Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa Zelta goda zīmes kavaliere Iza Beatrise Bīne. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.12.2000., Nr. 466/469 https://www.vestnesis.lv/ta/id/13937

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Latvijas dēlu ar zinātnieka un ārsta sūtību

Vēl šajā numurā

22.12.2000., Nr. 466/469

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ordeņa Zelta goda zīmes kavaliere Iza Beatrise Bīne

BI7.JPG (59602 BYTES)
Iza Bīne Liepājas dzimšanas dienā 1997.gada 18.martā, saņemot Atzinības rakstu par ieguldījumu kultūras darbā un pilsētas tēla spodrināšanā

BI8.JPG (62386 BYTES)
Jēkaba Bīnes gleznas "Maza māte" reprodukcija "Man toreiz bija nepilni četri gadi un ar pozēšanu gāja grūti"

Liepājas teātra aktrise četrdesmit darba gadus. Jau gadsimta ceturksni viņa kuplina laulību ceremoniju Liepājas dzimtsarakstu nodaļā. Viena no trīspadsmit ņiprajām sievām, ko dažādos tautas mākslas svētkos piesaka kā folkloras kopu "Atštaukas". Dzimusi, augusi rīdziniece, kļuvusi par liepājnieci un vislabāk jūtas jūrmalā pie Bernātiem, kad jūra ir liela un klusa. Tautastērpā vai mājas kleitā — viņa vienmēr ir dāma. Iza Beatrise Bīne. Arī viņa šajos valsts neatkarības svētkos saņēma apbalvojumu par nopelniem Tēvijas labā.

BI2.JPG (33310 BYTES)
Antonija un Jēkabs Bīnes ar mazo Izu Beatrisi

BI3.JPG (15744 BYTES)
Beidzot Dailes teātra 2.studiju 1949.gadā

BI1.JPG (18098 BYTES)
Diplomdarba izrādē kopā ar Hariju Liepiņu.
Zoja un Boriss Margaritas Aligeres lugā "Pasaka par patiesību"

Labi pamati

To, ka sieviete vienmēr var kaut ko izdomāt, lai nebūtu jāstaigā nošņurkušai, Iza mācījusies no mātes. Pa kara laikiem viss bija izputējis, bet vai tāpēc viņai nebija svētku tērps uz studijas izlaiduma sarīkojumu! Abas kopā sameistaroja kleitu no vecāsmātes rūtainā lielā lakata, un tā noderēja arī mātei, kad vajadzēja iet uz preses balli. Skaistas lietas viņai patīk kopš bērnības. Vasarā ciemojoties pie tēva radiem, viņa vislabprātāk spēlējusies ar vecāsmātes Amālijas somiņām un rotaslietām. Amālija bija gājusi augstākajā meiteņu skolā, un viņai patika mazmeitu uzpucēt. Izas māte Antonija bija mācījusies Latvju dramatiskajos kursos, dažus gadus spēlēja Zemnieku drāmas teātrī un vēlāk pievērsās dramaturģijai. Viņas vectēvs nāca no poļu muižnieku dzimtas, bija studējis Vācijā un kā brīvdomātājs pieslējies dumpiniekiem. Pēc dumpja sakāves atbēdzis uz Latviju un te arī palicis. Tēvs Jēkabs Bīne bija pazīstams gleznotājs, vitrāžists un mākslas kritiķis. Viņa kafijas servīze "Tauta" Parīzē 1937.gadā izpelnījās zelta medaļu. Šķiet, tā bija garu un iztēli rosinoša vide, kādā auga nākamā aktrise.

