Ar ticību saviem spēkiem, savai ģimenei, savai valstij

Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Intervija Latvijas Radio 28. decembra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.06. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons.

— Andris Bērziņš ir studijā. Labdien!

A. Bērziņš: — Labdien!

— Vai jums ir svētku noskaņa šobrīd, šajās dienās?

A. Bērziņš: — Bija, bija, tagad ir pārgājusi nedaudz. Es ceru, ka pēc kādas dienas parādīsies no jauna.

— Es saprotu, ka arī mūsu klausītājiem tā pārgājusi. Viens sveiciens bija faktiski tikai Jaunajā gadā.

A. Bērziņš: — Paldies!

— Mēs skatīsim tos jautājumus, kādi nu te ir atnākuši. Vienīgais — es gribētu iesākt ar jautājumu par Valdības deklarāciju, proti, vai jums šķiet, ka tie uzdevumi, kādus jūs valdībā esat stādījuši šajā gadā, ir izdevušies? Kas ir neizpildīts, kā ir žēl?

A. Bērziņš: — Jāsaka, gads ir bijis pietiekami sarežģīts un grūts dažnedažādi — gan ekonomiski, gan politiski. Un man liekas, ka, galvenais, ir izdevies radīt noteiktu stabilitāti, ir izdevies sastādīt nākamā gada budžetu, faktiski diezgan precīzi ir iezīmējušās visas tās tendences ekonomikā, par kurām mēs runājām. Mēs būsim gadu pabeiguši ar kopproduktu, kas būs lielāks par plānotajiem pieciem procentiem. Domāju, ka arī tekošā konta deficīts jeb, citiem vārdiem, tas, ka mums ir proporcija starp eksportu un importu un mūsu pirkumiem — tas būs mazāks, nekā bija sākotnēji paredzēts. Es varu jums šodien pilnīgi droši pateikt, ka, neraugoties uz to, ka ar grozījumiem tika pieņemts budžets ar 3,18 procentu lielu deficītu šim gadam, mēs gadu pabeigsim Māstrihtas kritēriju ietvaros ar apmēram 2,8 procentu — tāds ir provizoriskais skaitlis — budžeta deficītu. Tas nozīmē, ka mūs neviens nevarēs bārt par to, ka mēs it kā aizņemamies vairāk, nekā atļauj noteiktie kritēriji. Tā ka tas ir pozitīvs. Otrs — es domāju, ka valdība beidzot ir kā komanda sastrādājusies ar visiem atšķirīgajiem viedokļiem, stiķiem, niķiem — tātad ir darbaspējīga, un, ja tikpat pragmatiski mēs izturēsimies pret jautājumu risināšanu un mēģināsim tos tieši tāpat, sabiedrībai saprotamā formā un veidā realizēt, tad šī valdība var nostrādāt līdz nākamās Saeimas vēlēšanām.

— Kas nav izdevies, ko gribētos?

A. Bērziņš: — Nu, es gribētu teikt, ka daudzas lietas nav izdevušās tā, kā varbūt mums to gribētos. Vairāki likumi, kuri bija ļoti vajadzīgi, piemēram, ir aizkavējušies. Teiksim, Komerclikuma spēkā stāšanās ir atlikta vienkārši tāpēc, ka nebija pietiekami precīzi sakārtota likumdošanas joma uzņēmējdarbībai, pareizāk sakot, uzņēmējdarbības likumdošanas nomaiņai. Likums "Par aģentūrām" ir nedaudz aizkavējies Saeimā, bet jāsaka arī, ka tādu absolūti kliedzošu vai brēcošu neizdarību nav. Ir vienīgi ļoti daudz problēmu.

— Par valdību. Jūs te teicāt — cerība palikt līdz nākamām šīs Saeimas vēlēšanām. "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK ir atkal parādījusies ar savu kritiku pret "Latvijas kuģniecības" nosacījumiem, kādus ir pieņēmusi Privatizācijas aģentūra, aicinot jūs tomēr nedaudz pārskatīt — un ne tikai "Tēvzemei un Brīvībai"; komisija arī, starp citu, laikam nākusi klajā.

