
Latvijas Darba devēju konfederācijas un sociālā dialoga partneru tikšanās reizē Rīgā, “Grand Palace Hotel Latvija”, 21.decembrī:
Augsti godātais Gavrilova kungs [Latvijas Darba devēju
konfederācijas prezidents – Red.]! Darba devēju konfederācijas pārstāvji!
Sociālie partneri! Viesi! Dāmas un kungi!
Es tiešām priecājos būt kopā ar jums jūsu gadskārtējā
pasākumā, kas iegūst īpašu nozīmi šobrīd, kad mēs kā jauna dalībvalsts Eiropas
Savienībā (ES) stāvam uz savas nākamās attīstības fāzes sliekšņa, jo mēs
pēdējos gados jau esam pārkāpuši vienu slieksni pēc otra, un es priecājos redzēt,
ka mēs visi ejam uz priekšu. Vēlētos apsveikt mūs visus kopā kā valsti un kā
kolektīvu par mūsu enerģijas izpausmi, ar to, ka Latvijai ir bijusi šī lielā 10
procentu IKP izaugsme. Tas tiešām ir sava veida rekords šajā pasaules daļā noteikti.
Tas ir kaut kas īpašs, par to varam priecāties un lepoties, bet,
protams, mums ir jāsaprot, ka ir jau arī šai parādībai ēnas puses. Viena no tām ir
inflācijas līmenis, kas mūsu valstī pārsniedz visas citas ES dalībvalstis, un –
kas ir vissatraucošāk – tā pārsniedz to inflācijas līmeni, kāds ir mūsu
kaimiņos, un mēs nevaram šeit atrunāties ar to, ka pasaulē ir cēlušās naftas un
vispār elektropiegādes cenas, un kādiem citiem apsvērumiem, ja mēs ļoti labi zinām,
ka tieši tie paši faktori darbojas arī kaimiņu zemēs. Starpība ir satraucoša, un
tā ir tik liela, ka mums rodas bažas, vai, kā tas bija paredzēts, 2008. gada 1.
janvārī Latvija maz varētu pievienoties Šengenas kritērijiem, vai mēs varētu
eirozonai pievienoties, kā plānots, vai mēs varam iekļauties tālāk kādās
struktūrās, kas palīdz vairot kustību pāri robežām vai, īpaši eirozonas
jautājumā, vienkāršot tieši finansiālo maksājumu un dažādu citu apriti. Tas, ka
mēs šobrīd atpaliekam no Māstrihtas kritērijiem inflācijas ziņā, ir nopietna
lieta. Tā ir nopietna lieta, par ko es turpināšu uzrunāt valdības pārstāvjus, jo
man šķiet, ka nāk tāds brīdis, kad ir kaut kas jāiedarbina. Protams, tās zāles ir
sāpīgas, bet vienkāršas –kaut kādā brīdī valstij ir jāsamazina izdevumi, lai to
procesu varētu kontrolēt.
Vēl jūs, šeit klātesošos, es vēlētos apsveikt ar to, ka jūs
esat pārstāvji tieši darba devējiem, tiem, kas rada un uztur darba vietas. Jums tas ir
jādara konkurences apstākļos, pie tam smagas konkurences apstākļos. Tātad apsveicu
visus tos, kas ir šādi sekmīgi darbojušies un spēj nodrošināt darba vietas.
Apsveicu jūs arī ar to, ka jūs esat gatavi līdzdarboties dialogā ar saviem
sociālajiem partneriem, no kuriem pirmie jums ir darba ņēmēji, jo galu galā viens bez
otra jau vispār nevar izdzīvot. Darba devējs, kam nav darba roku, nekur pasaulē
netiks, un mēs zinām, kas notiek ar darba ņēmēju, kam nav iespējas darbu atrast,–
viņš aizklīdīs uz citām vietām, viņš aizies citur pasaulē.
Tas, ko mēs konstatējam, protams, ir tas, ka, lūk, mums Latvijā
vēl arvien ir pašas zemākās algas visā ES. Mūsu caurmēra alga ir, pēc dažādiem
skaitļiem, ko esmu redzējusi, 43% vai 45% no caurmēra 25 valstīs esošās. Mēs esam
paši pēdējie no 25 valstīm. Tādos apstākļos mēs varam tikai prognozēt, ka ļoti
daudzi ļaudis raudzīsies pāri robežām un būs gatavi darīt kaut vai nekvalificētu
darbu, ja viņi nespēs šeit saskatīt iespējas zināmiem faktoriem, kas viņiem vismaz
vieš cerības, ka viņiem ir nākotnes iespējas un ka viņi nepaliks ar zemāko algu,
kāda vispār pastāv, un ar kāpjošām cenām, kas galu galā gada vai divu laikā ļoti
nopietni samazina viņu pirktspēju. To es dzirdu no ļoti daudziem ļaudīm un visos
sabiedrības slāņos. Sāpīgāk tas, protams, skar tos, kas ir sabiedrības slāņos ar
zemākām algām.
