Labvakar Latvijā!
Labvakar šajās 2005.gada pašās pēdējās minūtēs!
Mēs varam atskatīties uz aizgājušo gadu. Man šķiet, tas ir bijis labs gads. Es aicinu katru padomāt par to, kas jūsu dzīvē ir bijis labs, patīkams, ko vienmēr atcerēsieties ar prieku. Man kā prezidentei ir bijis ļoti daudz prieka brīžu un lepnuma brīžu par to, ko Latvija un latvieši ir varējuši sasniegt, vai tas būtu maratons, kurā ir sasniegta uzvara, vai kārtējais koris, kas atnāk ar pirmo godalgu. Latvijā ir ļoti daudz ļoti spējīgu, sekmīgu cilvēku, mums ir daudz gudru ļaužu, ar viņiem visiem es lepojos, un arī jūs varat lepoties, jo viņu sasniegumi pieder mums visiem.
Es novēlu nākamajā, 2006.gadā visiem labu veselību, dzīvesprieku, ticību saviem spēkiem, pārliecību par to, ko ir iespējams sasniegt. Un novēlu visiem mēģināt savā dzīvē saskatīt visas tās iespējas, ko pašreizējie apstākļi mums ir dāvājuši. Tā ir Dieva dāvana, tā ir likteņa dāvana. Mums priekšā stāv visādas grūtības, visādi izaicinājumi, bet arī iespējas, un mūsu rokās ir tas, ko mēs ar šo nākamo gadu izdarīsim. Tā būs atkal viena šķēle no mums atvēlētā rieciena mūsu mūžā, no tā laika, kas mums ir lemts šajā nākamajā gadā, mūsu rokās ir tas, kā to veidot. Es novēlu katram veidot to skaistu, veiksmīgu, sekmīgu, tādu, par ko nākamgad ap šo pašu laiku varēsim atskatīties un teikt – arī tas ir bijis ļoti labs gads.
Novēlu jums visiem laimīgu, priecīgu, sekmīgu, veiksmīgu 2006.gadu!

Labvakar jūsmājās!
Aizejošais gads paliks vēsturē ar vairākām lietām. Šis bija gads, kurā mēs pirmoreiz apjautām, cik daudzi mūsu tautieši izmanto atvērtās Eiropas iespējas, lai dotos strādāt ārpus Latvijas. Izbraukšanas mērogi bija pārsteigums pilnīgi visiem. Bet padomāsim, par ko tieši mēs bijām tik izbrīnīti. Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem par to, ka Latvijā algas ir zemākas nekā Eiropā. Mēs to vienmēr esam zinājuši. Pārsteigums acīmredzot bija tas, ka Latvijā ir tik daudz uzņēmīgu, varošu, strādīgu un drosmīgu latviešu, kam netrūkst dūšas un prasmes piecelties un sākt konkurēt Eiropas darbaspēka tirgū.
Nu jau visā Eiropā klīst runas par čaklajiem, strādīgajiem, godīgajiem un centīgajiem latviešiem. Tāds viedoklis valda Īrijā, Anglijā, Vācijā un citās vietās Eiropā. Bet vai jūs esat dzirdējuši tādas runas Latvijā? Eiropā darba devēji slavē mūsu labos strādniekus, bet Latvijā dzird tikai žēlabas, ka neviens negrib strādāt, ka visi dzer un slinko.
Lasot Latvijas avīzes un skatoties televīziju, bieži vien rodas iespaids, ka latvieši ir apveltīti ar visiem iespējamiem netikumiem un viņiem kā tādiem bērniem ir īpaši jāmāca visvienkāršākās lietas: pielikt atstarotāju tumsā, piesprādzēties mašīnā, kulturāli uzvesties un tamlīdzīgi.
Kāpēc pastāv tik liela atšķirība starp to, kā mūs uztver ārzemēs, un to, kā mēs uztveram sevi paši? Varbūt mēs tomēr nepamatoti sevi noniecinām? Iespējams, ka mēs esam pieraduši skatīties uz saviem tautiešiem kritiski un nievājoši, bet Anglijā vai Īrijā cilvēki redz latviešos to, kas viņi patiešām ir, – godīgi, čakli un labi cilvēki.