A. Bērziņš: — Es domāju, tas ir ļoti normāli, ka cilvēki pievērš uzmanību šim ļoti sarežģītajam jautājumam, kura dēļ faktiski ir paklupušas divas iepriekšējās valdības. Tas ir ļoti normāli, un mana pozīcija jau pašā sākumā bija tāda, ka šim procesam ir jānotiek maksimāli caurspīdīgi. Mēs valdībā izskatījām šos privatizācijas pamatprincipus un tos akceptējām ar domu, ka visas šīs lietas notiks absolūti caurspīdīgi, sabiedrībai skaidri redzot, kas un kā tur notiek. Un tajās divās vēstulēs, ko esmu saņēmis — viena no "Tēvzemei un Brīvībai" un otra, ko parakstījusi parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītāja Aija Poča, kas pašlaik pārbauda, kā tad tā privatizācija norit, ir divas lietas. Pirmā ir jautājums, vai nevajadzētu atļaut arī dažādām bankām piedalīties "Kuģniecības" privatizācijā. Šo jautājumu es esmu nosūtījis ekonomikas ministram izvērtēšanai, bet par to mēs jau runājām valdības sēdē. Galvenā ideja bija tāda, ka šai privatizācijā vajadzētu ļaut piedalīties tiem, kuriem ir pieredze kuģošanā vai kuru darbība ir tā vai citādi saistīta ar kravām un nepieciešamību šīs kravas pārvietot, jo privatizācijas nosacījumos teikts, ka, pirmkārt, šī kompānija jāreģistrē Latvijā, bet vismaz trīs gadus ir jāsaglabā "Kuģniecība" kā vienots vesels uzņēmums. Tas nozīmē, ka mēs esam ieinteresēti, lai nenotiktu spekulatīvas darbības ar šo uzņēmumu — nopirks lētāk un pēc tam pārdos kādam dārgāk —, bet lai visi tie, kas tiktu atlasīti šim privatizācijas procesam, būtu tādi, kuru interese ir tiešām reāla — kuģniecības attīstība, lai kuģniecība kā nozare Latvijā turpinātu strādāt un attīstīties. Otra lieta — tur ir runāts par tiem jautājumiem, kas saistīti ar pretendentu atlasi: tad, kad pirmo reizi pieteiksies pretendenti, kuri būs tie cilvēki, kas atlasīs, vērs vaļā šos konvertus, reģistrēs un kā notiks visa šī procedūra. Un tur es piekrītu, ka, iespējams, šo procedūru, kāda līdz šim nav bijusi lietota, vienkārši vajadzētu uzrakstīt, kas un kā notiek — solīti pa solītim. Un šādu uzdevumu es arī esmu devis ekonomikas ministram. Tā ka domāju, ka kopīgi ar Privatizācijas aģentūru viņi to izdarīs. Zinu, ka sabiedriskā organizācija "Delna" grib būt klāt visā šajā procesā, un gribu teikt: liels paldies "Delnai", lai nāk, lai strādā, lai skatās. Svarīgi ir atgūt vai iegūt uzticību ar visu šo privatizācijas procesu, maksimālu caurspīdīgumu, lai cilvēki redzētu, ka tur nav nekādu blēdību.

— Te jau vēl runā par to, ka tas process tomēr ir diezgan ātrs, līdz februārim tam visam jānotiek, potenciālajiem privatizētgribētājiem ir jāizlemj un jāpiesakās konkursā?

A. Bērziņš: — Redziet, ja četrus gadus visi ir zinājuši, ka "Kuģniecība" ir privatizācijas procesā un vairākkārt ir bijuši mēģinājumi privatizēt, tad, domāju, tās kompānijas jeb tie, kas vēlas privatizēt "Kuģniecību", droši vien jau ir sen izšķīrušies par to, ko darīt. Un šis mēnesis laika ir tieši tā, kā vajag.

— Jūs pieļaujat, ka varētu tos nosacījumus pārskatīt, bet tādā gadījumā tas būtu ekonomikas ministra pilnīgā kompetencē?

A. Bērziņš: — Protams, tā ir ekonomikas ministra kompetence. Es lūdzu, lai viņš sagatavo savus argumentus — tā vai citādi. Mēs, protams, par to vēl runāsim. Profesionāli cilvēki — ārzemju konsultanti, kas arī Ministru kabinetā uzstājās un kas šos privatizācijas noteikumus ir rakstījuši, ir domājuši faktiski par katru lietiņu un katru vārdiņu. Viņi mums teica: mēs gribam izdarīt tā, lai neviens nevarētu pārmest, ka esam atlasījuši sliktu kompāniju, sagatavojuši sliktus noteikumus, kas tālāk radītu iespēju kaut kādām spekulatīvām darbībām.

