
Nosūtot atkārtotai caurlūkošanai likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””
Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir nosūtījusi vēstuli Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, aicinot Saeimu vēlreiz caurlūkot likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””.
Vēstulē prezidente pamato savu lēmumu:
“Šā gada 7.jūnijā Saeima pieņēma likumu “Grozījumi likumā
“Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un
personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””. Atkārtoti izskatot šo likumu,
kuru 2004.gada 21.maijā nosūtīju Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, parlaments
nolēma laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” publicēt VDK aģentu uzskaites kartotēku,
norādot par katru kartotēkā minēto personu tās personas datus (vārdu, uzvārdu,
tēvvārdu, dzimšanas datus), kā arī savervēšanas laiku un vietu.
2004.gada 21.maijā Jums adresētajā vēstulē jau norādīju, ka,
publicējot visus kartotēkas datus bez izņēmuma, tiks skartas to personu intereses,
kuras sadarbojās ar PSRS drošības iestādēm organizētās noziedzības, korupcijas un
citu smagu noziegumu apkarošanā, kam nebija nekāda sakara ar VDK darbību
ideoloģiskajā jomā un represijām pret disidentiem un cīnītājiem par Latvijas
neatkarību. Šādu personu datu publicēšana, nezinot, kādu noziegumu atklāšanā
konkrētā persona ir piedalījusies, varētu apdraudēt viņu personiskās dzīves
neaizskaramību un fizisko drošību, bet tiesiskās paļāvības principa neievērošana
– ietekmēt Latvijas valsts drošības iestāžu sadarbību ar savu aģentūru.
Diemžēl ir jāatzīst, ka, otrreiz caurlūkojot likumu “Grozījumi
likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu
un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””, Saeima nav panākusi
diferencētu pieeju Valsts drošības komitejas (turpmāk tekstā – VDK) dokumentu
izmantošanai un publicēšanai tādā veidā, lai sabiedrības ieguvums būtu samērojams
ar konkrētu indivīdu aizskartajām tiesībām, kuras aizsargā Latvijas Republikas
Satversme un Latvijai saistošie starptautiskie cilvēktiesību akti. Acīmredzot tieši
tas, ka 90 procentos gadījumu VDK aģentu kartiņas satur tikai ziņas par personas
datiem, vervēšanas laiku un vietu, bet nesatur norādes par notikumu un apstākļu
kontekstu, kādos personas dati ir parādījušies kartotēkā, padara par neiespējamu
nodalīt VDK ziņotājus par ideoloģiskajiem noziegumiem no tiem, kas piedalījās tādu
kriminālnoziegumu apkarošanā, kas ir uzskatāmi par smagiem noziegumiem arī mūsdienu
Latvijas tiesiskajā telpā. Latvijas valsts rīcībā diemžēl nav VDK aģentu lietu,
kas ļautu izdarīt secinājumus par sadarbības motivāciju, pakāpi un apstākļiem.
Pieminot tiesiskās paļāvības principu, gribu vērst Saeimas
uzmanību uz to, ka 1994.gada 2.jūnijā pieņemtais likums “Par bijušās Valsts
drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar
VDK konstatēšanu” noteica bijušajiem VDK aģentiem tādu izvēles iespēju kā
nekandidēt uz amatiem, kurus tiem tika aizliegts ieņemt. Tādā gadījumā šo personu
vārdi netika publiskoti. Nolemjot publicēt arī šo aģentu datus, attiecībā pret
šīm personām tiek pārkāpts tiesiskās paļāvības princips.
Savukārt doma par to, ka VDK aģentu uzskaites kartotēkas
publicēšana pieliks punktu savstarpējām aizdomām, noslēgs kādu sāpīgu Latvijas
vēstures lappusi un nodibinās vēsturisko taisnīgumu, ir iluzora, jo Latvijas tiesu
prakse lietās par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu liecina par to, ka VDK
kartotēkas dati ir nepilnīgi un sadarbības fakts ar VDK ir grūti pierādāms. Šī
tiesu prakse norāda uz to, ka personas datu atrašanās VDK kartotēkā pati par sevi
vēl neliecina par to, ka persona ar šo iestādi patiešām ir sadarbojusies.
Turklāt, kā liecina Totalitārisma seku dokumentēšanas centra
rīcībā esošā informācija, laikā no 1953.gada līdz 1991.gadam ar VDK sadarbojās
aptuveni 24 000 cilvēku, taču mūsu valsts rīcībā ir tikai VDK kartotēka par 20.gs.
80.gadu periodu ar 4500 aģentu personas datiem. Diezin vai vienas sestdaļas aģentu
vārdu publicēšanu un kolektīvas atbildības principa ieviešanu attiecībā uz viņiem
par visu VDK darbību var uzskatīt par taisnīgu un objektīvu pieeju mūsu vēsturei.
Līdz ar to, manuprāt, joprojām likumdevējs nav atbildējis uz
vairākiem būtiskiem jautājumiem, kuri rodas saistībā ar šā gada 7.jūnijā Saeimā
pieņemto likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK
konstatēšanu””. Proti, kāds būs ieguvums un sabiedriskais labums no šādas
nepilnīgas informācijas publicēšanas? Kādas citas juridiskas sekas tas varētu
izraisīt, izņemot tiesas prāvas par sava goda un cieņas reabilitāciju, ja Saeima jau
2004.gada 27.maijā ir pagarinājusi termiņu, kurā iespējamo sadarbību ar VDK drīkst
izmantot tiesiskajās attiecībās pret šo personu vēl uz 10 (desmit) gadiem, kamdēļ
VDK aģentu kartotēkā esošās personas joprojām nevar baudīt atsevišķas
pamattiesības un ieņemt virkni amatu, tai skaitā valsts drošības iestādēs?
Iespējams, ka tieši valstiskās un godīgās atbildēs uz šiem
jautājumiem atrodams izskaidrojums tam, kāpēc līdz šim neviena postsociālistiskā
valsts Austrumeiropā nav rīkojusies tā, kā to ir iecerējusi darīt Latvijas Saeima.
Vienīgā valsts, kura ir publiskojusi to aģentu sarakstus, kas sadarbojušies ar
komunistiskā režīma drošības iestādēm, ir Slovākija, taču Slovākijā tika
nodrošināta diferencēta pieeja arhīvu materiāliem, proti, tie tika rūpīgi pētīti
un publicēti tikai tad, kad par attiecīgā aģenta darbību pret sabiedrības interesēm
bija iegūta pietiekama un ticama pierādījumu bāze. Jāatzīst, ka Slovākijā pretēji
Latvijai ir pieejamas aģentu lietas, kas deva iespēju izpētīt aģentu sadarbības
pakāpi un apstākļus.
Ņemot vērā iepriekš minēto un pamatojoties uz Latvijas Republikas
Satversmes 71.pantu, nosūtu 2006.gada 7.jūnijā Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi
likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu
un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”” otrreizējai caurlūkošanai.”