Mūsdienu atvērtā Eiropa dod mums iespējas un uzliek atbildību. Un ir svarīgi, lai tautieši kādā jaukā dienā ar svešumā gūto pieredzi un iekrājumiem atgriežas Latvijā. Un iegulda šo pieredzi un naudu Latvijas uzplaukumā. Svarīgi, lai šajos cilvēkos nebūtu pazudusi latvietība, nebūtu pazudusi mīlestība uz Latviju. Diemžēl, noniecinot savus apkārtējos un noniecinot Latviju, mēs esam iemācīti Latviju nemīlēt, nemīlēt savu valsti.
Tie, kas uzdod jautājumu “Par ko gan mīlēt šo valsti?”, tie nemīl, un tiem arī ir grūti paskaidrot. Tas ir tāpat kā cilvēku attiecībās. Bet es esmu pret negatīvismu. Es esmu pret nemitīgo Latvijas noniecināšanu. Zinu, ka izpelnīšos nievājošus izteikumus, zinu, ka ciniķi vaikstīsies un ironizēs, bet es gribu jūs visus aicināt Jaunajā gadā – mīlēsim savu Latviju, kāda tā ir! Mīlēsim savu valsti!
Šis gads ieies vēsturē arī ar daudzām labām ziņām. Latvijā ir visstraujāk augošā tirgus ekonomika pasaulē. Izaugsmes tempu ziņā mēs esam pasaules čempioni. Pagājušogad mums ir bijis visstraujākais kopprodukta pieaugums Latvijas vēsturē, visveiksmīgākā nodokļu iekasēšana un apstiprināts vislielākais budžets valsts vēsturē. Pagājušogad ir noticis vislielākais darba algu pieaugums, un nākamajā gadā tas turpināsies. Pirms gada šajā stundā es teicu, ka mums ir vajadzīgs vēl viens izrāviens uz priekšu. Tas ir sācies, un mēs esam radījuši visus priekšnoteikumus, lai tas neapsīktu turpmākos septiņus gadus. Nākamajiem septiņiem gadiem mums izdevās izcīnīt 5,7 miljardus eiro no Eiropas kopējā budžeta. Tas ir ļoti liels stimuls attīstībai.
Es gribētu ticēt, ka mēs esam kļuvuši par pasaules čempioniem tieši tāpēc, ka esam saņēmušies. Es gribētu ticēt, ka mūs ir aizskāris fakts, ka mēs esam nabadzīgākā valsts Eiropā. Mēs negribam būt pēdējie, lūk, ko mūsu sirdis mums saka. Un tā ir sajūta, kas spēj mūs vienot. Sirdī mēs visi gribam lepoties ar Latviju. Un tā ir sajūta, kas spēj mūs vienot. Un tur, kur ir vienotība, tur ir arī panākumi.
Mūsu nākamais uzdevums ir jau nākamgad apdzīt Poliju pēc kopprodukta uz vienu iedzīvotāju. Pēc tam – piecu gadu laikā iekļūt Eiropas bagātāko valstu divdesmitniekā un vēl pēc pieciem gadiem pasaules bagātāko valstu divdesmitniekā.
Tā ir mana vīzija, tas ir mans nacionālās attīstības plāns.
Kas ir jādara vispirms? Pirmais – ekonomikas konkurētspējas palielināšana. Valdības deklarācijā ekonomikas konkurētspējai ir pievērsta milzīga uzmanība, bet izdarīts ir ļoti maz. Es uzņemos atbildību par to, lai nākamgad mums veiktos labāk. Nākamais – nabadzības novēršanas pasākumi un sociālo jautājumu risināšana. Šis bija gads, kurā vienlaikus ar nepieredzēto izaugsmi daudziem no mums uzbruka mūsu lielākais ienaidnieks – nabadzība. Mājokļa cenas, medikamentu cenas, produkti, transports, daudzas lietas pēkšņi kļuva dārgākas. Ne visiem algu un pensiju pieaugums spēja to kompensēt. Nabadzība kā pretīgs vīruss vispirms uzbrūk vājākajiem. Vecajiem, slimajiem, vientuļajiem. Tagad, kad mums ir pieejami Eiropas fondi, tagad, kad mums ir pasaulē visstraujāk augošā tirgus ekonomika, mēs varam sākt domāt par lielākām sociālām programmām nekā līdz šim.
