Valsts prezidentes uzruna ebreju tautas genocīda upuru piemiņai veltītajā piemiņas brīdī Rīgas sinagogas drupās 2006.gada 4.jūlijā

Augsti godājamie ebreju kopienas Latvijā pārstāvji, augsti godājamais rabīn, goda viesi, ekselences, dāmas un kungi, dārgie ebreju kopienas pārstāvji, mīļie latvieši!
Mēs esam pulcējušies traģiska notikuma vietā, kas ir kļuvis par simbolu tām necilvēcībām, kuras burtiski iznīcināja pirmskara ebreju kopienu Latvijā – kopienu, kas Latvijā bija dzīvojusi mierā un saticībā ar saviem kaimiņiem jau garus gadu simtus, kas bija iekļāvusies latviešu sabiedrībā, tur atradusi savu vietu un ar ko latvieši sadzīvoja bez naida un bez grūtībām. Tad nāca okupācijas vara ar savu iznīcības un rasisma ideoloģiju, kas visu pārvērta. Sākās mūsu tautas asiņainās iznīcināšanas akcijas gan no viena okupācijas spēka, gan no otra. Bet tieši nacistu organizētais ebreju genocīds Latvijā izcēlās ar to, ka tas bija ar visļaunāko un sistemātiskāko nolūku. Tā nolūks bija vienkārši iznīcināt, noslaucīt no zemes virsas visus ebreju tautībai piederošos. Un mums tās ir dziļas sēras un sāpes, ka mēs, Latvija, Latvijas sabiedrība, zaudējām šo vērtīgo sabiedrības daļu. Mēs dalāmies savās sērās ar ebreju tautu, kuras pārstāvji tagad ir dažādās pasaules malās, bet Latvijā pazaudēja savus radus un tuviniekus. Mēs dalāmies ar jums jūsu sērās, arī mēs sērojam jums līdzi un sērojam arī par tiem, ko sveša vara ieveda mūsu zemē, lai mūsu zemi traipītu ar viņu nevainīgajām asinīm. Mēs nevēlamies nekad neko tādu vairs piedzīvot, tamdēļ darām un darīsim visu, lai demokrātiskā, neatkarīgā Latvijā katrs cilvēks vienādi tiktu cienīts, katram cilvēkam būtu vienādas tiesības, un mēs nedrīkstam pieciest un attaisnot nekādas, pat ne mazākās, neiecietības, aizspriedumu vai rasisma pazīmes.