— Jūs uzskatāt, ka tāda situācija nebūs, ka varētu sākties domstarpības vai konfrontācija ar "tēvzemiešiem" tāpēc vien, ka viņi neapmierināti un nepiekrīt šai lietai? Viņi saka, ka viņi ies un runās ar jums un neatkāpsies.

A. Bērziņš: — Tas ir ļoti labi! Tas ir ļoti labi, ka tiek diskutēts par šīm lietām, un tas ir ļoti labi, ka tiek mēģināts rast kādu viedokli, lai uzlabotu kādus noteikumus. Bet es neparedzu, ka tur varētu rasties kaut kādi nepārvarami šķēršļi.

— Turpinām arī ar citiem jautājumiem. Un viens no jautājumiem, pie kura mēs šad tad esam atgriezušies, arī pasniedzēji atkal interesējas — cik tālu tās lietas ir ar Rīgas Aviācijas universitātes bijušajiem pasniedzējiem, viņu algām?

A. Bērziņš: — Nu, viņiem ir jāgriežas Izglītības un zinātnes ministrijā — ministrija ar šo jautājumu nodarbojas. Viņi pašlaik skatās, kuras ēkas jāatdod privatizācijai, lai, tās privatizējot, varētu iegūt līdzekļus, ko samaksāt šiem pasniedzējiem algās; kurām ir jāpaliek jau šodienas īpašniekiem, augstskolām un kam tās ir atdalītas. Katrā gadījumā ministrijai šis jautājums ir jāatrisina, valdība nekādus papildu resursus no budžeta šim pasākumam nedos.

— Jūs sekosit līdzi vismaz tam, kā tas notiek?

A. Bērziņš: — Jā, mēs regulāri šo jautājumu pārrunājam.

— Runājot par citām lietām un citiem jautājumiem — mums viena klausītāja Ruta Mihejeva zvanīja vairākkārt. Mēs esam vienojušies arī ar premjera kungu, ka viņa saņems personisku atbildi uz savu jautājumu. Vēl ir kāds neskaidrības jautājums — klausītājs piezvanīja no Balvu rajona un teica: daļai ministriju droši vien pietiek naudas arī prēmijām, bet bāreņiem un aizbildņiem šajā mēnesī nav pabalstu, un nav zināms, kad būs. Ir pazudis pabalsts!

A. Bērziņš: — Tas nevar būt! Tādā gadījumā ir jāceļ trauksme, jo nav nekāda pamata tam, ka kaut kas varētu būt pazudis. Budžetā ir līdzekļi visiem šiem pabalstiem, visām šīm izmaksām, un, ja gadījumā līdzekļu pietrūkst, tad sociālās apdrošināšanas budžets aizņemas no valsts budžeta.

— Acīmredzot tādā gadījumā ir jāceļ trauksme.

A. Bērziņš: — Protams, protams, bet trauksme jāceļ, nevis zvanot uz Radio, bet aizejot konkrēti uz savu rajonu vai piezvanot uz sava rajona sociālās apdrošināšanas aģentūru.

— Viņi esot zvanījuši, viņiem teikts: gaidiet, nav šobrīd naudas, nezinām, kad būs!

A. Bērziņš: — Nu, tāda atbilde nevarētu būt! Tur ir jābūt ļoti konkrētai atbildei. Ja ir noteikts laiks, kad šiem pabalstiem jābūt, tad vienkārši ir jābūt!

— Es aicinu arī klausītājus zvanīt uz Radio, un tad mēs varētu kopā meklēt, kur tad tā nauda šobrīd atrodas.

A. Bērziņš: — Protams, protams!

— Vēl par naudas nepietikšanu. Man zvanīja no Ventspils rajona kāda zemniece un teica: savulaik viņa esot iestādījusi zemeņu stādus trīs hektāros, jo viņiem vajadzīgas subsīdijas, tā ir nolikumā bijis, viņiem solītas šīs subsīdijas. Tad, kad viņa gājusi pakaļ, pateikts: ai, naudas nav pieticis, ir jau iztērēta visiem pārējiem. Viņa saka: tad vajadzētu varbūt vismaz brīdināt, ka visiem nepietiek — lai tie pirmie iestājas rindā, un tie, kuri pirmie steigsies, tie dabūs.