Te nu man atkal jāsaka, ka Latvija izceļas, diemžēl skumji, ar to,
ka mums ir vismazākais mazo un vidējo uzņēmumu skaits caurmērā uz tūkstoš
iedzīvotājiem. Ja Eiropā tie ir aptuveni 50% , tad mums ir kādi 18%, un starpība ir
pietiekami dramatiska, satriecoša. Tamdēļ es arī apsveicu šo Darba devēju
konfederācijas iniciatīvu ar visiem saviem partneriem risināt sarunas, tajā skaitā ar
valdības un pašvaldību pārstāvjiem, jo, lai darba devējs spētu darboties, lai
izveidotu uzņēmumu, kas dotu tādas darba vietas, kas spēj maksāt cilvēkiem algu, ar
ko tie var izdzīvot, izskolot savus bērnus un izdzīvot līdz mēneša beigām, viņam
ir nepieciešams arī atbalsts un sapratne gan no pašvaldības, gan valsts puses. Es
domāju, ļoti būtisks ir šis dialogs, kurā ir iesaistīti visi partneri, jo man,
viesojoties dažādās Latvijas pašvaldībās, ir jādzird no ļaudīm ļoti daudz
pārmetumu mūsu sistēmai kopumā par to, kādi ir apstākļi mazam un vidējam
uzņēmējam kopumā. Viens, par ko ļaudis sūdzas, ir ārkārtīgi smagnējā
birokrātiskā struktūra, daļēji tāda, ko mums uzliek ES prasības, bet daļēji arī
mūsu pašu ierēdniecība dažreiz pārcenšas, – vismaz tā iedzīvotāji man to
prezentē – un uzstāda prasības, kas ir vēl augstākas un kādu citiem nemaz nav. Tas
noteikti nav labi, jo mums ir jābūt konkurētspējīgiem. Un es šeit gribētu kā
izaicinājumu izmest valsts pārvaldes pārstāvjiem domu, ka mums Latvijā vajadzētu
izcelties ar to, ka mums ir visracionālākā, visvienkāršākā un visgludāk
plūstošā administratīvā struktūra, tātad sasaiste starp valsts, pašvaldību un
starp darba devēju un ņēmēju. Es domāju, ka tieši elektroniskās pārvaldes laukā
mēs pēc kāda laika, kad tas viss būs ieviests, varēsim cerēt uz zināmiem
uzlabojumiem.
Esmu dzirdējusi tādus groteskus gadījumus kā, piemēram, ka, mums
iestājoties ES, kad bija jauni formulāri PVN atmaksai, veikalniekam no pašiem Latvijas
ziemeļiem ir četras reizes bijis jābrauc uz Rīgu tikai tādēļ, lai saņemtu pareizo
formulāru un tad to atkal atvestu atpakaļ un iesniegtu pareizajai personai, jo
izrādās, ka formulāri nav pieejami internetā, vismaz toreiz nebija, tie nav kādā
kastītē ielikti, lai katrs var ienākt un tos paņemt. Tie ir jāsaņem no īpašas
personas, kas vienu brīdi ir aizgājusi pusdienās, otru brīdi ir saslimusi, trešajā
paņēmusi atvaļinājumu, un pēc tam viss sākas no jauna, kad formulārs ir izpildīts
un jāiesniedz atpakaļ. Tie ir padomju laiku paradumi, kādi nedrīkstētu būt nevienā
iestādē, un es ļoti aicinātu visus šeit esošos valsts pārstāvjus, lai nākamajā,
2006. gadā jūs to izvirzītu kā prioritāti. Laipni lūdzu – pārbaudiet savas
administratīvās procedūras savā iestādē, lūdzu, pārbaudiet savu ierēdņu
attieksmi pret saviem klientiem, kas kā nekā ir nodokļu maksātāji mūsu valstī, un,
lūdzu, izvirziet kā izaicinājumu to, ka mēs Latvijā gribam redzēt to gludāko,
iespējami vienkāršāko administratīvo struktūru, kas attiecas gan uz nodokļu samaksu
un atlaidēm, gan uz dažādām kontrolēm, instrukcijām, un tā joprojām.
Man šķiet, ka mums ļoti daudzās jomās ir pārāk smagnēja
sistēma, kas uzliek pārāk lielu nastu mazam uzņēmumam tieši pašos tā pirmsākumos
un arī pietiekami lielu nastu vidējam uzņēmumam, tā, ka viņam grūti ir konkurēt.
Te, man šķiet, daudz ko ir iespējams darīt, bet tas prasa savstarpēju sapratni, tas
prasa informācijas apmaiņu starp visiem sektoriem un, protams, labu gribu. Bet es
gribētu jums atgādināt, ka šī labā griba nav piekāpšanās savam it kā oponentam
un vienmēr pakļaušanās cita gribai, es aicinātu jūs domāt par to kā par mūsu
valsts kopēju projektu, kā tai zelt, plaukt, attīstīties, kā radīt vairāk
ekonomisko iniciatīvu un aktivitāšu. Tas nāks mums visiem par labu – gan darba
devējiem, gan ņēmējiem, gan, protams, arī valstij, kas tad varēs iekasēt tos
nodokļus, kas tai pienākas.
