējas ātri un efektīvi reaģēt krīzes gadījumos.
Ekselences! Dāmas un kungi!
Transatlantiskā alianse ir jāuzskata par lielu sasniegumu pēc neveiksmīgiem centieniem panākt kolektīvu drošību laikā starp abiem pasaules kariem. NATO ir devusi drošību tās dalībvalstīm, bet tā nav un nav domāta kā globāla organizācija. Galvenie izaicinājumi, ar ko mēs šodien saduramies, ir globāli pēc sava mēroga. NATO bija nepieciešams pārveidoties, lai reaģētu uz 21.gadsimta draudiem mūsu drošībai, un arī Apvienoto Nāciju Organizācijai šobrīd ir nepieciešams pārveidoties. ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans iestājās par vistālejošākajām reformām ANO vēsturē, bet tas, ko mēs esam paveikuši līdz šim, ir tikai paši pirmie soļi.
Mums jāsper daudz lielāki un ambiciozāki soļi šajā procesā. Mums jāpatur prātā, ka tas, ko daži uzskata par ANO vājumu, var tikt vērtēts arī kā tās spēks. ANO lēmumi bieži ir novilcināti un nepietiekami iedarbīgi, ko var izskaidrot ar grūtībām panākt vienošanos starp gandrīz 200 dalībvalstīm, kam var būt atšķirīgi viedokļi. Tomēr, kad ir panākta vienprātība, raugoties uz nesaskaņām, šiem lēmumiem ir unikāla leģitimitāte, morāla nozīme un politiska autoritāte.
ANO ģenerālsekretārs Dāgs Hammaršelds uzrunāja Impērijas klubu 1954.gadā. Viņš runāja par to, ka “pasaulei, kas ir kļuvusi tik ļoti un neatgriezeniski savstarpēji atkarīga, kāda ir mūsu pasaule”, ir nepieciešama “pasaules organizācija – centrs, kā tas ir teikts ANO hartā, “lai harmonizētu valstu darbību” kopīgu mērķu sasniegšanai”. Šodien mēs dzīvojam pasaulē, kur valstis ir pat vēl “vairāk un neatgriezeniskāk savstarpēji atkarīgas” nekā pirms pusgadsimta. Hammaršelds piebilda, ka, “protams, ir taisnība, ka katrā ANO sesijā var atrast vairāk pierādījumu disharmonijai nekā harmonijai. Šajā ziņā Apvienotās Nācijas ir tikai spogulis, kas precīzi parāda patieso stāvokli pasaulē. Taču disharmonija ir tieši tas iemesls, kāpēc ir nepieciešams harmonizēšanas centrs. Mēs varam nožēlot un pat skaļi žēloties par asajām debatēm, kas bieži notiek Apvienotajās Nācijās, bet nekad nedrīkstam pieļaut kļūdu, domājot, ka mums klātos labāk, ja šīs debates nenotiktu. Nesaskaņas un konflikti pastāv. Tie ir neizbēgami. Mums ar tiem jādzīvo un jārisina tie.”
Dāga Hammaršelda viedoklis ir vēl pamatotāks mūsdienu pasaulē. Es kā ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtne Apvienoto Nāciju reformu jautājumos esmu uzsvērusi, ka neviena no šīs globālās organizācijas dalībvalstīm nevarēs saņemt visu, ko tā vēlas iegūt no šī reformu procesa. Mēs nevaram atļauties izturēties pret ANO reformēšanu kā pret spēli “visu vai neko”. Ir dabiski, ka dažādiem pasaules reģioniem ir atšķirīgas prioritātes un uzskati par apdraudējumu, bet ir skaidrs, ka mūsu kopējās interesēs ir, lai mums būtu visaptveroša un demokrātiska attieksme pret ANO reformēšanu un lai panāktu pozitīvas izmaiņas, no kā ieguvēji būtu visi.
Kaut gan es atzīstu līdz šim panākto progresu valdības reformās, es uzskatu, ka tie ir tikai pirmie soļi ANO pārveidošanas procesā par efektīvāku un atbildīgāku organizāciju, par ko tika panākta vienošanās Ģenerālajā asamblejā pagājušajā gadā. Sekretariāts, kam ir nepieciešamie resursi, lai atrisinātu mūsdienu problēmas, ir svarīgs elements jebkurā kolektīvās drošības sistēmā. Jautājumi par pārvaldību, uzraudzību un atbildīgumu, cilvēku resursu menedžmentu un iepirkumu reformu ir starp tiem, kuri turpmāk būs jārisina.