A. Bērziņš: — Redziet, ja cilvēks stāda trīs hektārus zemeņu tikai tādēļ, lai saņemtu subsīdijas, tad tur kaut kas nav kārtībā ar biznesu. Zemenes jau jāstāda tādēļ, lai audzētu un pārdotu šīs ogas, un ir jābūt noteiktam līgumam ar kaut ko, kam tu taisies pārdot zemenes no trim hektāriem, un plus vēl stādiņus, kurus pēc tam katru pavasari vari šajā biznesā iegūt. Bet, kas attiecas uz pašām subsīdijām, tad nākamā gada budžetā, kā to nosaka likums, ir precīzi trīs procenti dažādām subsīdijām. Mēs jau vakar apstiprinājām subsīdiju programmas ar konkrētiem skaitļiem, tās tūlīt būs publicētas "Latvijas Vēstnesī", un jebkurš zemnieks varēs izlasīt un iepazīties ar to, kādas būs nākamā gada subsīdiju programmas. Pamatā tās visas turpina attīstīt tālāk jau iepriekš pieņemtās programmas.

— Droši vien varētu būt tā, ka tiem, kas pirmie piesakās, cik naudas ir, tik arī tiek sadalīts, un visiem droši vien nekad nepietiek — kā tas ir tur paredzēts?

A. Bērziņš: — Nē, nu, vienmēr visiem un visur nekad nepietiks. Jā, ir tāda kopējā atvēlētā nauda. Ministru kabinets nosaka kopējās summas pēc zemkopības ministra iesnieguma tām vai citām subsīdiju programmām — tieši tā, kā tas rakstīts lauksaimniecības likumā.

— Acīmredzot tas ir jājautā Zemkopības ministrijai?

A. Bērziņš: — Tieši tā, jājautā atbalsta dienestam un, ja atbalsta dienests nesniedz pietiekami skaidru un saprotamu atbildi, jāgriežas pie zemkopības ministra Ata Slaktera.

— Acīmredzot zemnieces kundzei jāiesaka griezties tur.

A. Bērziņš: — Lauku atbalsta dienests ir tā vieta, kur var saņemt pilnīgi izsmeļošu informāciju un precīzu atbildi uz katru jautājumu.

— No Madonas Avotiņa kungs zvanīja un uzdeva ļoti retorisku jautājumu: kā jums ir izdevies samazināt plaisu starp sabiedrību un varu, ko jūs tā gribējāt?

A. Bērziņš: — Tas nav vienas dienas darbs, to var izdarīt, tikai ilgi un smagi strādājot. Uzticību zaudēt ir ļoti vienkārši, atgūt to ir ārkārtīgi sarežģīti. Es gribu pateikt tikai to, ja skatāmies formāli pēc visiem šiem reitingiem, kas tiek publicēti katru ceturksni, tad valdības vērtējums ir uzlabojies par veseliem 28 procentiem atšķirībā no tiem mīnusiem, kā valdība tika vērtēta tad, kad es stājos pie valdības stūres. Tas ir tāds ļoti konkrēts skaitlis, kuru es varu nosaukt. Visos citos gadījumos, protams, ir jācīnās par šo uzticību, ir cilvēkiem jāstāsta viss, ko un kāpēc mēs to darām.

— Jūs cerat, ka tā lieta varētu turpināties?

A. Bērziņš: — Protams! Tas ir viens no galvenajiem uzdevumiem, par ko valdībai jādomā.

— Ir atkal daži jautājumi par naudas lietām un droši vien vispirmām kārtām par Izglītības un zinātnes ministriju. Klausītājs tomēr ir stipri neapmierināts ar to, ka nepamatoti atlaisti un tūkstoši izmaksāti laikam tiem Pasaules bankas bijušajiem darbiniekiem, ka atkal ir jāmaksā no valsts kases.

A. Bērziņš: — Tajā konkrētajā gadījumā tā bija projekta nauda, kura tika tādējādi ieekonomēta, jo šie cilvēki nebija kādu laiku strādājuši, ja var pilnībā ticēt tam, ko man stāstīja Kārlis Greiškalns. Katrā gadījumā šis mierizlīgums ir panākts tiesā, un Greiškalna kungs ir sodījis tos cilvēkus, kuri vainīgi par to, ka nav ievērotas visas likumā noteiktās formalitātes attiecībā uz šo cilvēku tiesisko attiecību risināšanu.

— Cik es arī sapratu, tad no valsts kases tomēr tā nauda nav?

A. Bērziņš: — Nē, nu, jebkura nauda, kas ir valstī, ir valsts nauda — ja tā mēs skatāmies. Tā bija šī Pasaules bankas projekta nauda.