— Kad es piedzimu, tēvs vēl nemaz nebija tik pazīstams. Tas nāca vēlāk. Toreiz, pēc Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņām, bija grūti gan ar iztikšanu, gan ar dzīvokļiem. Tēvs ar māti dzīvoja mazā istabiņā. Tad Neatkarīgo mākslinieku vienība nopirka māju Lazaretes ielā, kur bija neliela izstāžu zāle un arī kāds dzīvoklis. Māmiņa izvilka laimīgo lozi, un tā es šai mājā nodzīvoju līdz pat 29 gadu vecumam. Pie mums tiešām apgrozījās daudzi cilvēki no mākslas pasaules — Ernests Brastiņš, Oto Pladers, karikatūrists Ernests Rirdāns, arī Milda Brehmane–Štengele un citi Operas ļaudis. Runāts tika par daudz ko. Tēvam ļoti interesēja dažādu tautu māksla un etnogrāfija. Viņš arvien teica — ja tu cieni savas tautas gara bagātības, tev jāprot cienīt arī citu tautu mākslu. Es mācījos Zālīša pamatskolā, un mums, meitenēm, jau otrajā — trešajā klasē katrai bija savs tautas tērps. Man pirmais bija Lielvārdes tērps. Vēlāk, 7.klasē, darināju Rucavas tērpu. Izlaiduma aktā mēs visas bijām tautastērpos. Bet labas manieres mums visvairāk mācīja literatūras skolotāja Mērija Saule–Sleine, mūsu Gaismas pils arhitekta Gunāra Birkerta māte. Viņa bija īsta dāma. Kad mēs, meitenes, gribējām zināt, kā drīkst un kā nedrīkst krāsoties, viņa sacīja: "Ja patīk, var krāsoties, bet tikai tā, lai neredz, ka tas darīts. Citādi jau nav jēgas." Es domāju, ka ģimenē un skolā tika likti labi pamati tālākai dzīvei. Un dzimtenes izjūtai. Ļoti labi atceros to pirmo reizi, kad jutos dziļi aizskarta savās patriotisma jūtās. Tas bija četrdesmitajā gadā, krievi tikko bija ienākuši. Es mācījos ceturtajā klasē. Toreiz bija modē skolēnu sarakstīšanās. Pienāca vēstule no Baku, adresēta 4.klases skolēnam, kam žurnālā 5.numurs. Tā biju es. Lasījām turpat klasē. Rakstītājs — Marks Pevzners, pat vārdu neesmu aizmirsusi. Vēstules papīrs — nenosakāmā krāsā, kā vissliktākais ietinamais papīrs. Mēs, meitenes, kaut ko tādu nebijām redzējušas. Un zēns rakstījis no visas savas dedzīgās pioniera sirds — ka nu Latvija arī atbrīvota, un mums tagad nebūšot vairs jāmirst badā. Un kultūra mums būšot. Un viņš pats nodarbojoties tādos un tādos pulciņos — un gan jau arī mums tas viss tagad būšot. Mēs bijām sašutušas. Ar mammas palīdzību sadabūju viselegantāko aploksni ar zīdpapīru iekšpusē un skaistu atklātnīti ar skatu no Operas pāri uz Brīvības pieminekli. Un uzrakstīju par mūsu kori, dramatisko ansambli un citām labām lietām, kas skolā pastāv no laika gala. Viņš vairs nerakstīja.

Šķiet, šis ir tas laimīgais gadījums, kad kaut kas labs mantots gan no tēva, gan mātes, kaut viņi bijuši visai dažādi cilvēki un vēlāk arī šķīrušies.

— Jā, man pat divi vārdi tikuši tāpēc, ka tēvs gribējis, lai mani sauktu par Izu, kas esot sena sakne no tādiem vārdiem kā Izīda un Izabella, bet māte ļoti vēlējusies Beatrisi. Padomju laikos pasē varēja rakstīt tikai vienu vārdu. Es izvēlējos Izu, bet man patīk arī Beatrise, kas tāpat ierakstīts manā dzimšanas apliecībā. Pēc izskata, man šķiet, es sākumā vairāk līdzinājos tēvam, bet ar gadiem — arvien vairāk mātei. Tēva gleznas, viņa vākto Latgales keramikas kolekciju mēs kā savu lielāko dārgumu vadājām līdzi visās bēgļu gaitās pa Zemgales un Kurzemes lauku ceļiem. Kārtīgas ziemas drēbes bijām aizmirsušas paņemt līdzi, vairākkārt tikām apzagtas, bet tēva vāzītes, biķerīši un dažas gleznas joprojām rotā manu dzīvi. Māte bija ļoti skaista, viņa redzama daudzās tēva gleznās. Reiz es arī esot pieteikusies pozēt. Tas bija Jumpravā, mūsu vasarnīciņā. Man bija nepilni četri gadi. Pirmās piecas minūtes es esot nosēdējusi mierīgi, bet ar to arī visa interese par gleznu beigusies. Es mātei esot žēlojusies: "Man tā pozēšana kā liktenis!", bet kolēģi vēlāk tēvam teikuši: "Tev tas bērns tāds drūms iznācis." Ar māmiņu mēs daudz esam staigājušas pa laukiem un mežiem. Man bija tikai deviņi gadi, kad mēs devāmies ceļojumā pa Kurzemi. Gājām no Ēdoles uz Alsungu, vēlāk uz Labragu. Nogūlāmies uz muguras un skatījāmies mākoņu rotaļās. Uzkāpām augstajā jūras krastā un raudzījāmies uz mākoņu ēnām jūrā. Viņa mani labi sagatavoja dzīvei uz riteņiem, kāda mani sagaidīja Liepājas teātrī. Man nekad nelikās nogurdinošas nedēļām ilgās viesizrādēs Latvijas laukos un pilsētās. Tās vietas, kur mēs braucām, man bija pazīstamas. Es zināju, aiz kura ceļa līkuma būs ezeriņš vai birztala. Ceļš arvien bija interesants.

