
Runa Vēsturnieku komisijas sēdē 17. komisijas rakstu sējuma atvēršanā Rīgas pilī 2006.gada 3.jūlijā:
Augsti godājamais Caunes kungs [Vēsturnieku komisijas
priekšsēdētājs prof. Andris Caune], dārgie vēsturnieku komisijas locekļi.
Ministri, deputāti, diplomāti, ekselences, dāmas un kungi!
Vēsturnieku komisija tiešām var būt lepna par saviem sasniegumiem,
jo īsā laika sprīdī šis ir jau 17.sējums, ko viņi ir spējuši publicēt. Darbs
turpinās vairākos ļoti būtiskos virzienos, un mēs varam sagaidīt nākotnē tikpat
aktīvu un tikpat veiksmīgu šā darba turpinājumu. Tas ir ļoti vajadzīgs un
nepieciešams darbs, jo par 20.gadsimta vēsturi Eiropā un pasaulē vēl joprojām ir
nepietiekamas zināšanas un nepietiekama informācijas bāze.
Otrais pasaules karš un tā sekas aukstā kara laikā sadalīja
pasauli divās atšķirīgās nometnēs, atšķīra vienu Eiropas daļu no otras ar dzelzs
priekškaru. Tas galvenokārt ieviesa informācijas plūsmas apstāšanos un pie tam divu
dažādu informatīvo telpu veidošanos divu pretēju ideoloģiju iespaidā. Tādos
apstākļos, protams, visas tās traģēdijas un notikumi, kas saistās ar Otro pasaules
karu un tā sekām tajās teritorijās, kurām tas gāja pāri, nebija gadu desmitiem
iespējams nedz objektīvi savākt informāciju, nedz arī kādā objektīvā veidā to
apstrādāt. Tamdēļ tas ir ļoti steidzams, neatliekams un svētīgs darbs, ko veic
mūsu Vēsturnieku komisija. Viņi dara to ar starptautisku līdzdalību, un tas ir ļoti
svarīgi.
Mēs vēlamies pēc iespējas plašāku, profesionālu redzējumu uz
šiem jautājumiem, mēs priecājamies, ka komisijas darbā piedalās ne tikai Latvijas
vēsturnieki un vēsturnieki no kaimiņu zemēm, bet arī no tālām zemēm pāri
okeānam, no Izraēlas, un priecājos, ka arī Krievijas Zinātņu akadēmijas loceklis
akadēmiķis Čubarjans (prof. Aleksandrs Čubarjans) ir piedalījies šī pēdējā
sējuma tapšanā. Tā ir laba zīme, ka paplašinās areāls, kur vēsturnieki saprot, ka
mums ir jāstrādā kopā, lai izvērtētu pagātnes notikumus, lai censtos tos izprast
pēc iespējas vēsi un objektīvi, jo tikai ar pareizu un objektīvu vēstures izpratni
kā pamatu ir iespējams būvēt drošu nākotni, uz kuru mēs varam paļauties, ka tā
neatkārtos pagātnes kļūdas.
Vēstures skolotājiem es gribētu minēt, ka šie materiāli, ko
zinātnieki mums sagatavo, protams, ir būtiski ne tikai vēsturei kā zinātnei, ne tikai
mūsu vēstures skaidrošanai pasaules mērogā, bet arī mūsu jauniešiem un bērniem ir
jābūt skaidrai idejai un izpratnei par to, kāda ir mūsu vēsture. Tamdēļ es pateicos
visiem vēstures skolotājiem un skolotājām par viņu pūlēm iepazīties ar
zinātniskiem materiāliem, kādus mēs saņemam un censties pēc labākajām spējām un
sirdsapziņas tos nodot tālāk. Aicinu skolotājus, ja jums ir kādi ieteikumi un lūgumi
Vēsturnieku komisijai vai prezidentam, nevilcinieties tos izteikt. Paldies!