— Tātad pasaules nauda. Vēl par kompensācijas sertifikātiem — kāda klausītāja vēlreiz interesējas, vai tomēr netiks apmaksāti šie sertifikāti — naudā, es domāju.

A. Bērziņš: — Skaidru atbildi es šodien nevaru sniegt. Faktiski ar visiem sertifikātiem pašlaik ir jāpiedalās privatizācijas procesā. "Latvijas kuģniecības" privatizācijā, teiksim, 15 procenti "Kuģniecības" vērtības būs par sertifikātiem. Tātad par šiem sertifikātiem ir jāmēģina dabūt konkrētas materiālās vērtības un cieši jāsadarbojas ar pašvaldībām. Par šo jautājumu vajadzētu vienkārši šim cilvēkam uzrakstīt, ļoti konkrēti formulēt, ko konkrēti viņš vēlas, atsūtīt vēstuli uz Ministru prezidenta biroju, un mēs palūgsim, lai speciālisti sagatavo un nosūta kvalificētu atbildi.

— Jautājums — kad palielinās pensijas varbūt tomēr cerībā, ka kādreiz par diviem trim latiem varētu palielināties pensija tiem cilvēkiem, kas šobrīd saņem apmēram 50?

A. Bērziņš: — Nu, likums saka: reizi gadā pensija ir jāindeksē.

— Tie ir 18 santīmi. Vai ir cerība, ka pensija kādreiz varētu pieaugt par diviem, trim latiem?

A. Bērziņš: — Protams, protams, ir cerība, bet, protams, ir jānotiek noteiktām ekonomiskām darbībām, jānotiek valstī kopumā, lai pensijas varētu indeksēt. Šobrīd sociālais budžets mums ir ar deficītu, tā ka papriekšu ir jāpanāk, lai šis sociālais budžets izlīdzinās. Pēdējos četros mēnešos gan mēs esam stipri uzlabojuši to, kā tas izskatās. Tur faktiski divus mēnešus jau izdevumi ar ieņēmumiem ir sabalansējami, bet kopumā par gadu mēs vienalga vēl pagaidām esam deficītā.

— Kā jūs plānojat — kurā gadā tas varētu notikt?

A. Bērziņš: — Ziniet, es nekad negribu dot nevienam nekādus konkrētus solījumus. Mēs strādājam pie tā, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi saviem vecajiem cilvēkiem.

— Runājot par Peimaņa slepkavību, kāds klausītājs interesējas, kāpēc pēc šīs slepkavības tomēr netika nobloķēti uzreiz ceļi.

A. Bērziņš: — Man liekas, ka tika gan darīts viss nepieciešamais. Tā ir operatīva informācija, kuru droši vien varētu stāstīt tie cilvēki, kas nodarbojas ar šīm lietām. Tika darīts viss nepieciešamais, lai mēģinātu šo mašīnu un šos cilvēkus atrast. Un vēl visas cerības nav zaudētas, notiek izmeklēšana. Es personīgi interesējos un lūdzu mani informēt par visiem pavērsieniem, bet es neko sīkāk nevaru pašlaik stāstīt.

— Cik zinu, šodien SIA "Jaunpils pagasta plus" izsludinājusi prēmiju — 25 tūkstošus latu — tam, kurš varēs tieši konkrēti uzrādīt.

A. Bērziņš: — Jā, nu, tā ir viena no metodēm, ko pielieto izmeklēšanā tad, kad ir nepieciešami kādi tiešāki, konkrētāki norādījumi.

— Jautājums vēl ne īsti par ārpolitiku un tomēr par naudas lietām. Viens klausītājs vispirms sūta jums sveicienus.

A. Bērziņš: — Paldies!

Otrām kārtām, viņš domā, ka sakarā ar Černobiļu varbūt varētu prasīt Ukrainai palīdzēt Latvijas černobiliešiem. Viņš ir dzirdējis, ka kaut kas tāds Krievijā šobrīd notiek — tā kā Ukraina saņems Černobiļas slēgšanas dēļ milzīgas naudas summas, tur varētu būt kaut kas arī šiem cilvēkiem.

A. Bērziņš: — Nē, šeit ir tīri tehniskas lietas, lai šo spēkstaciju varētu aizslēgt ciet un padarīt visu to, kas tur apkārt, — teiksim tehniskās ietaises, — videi nekaitīgas, lai varētu attīrīt un sakopt visu apkārtējo teritoriju. Tieši tas pats jau notiek arī ar Ignalinas atomelektrostaciju, kas ir faktiski tā paša Černobiļas tipa reaktors.