Jau janvārī mēs pirmoreiz palielināsim pensijas un turpināsim tās indeksēt divreiz gadā. Mēs palielināsim teju vai visus pabalstus un piemaksas jau tuvākajos mēnešos. Daudzi valsts sektorā strādājošie nākamgad saņems pirmos algu pielikumus. Un tas būs tikai sākums. Visbeidzot, šobrīd pats galvenais valdības uzdevums būs pareizi likt lietā tos Eiropas fondus, no kuru izlietojuma lielā mērā ir atkarīga valsts nākotne.
Lai domātu par savu nākotni, mums vispirms ir skaidri jāapzinās mūsu iespējamais potenciāls pasaules ekonomikas kontekstā. Latvija nekad nevarēs konkurēt ar Ķīnu lētā darbaspēka ziņā. Un mēs arī negribam būt lētā darbaspēka zeme. Mēs gribam būt augsti kvalificētu un labi apmaksātu cilvēku zeme. Ļoti daudzās programmēšanas disciplīnās, izpētes un attīstības pakalpojumu sniegšanā, zinātnē, kultūras industrijā, augsti kvalificētu profesionāļu tirgū mēs noteikti varēsim konkurēt pasaulē. Neviens šodien nezina pateikt, kas būs rītdienas ekonomikas brīnumzāles. Vai tie būs kvantu datori, ģenētika vai jaunas pārlūkprogrammas, taču, lai kas tas arī būtu, mūsu zinātnei, mūsu ražošanai un mūsu cilvēkiem ir jābūt gataviem spēt sniegt pakalpojumus un radīt zināšanas šo tehnoloģiju ieviešanai un attīstībai. Tāpēc mums ir jāiegulda mūsu bērnos, lai katrā izglītības posmā viņi saņemtu vislabāko iespējamo apmācību.
Mūsu vietu pasaulē noteiks mūsu izglītības sistēmas kvalitāte. Mūsu izcilību noteiks tas, cik izcilas būs mūsu skolas.
Es uzdevu pārstrādāt pirmos plānus, kuros bija paredzēts 70% Eiropas naudas ieguldīt ceļu remontā un infrastruktūras objektu būvniecībā un tikai 30% – cilvēkos. Izglītībai no tā bija paredzēti tikai daži procenti. Šī proporcija ir jāmaina. Protams, mums vajag jaunus ceļus, bet svarīgāki par ceļiem ir cilvēki, izglītība un zinātne. Pretējā gadījumā vienīgais, ko mēs būsim panākuši, būs labi ceļi, pa kuriem latvieši brauks uz Īriju, bet baltkrievu, ukraiņu un krievu viesstrādnieki brauks uz Latviju. To mēs nekādā gadījumā nepieļausim.
Šobrīd man teic, ka mūsu izglītības sistēma un zinātne nav gatava apgūt tik daudz naudas, cik es gribētu tajā ieguldīt. Izglītībā ir arī citas problēmas, kas skar izglītības saturu, kvalitāti un atbilstību tirgum. Man pašam ir trīs dēli, un es redzu šīs grūtības. Izglītībā ir darāms gigantisks darbs, bet mēs tiksim ar to galā, mums ir laba ministre, politiskā griba un arī nauda. Mums ir jāiegulda šie miljardi mūsu bērnu izglītībā un zinātnē. Tāds ir plāns.
Mīļie tautieši, ja netiks sadarītas kādas muļķības, tad mums priekšā ir septiņi bagāti gadi. Treknie gadi, ja atceras stāstu par Jāzepu. Mēs jau tagad esam pasaules čempioni attīstības tempu ziņā, mums ir visas iespējas tuvāko desmit gadu laikā sasniegt to, par ko mēs visi esam sapņojuši, ejot uz barikādēm, – būt kungiem savā zemē, nevis viesstrādniekiem svešā zemē.
Mums ir visas iespējas izveidot mūsu mazo Latviju par spožu pērli Eiropas vainagā, par pārtikušu labklājības zemi. Šis gads rāda, ka mēs to varam. Latvijas Ministru kabineta un savā vārdā es vēlu jums laimīgu Jauno gadu!