Attiecībā uz atjaunošanas darbiem pēc konfliktu izbeigšanas mēs liekam cerības uz Miera komisiju. Apkopojot ANO lielo pieredzi konfliktu novēršanā, starpniecībā, miera uzturēšanā, cilvēktiesību ievērošanā, tiesu virsvaras nodrošināšanā,
humānās palīdzības sniegšanā, rekonstrukcijā un ilgtermiņa attīstībā, Miera komisija nostiprinās Apvienoto Nāciju spējas panākt ilgstošu mieru un drošību.
Atjaunota, efektīvāka Ģenerālā asambleja ir mērķis, ko cenšas sasniegt ANO dalībvalstis. Daudz ir runāts arī par nepieciešamību reformēt Drošības padomi. Kaut gan šim jautājumam nevajadzētu aizēnot pārējo reformu procesu, es nešaubos, ka progress šajā jautājumā stiprinātu vispārējos ANO reformēšanas centienus.
Viena no galvenajām izmaiņām starptautiskajā sistēmā kopš aukstā kara beigām ir tā, ka rūpes par nacionālo suverenitāti vai teritoriālo integritāti dažreiz tiek uzskatītas par mazāk svarīgām nekā rūpes par cilvēku drošību. To ir izraisījusi starptautiskās sabiedrības arvien lielāka pievēršanās cilvēktiesību ievērošanai. ANO Cilvēktiesību padomes izveidošana šā gada jūnijā bija mēģinājums novērst lielo neatbilstību starp dažu dalībvalstu saistībām un rīcību attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu.
Kā nesen teica Kanādas ārlietu ministrs Pīters Makkejs Cilvēktiesību padomes atklāšanas sesijā, “Kanāda vienmēr ir iestājusies par multilaterālismu – bet galvenokārt mēs atbalstām efektīvu multilateriālismu, kas dod priekšroku konkrētiem rezultātiem nevis procesiem”. Es piekrītu godājamajam Makkeja kungam. Kanāda jau ilgu laiku ir bijusi aktīva cilvēktiesību aizsargātāja un veicinātāja. Latvija arī domā, ka valstīm cilvēktiesību ievērošana ir jāuzskata par galveno prioritāti lēmumu pieņemšanas procesos. Lai Cilvēktiesību padomes darbs dotu rezultātus, kādus mēs cerējām sagaidīt, kad šī institūcija tika izveidota, mums jāpieliek kopīgas pūles, lai panāktu, ka šī padome kļūst par reālu un efektīvu vadošo spēku. Šai padomei ir jāspēj laikus un efektīvi reaģēt cilvēktiesību pārkāpumu situācijās neatkarīgi no tā, kur tas notiek, lai palīdzētu cilvēkiem, kuru labklājība ir apdraudēta. Šīs padomes efektivitāte ir pilnībā atkarīga no ANO dalībvalstu politiskās gribas.
Ekselences! Dāmas un kungi!
Mums vienmēr ir jāatceras, ka to cilvēku dzīvības, kas ir apdraudētas, bieži ir atkarīgas no mūsu multilaterālo institūciju ietekmes spēka. ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans ir mudinājis valstu un valdību vadītājus uzskatīt “atbildību aizsargāt” par pamatu kolektīvai rīcībai pret genocīdu, etnisko tīrīšanu un noziegumiem pret cilvēci. Latvija uzskata, ka Kanāda ir tās stratēģiskā sabiedrotā un uzticama partnere ne tikai šajā ziņā, bet arī daudzos citos aspektos. Mēs vēlamies sadarboties ar Kanādu, lai atjaunotu ticību ANO, radītu lielāku uzticēšanos un līdzsvaru starp tās dalībvalstīm un no jauna apliecinātu, kā deklarēts ANO hartā, “ticību cilvēku pamattiesībām, cilvēka cieņai un vērtībai, vīriešu un sieviešu, lielu un mazu valstu vienlīdzīgām tiesībām”.