— Bet neizskatās, ka to tik ātri slēgtu.

A. Bērziņš: — Nē, arī tā ir līdz 2003.gadam jāslēdz. Tur pagājušajā vasarā notika speciāla konference, bija uzaicinātas visas Eiropas Savienības dalībvalstis, tika izveidots speciāls fonds, Eiropas Savienības valstis saziedoja līdzekļus arī tiem pašiem mērķiem, lai slēgtu šo novecojušo tehnoloģiju un lai sakārtotu vidi tā, lai neapdraudētu citus cilvēkus, it īpaši ja runājam par to, ka gribam ieiet Eiropā. Faktiski visi padomju tipa reaktori tiek pašlaik slēgti — tādi bija Austrumvācijā, tādi ir Polijā, tādi bija šeit, tāds bija arī Ukrainā, tāds bija Lietuvā.

— Starp citu, runājot par vides lietām, Kalniņas kundze zvanīja, un tas īstenībā ir pietiekami nikns jautājums: vai jūs nebaidāties, ka nākamās paaudzes jūs nolādēs par zaļo koku izciršanu? Viņa saka: jūs arī esat viens no tiem, kurš esot parakstījis atļauju par šo koku izciršanu.

A. Bērziņš: — Nu, te gan Kalniņas kundzei jāsaka, ka viņa maldās. Es neesmu parakstījis atļauju par koku izciršanu, bet es gribu Kalniņas kundzei teikt sekojošo: ja starp attīstību un saglabāšanu vienmēr ir noteikta pretruna, ir svarīgi šo pretrunu atrisināt saprātīgi. Un, ja gadījumā kādu tīri objektīvu iemeslu dēļ tiešām kāds koks ir jānocērt, tad šinī projektā ir jāparādās kādai normai, ka vismaz trīsreiz vairāk koku kādā citā, varbūt pilsētas dārznieka norādītajā vietā ir jāiestāda atkal. Es domāju, satraukumam par to, ka šādā veidā koki tiks sastādīti un zaļā rota kopumā netiks samazināta, nevajadzētu būt. Es domāju, ka saglabāsies, man liekas, ka Ārgaļa kungs ļoti precīzi mēģina šos jautājumus kārtot.

— Vēl par lietām, kas saistītas ar darba stāžu un ar pensiju saņemšanu. Vienam cilvēkam ir jautājums, kāpēc darba stāžā neieskaita laiku, kurā cilvēki savulaik mācījušies arodskolās, un tas ir laikam, cik saprotu, tieši pēc kara, jo viņus mobilizēja armijā un darba stāžs gāja secen.

A. Bērziņš: — Es negribētu tagad mēģināt uz šādu specifisku jautājumu atbildēt. Jāiet uz savu sociālās apdrošināšanas aģentūras filiāli savā rajonā — tur ir speciāli cilvēki, kas sniedz šāda veida konsultācijas un visu nepieciešamo izskaidrojumu.

— Ko jūs nākamajā gadā paredzat, kas būs tāds labākais, patīkamākais? Mums tomēr ir daudz to nepatīkamo jautājumu.

A. Bērziņš: — Ko nozīmē patīkamākais? Es gribu teikt tā: ļoti daudz būs visiem jāstrādā, no debesīm nekas mums nenokritīs, pats no sevis neradīsies. Mums vienkārši ļoti daudz, ļoti nopietni ir jāstrādā.

— Tas ir patīkami?

A. Bērziņš: — Es domāju, ka faktiski bez darba ir grūti dzīvot — vismaz man tā ir. Es domāju, ka lielākam vairumam cilvēku tas ir tā. Protams, ir nepieciešama arī ticība — ticība sev, saviem spēkiem, savai valstij, savai ģimenei.

— Latvijas Radio vēl jums Jaunajā gadā, lai jums būtu daudz darba, laba darba, patīkama darba! Un galu galā lai tas patiešām nāktu arī mums visiem par labu!

A. Bērziņš: — Paldies! Es arī gribu novēlēt radioklausītājiem laimīgu Jauno gadu! Gribu novēlēt visiem spēku, izturību, drosmi un pārliecību par sevi, par saviem spēkiem!

— Mēs jūs vēl dzirdēsim uzrunā Jaungada naktī?

A. Bērziņš: — Tā ir taisnība, jā.

— Paldies! Jūs dzirdējāt sarunu ar Ministru prezidentu Andri Bērziņu.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā