“2005.gada 22.decembrī Saeima pieņēma likumu “Grozījumi Meža likumā”, un, izmantojot šo iespēju, vēlos izteikt atbalstu minētajam likumam kopumā un īpaši vairākām likuma normām, kas aizliedz atsavināt vai privatizēt valsts meža zemi, kā arī tālāk atsavināt citām personām pašvaldībām nodoto zemi pašvaldības autonomo funkciju veikšanai.
Izprotot Saeimas rūpes par valsts meža zemes fondu, vēlos norādīt uz atsevišķām likuma normām, kas, manuprāt, labi iecerētas, tomēr varētu radīt problēmas to piemērošanā praksē.
Gan meža nozarē iesaistītie, gan par šo nozari atbildīgā Zemkopības ministrija, gan paši Saeimas deputāti uzskata, ka valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” pieredze, nodrošinot valsts ietekmes palielināšanu meža zemes tirgū un valsts meža platību palielināšanu, ir pozitīva un atbalstāma. Gan grozījumu atbalstītāji, gan oponenti uzskata, ka šī politika ir jāturpina un valstij ir jāspēj nodrošināt savu interešu aizsardzību, gan pērkot zemi no tiem tirgus dalībniekiem, kuriem nav iespēju un motivācijas gādāt par sev piederošajām mežu platībām, gan ar iepirkumu palīdzību konsolidējot valsts īpašumā esošās meža zemes, gan rūpējoties par vides aizsardzības jautājumiem un iegādājoties zemi dabas aizsargājamajās teritorijās, gan konkurējot ar ārvalstu komersantiem, kas aktīvi uzpērk Latvijas mežu zemi.
Tomēr 2005.gada 22.decembra likuma “Grozījumi Meža likumā” 4.pants, kas paredz Meža likuma 4.panta otrajā daļā noteikt, ka valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” īpašumā nevar būt meža zeme, kas reģistrēta uz valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” vārda, var būtiski ierobežot un samazināt iepriekš minētās valsts iespējas darboties meža zemes tirgū.
Lai gan valsts akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” par simt procentiem pieder Latvijas valstij, tā saskaņā ar Komerclikumu tomēr ir patstāvīga juridiska persona ar savu nošķirtu mantu un finanšu līdzekļiem. Tādējādi par saviem nošķirtajiem finanšu līdzekļiem nopirktu meža zemi akciju sabiedrība var reģistrēt vienīgi uz sava vārda, savukārt likums tagad prasa, lai īpašums tiktu reģistrēts uz valsts vārda. Tādā gadījumā Meža likuma Pārejas noteikumu 9.punktā, kas paredz, ka līdz 2006.gada 31.decembrim valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” īpašumā esošā meža zeme ierakstāma zemesgrāmatā uz valsts vārda, ir jānosaka kārtība, kādā notiek minētās zemes pārreģistrēšana (faktiski atsavināšana). Vai tā notiks, pamatojoties uz Ministru kabineta lēmumu, vai kā civiltiesisks darījums starp valsti un tās izveidoto privāto tiesību subjektu vai kā citādi?
Ja likumdevēja mērķis ir noteikt, ka visa meža zeme, ko turpmāk iepirks valsts akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži”, ir valsts īpašums Zemkopības ministrijas vai kādas citas institūcijas personā, tad ir jāatrod juridiski korekts risinājums. Ja valsts nolemj, ka valsts akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži” valsts uzdevumā ir jāiepērk mežu zeme un jāreģistrē tā uz valsts vārda Zemkopības ministrijas personā, tad valstij šim mērķim valsts budžetā ir jāiedala atsevišķi līdzekļi un jāpilnvaro minētā komercsabiedrība ar tiem rīkoties. Cik man ir zināms, vismaz 2006.gada valsts budžetā tas nav izdarīts.
Līdz ar to Meža likuma 22.decembra redakcija zināmā mērā izslēgs valsti no meža zemes tirgus, jo valsts akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” vairs nevarēs iegādāties meža zemi savā īpašumā, savukārt iepirkt to valsts īpašumā par valsts līdzekļiem arī nevarēs, jo tam nav asignēti valsts budžeta līdzekļi un noteikts pilnvarojums.
Risināt šo situāciju, paredzot, ka meža zemi valsts vajadzībām iepirks Zemkopības ministrija, manuprāt, arī nav korekti un atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumam, jo ministrijas funkcija nav nodarboties ar saimniecisko darbību, par ko viennozīmīgi ir uzskatāmi darījumi ar nekustamajiem īpašumiem.
Ņemot vērā iepriekš norādīto, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2005.gada 22.decembrī Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi Meža likumā” otrreizējai caurlūkošanai.”