Lomu saraksts Izai Bīnei ļoti garš. Kritiķi atzīmējuši viņas aristokrātisko iznesību, cēlo stāju, arī raksturotājas dotības, kas lika mirdzēt viņas Līzbetei, kad liepājnieki nesen uzveda Vizmas Belševicas stāstiņu "Tās dullās Paulīnes dēļ". Lielu ievērību izpelnījās monoizrādes — Hermaņa Zūdermaņa "Brauciens uz Tilzīti" un Stefana Cveiga "Tev, kas mani nekad neesi pazinis". Vai arī Iza Bīne mums varbūt palikusi neiepazīta?

 

Laba diena, ļauna diena–

abas divas jādzīvo

— Par darba trūkumu neesmu varējusi sūdzēties. Bet aktieris arvien ir no ļoti daudz kā atkarīgs. No repertuāra, no režisora, no veiksmes. Ļoti smalkjūtīgs režisors man šķiet Fēlikss Deičs, bet kā ideāls man palicis atmiņā Luijs Šmits. Viņš pats bija brīnišķīgs aktieris un labi saprata aktieri. Viņš uzbūra noskaņu, un tu varēji mierīgi atvērties savā tēlā, izdzīvot uz skatuves sava tēla dzīvi. Žēl, ka viņam tik maz iznāca darboties kā režisoram. Pēc Dailes teātra studijas beigšanas man bija tāds tukšs laiks. Pēkšņi apcietināja vīratēvu Valdi Grēviņu. Kā vēlāk tika atzīts — nepamatoti, bet toreiz man tas radīja sarežģījumus. Neviens teātris nesteidzās vērt savas durvis. Kādā laimīgā dienā mani uzrunāja Lūcija Baumane, viņa toreiz strādāja Mākslas darbinieku namā. Baumanīte jau bija ļoti smalkjūtīga, viņa man teica — netieku viena galā, tu varētu nākt palīgā. Aizgāju un paliku veselus sešus gadus. Tas nebija zemē nomests laiks.

Nu jau nevar vairs saskaitīt tos jaunos pārus, kam Iza Bīne teikusi ceļa vārdus svinīgajā laulību ceremonijā.

— Dzimtsarakstu nodaļas ļaudis mani laikam bija nolūkojuši autorvakaros, kad runāju Māras Zālītes dzeju, tautasdziesmas, mūsu un cittautu klasikas darbus. Lielākoties ejam kopā ar Gunāru Kugrēnu. Pa šiem gadiem esam tikuši pie jaukām telpām, sākumā tā bija tikai kādā dzīvoklī iekārtota istabiņa. Notikušas pārmaiņas dzīvē un cilvēkos, bet šī brīža lielums jau paliek nemainīgs. Vislabākos vārdus, man šķiet, var atrast tautasdziesmās. Ja man no daudzajām, ko esmu runājusi, būtu jāizvēlas viena, es teiktu:

Daudz dieniņu mūžiņā —

Cita šāda, cita tāda.

Cita koši padziedama,

Cita gauži noraudama.

I labā, i ļaunā —

Abas divas jādzīvo.

Kaut ko no savas dzīves pieredzes mēs, sievas, izdziedam arī kā "Atštaukas". Nosaukums nav vis no gaisa pagrābts. Tas nāk no Blaumaņa. "Trīnes grēkos" meita sūrojas: "Tādi atštaukas vien gadās!" Un vai tad nevar teikt, ka kultūra mūsu sabiedrībā tāda atštauka vien ir. Un Liepāja iepretim Rīgai arī ir atštauka. Un vai tad sievas, kam pirmā jaunība aiz muguras, arī nav atštaukas!

Tādas viņas ir. Ne vairs tik ļoti jaunas, bet gana ņipras, lai sava novada tautasdziesmas dziedātu gan festivālā "Baltica", gan skolās un citur — kurp vien aicina. Viņu folkloras vācelē ir ne vien dziesmas, bet arī mīklas, sakāmvārdi un citas tautas krātās gudrības. Iza ļoti labi jūtas arī ģimenē, kopā ar dzīvesbiedru Leonu Lileiko kopjot māju un dārzu, rudenī cīnoties ar lapām un katrā pavaļas brīdi mērojot ceļu uz savu Pātaru pirti netālu no Bernātiem. Tā tik tiešām ir tikai pirts, ko viņi te savulaik nopirkuši. Toties jūra te mēdzot būt tik klusa un plaša kā nekur citur.

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore

Foto no Izas Bīnes ģimenes albuma

BI10.JPG (60986 BYTES) BI9.JPG (43247 BYTES) BI6.JPG (52250 BYTES)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!