Vēl dažus vārdus tieši nodokļu jautājumā. Vēl viens
rādītājs, ar ko Latvija izceļas diezgan negatīvi, ir tas, cik procenti mums ir to
ļaužu, kas pelna tikai minimālo algu. Es domāju, šeit ir rādītāji, ko var
salīdzināt ar citām valstīm, un ir skaidri redzams, ka mums šis procents ir
nenormāli liels. Tātad Valsts ieņēmumu dienestam es gribētu nodot šo lūgumu, –
kaut gan viņiem ir ļoti būtiski gādāt par to, lai lielie nodokļu maksātāji to
darītu pilnā apjomā, un arī šeit ir bijuši pagātnē pietiekami ievērojami
trūkumi, – raudzīties uz to, lai tie darba devēji, kas godīgiem darba devējiem rada
negodīgu konkurenci, tomēr pietiekami stingri tiktu kontrolēti, lai mums nerastos arī
šī negodīgā konkurence, ko rada ļaudis, kas maksā algu aploksnēs un nemaksā
valstij nodokļus, jo caur to viņi uzliek arī netaisnīgu un lieku slogu visiem
pārējiem nodokļu maksātājiem, tiem, kas maksā savas sociālās nodevas.
Viņi būtībā uzliek slogu valstij, kad šie neapdrošinātie ļaudis
kādreiz nonāks slimnīcā vai kad pienāks viņu vecumdienas. Tātad visā kopumā mums
te ir pietiekami daudz vēl darāmā, nerunājot, protams, par visiem tiem
izaicinājumiem, kas ir kopēji mūsu valstij un arī visai Eiropai kopumā. Tas ir
ražīguma jautājums, kur Eiropa noteikti atpaliek no Amerikas, piemēram, katra
darbinieka ražotspējā un produktivitātē. Un diemžēl šeit atkal, ja nemaldos, pēc
tiem rādītājiem, kas man ir bijuši pieejami, Latvijas individuālā strādnieka
produktivitāte nav tā spožākā pat Eiropā, kas jau tā atpaliek no Amerikas. Tātad
šeit darba ņēmējiem arī noteikti būtu jāizvērtē situācija un kopā ar darba
devējiem jādomā par to, kādos apstākļos tieši produktivitāte varētu tikt Latvijā
uzlabota, jo te atkal visiem nāks kopējs labums. Ja kādam uzņēmējam būs lielāka
peļņa, tad skaidrs, ka tas būs ieguvums visiem – gan darba devējam, gan ņēmējam,
gan valstij.
Es vēlreiz pateicos visiem tiem, kas ir aktīvi uzņēmējdarbībā.
Es pateicos visiem darbiniekiem, kas godīgi dara savu darbu un cenšas arī atgādināt
saviem darba devējiem, ka viņiem ir pienākums pret darba ņēmēju. Es esmu dzirdējusi
dažus diezgan drūmus stāstus par ļaudīm, kas strādā lielveikalos un gateros. Viņi
tiek diezgan brutālā veidā izmantoti. Es domāju, te atkal būtu valstij sava loma
spēlējama, lai tās lietas novērstu. Es novēlu, lai nākamgad, šādā pulkā jums
atkal satiekoties, jūsu vidū būtu vēl daudz vairāk jaunu uzņēmēju un viņu
pārstāvju, jo man šķiet, ka valstij arī būtu jādomā, kā atbalstīt
mikrouzņēmumu rašanos, pašu mazāko uzņēmumu rašanos, jo tie rada visvairāk jaunu
darba vietu, un, kā jūs zināt, mēs jau nekad, šķiet, savā mūžā nesagaidīsim, ka
Latvija kļūs par naftas eksportētājvalsti vispār kādreiz vēsturē, tāpēc mums ir
jāturpina meklēt tās nišas, kur cilvēka izdomai ir vissvarīgākā loma. Augstās
tehnoloģijas, protams, jā, bet visa pasaule iziet uz augstajām tehnoloģijām. Un mums
būs grūti tur atrast savu nišu. Mūsu nišas bieži droši vien būs šauri
specializētas, bet te mums ir arī jādomā par savu radošo potenciālu, tas nozīmē
arī dizainu, izdomu, novitāti un dažādu veidu inovāciju, kas atļautu rasties jaunām
ražotnēm un jaunām darba vietām.
Es jums visiem novēlu saglabāt savu optimismu, savu darbaspēku un
novēlu, lai visiem nākamais gads būtu vēl veiksmīgāks par iepriekšējo, un novēlu
it īpaši, lai jūs varētu turpināt savstarpēju dialogu vislabākajā sadarbības
garā. Priecīgus Ziemassvētkus visiem un laimīgu Jauno gadu!