
Tiesnešu zvēresta ceremonijā Rīgas pilī 21.decembrī:
|
|
Augsti godātā ministres kundze [Tieslietu minstre S.Āboltiņa
– Red.]! Augsti godātie tiesneši!
Vispirms vēlos apsveikt Tieslietu ministriju, tiesnešu saimi ar šo
jaunu tiesnešu stāšanos amatā un apsveikt katru no jums un jūsu ģimenes ar šo
sasniegumu.
Jums no šīs dienas uz priekšu vairs nebūs parastā pilsoņa dzīve,
bet gan tiesneša dzīve, un par to jums vienmēr atgādinās šī amata ķēde, ko tikko
man bija gods jums uzlikt uz pleciem. Un ģerbonis tās vidū atgādina par to, ka jūsu
turpmākā darba vieta ir saistīta ar kalpošanu Latvijas valstij kā tiesiskai valstij
un kā tādai valstij, kur viena taisnība valda visiem. Un jūsu, tiesnešu, uzdevums
būs gādāt, lai tas tiešām tā ir.
Mūsu valstij atgūstot neatkarību un atjaunojot demokrātiskās
struktūras, tieslietu sistēma bija viena no tām, kas smagi cieta no iepriekšējā
perioda mantojuma. Tā cieta ne tikvien no tā, ka bija jāmaina juridiskais ietvars, kas
mums kā vēl pavisam jaunai Eiropas Savienības dalībvalstij prasīs arī turpmāk mūsu
likumdošanu saskaņot ar to, kas notiek citur Eiropā, bet te ir bijis arī vērtīgu
pārvērtējumu posms sabiedrībā un attīstība tīri profesionālā izpratnē, ko
nozīmē tiesneša amats un sūtība. Tiesnesim mūsdienu apstākļos profesija uzliek
visaugstākās prasības ne tikvien pārzināt likumus un ne tikai savā pašreizējā
redakcijā, bet sekot līdzi tiem daudzajiem grozījumiem, kādi notiek vai ikkatru
nedēļu. Šie pienākumi, protams, no jums prasīs ieguldījumu, un es ļoti ceru, ka
valsts Tieslietu ministrijas personā spēs jūsu profesijas izpildē sniegt vajadzīgo
atbalstu un infrastruktūras, jo tas ir viens no jautājumiem, kas bijis neapmierinošs
daudzos apstākļos iepriekšējos gados. Lai tiesnesis varētu darboties modernos
apstākļos, ir nepieciešams atbalsts, palīdzība arī administratīvā līmenī.
Jums būs iespējams sekot arī dažādiem kvalifikācijas celšanas
kursiem, un es ļoti ceru, ka jūs savā mūžā tos izmantosiet, jo tikai tā jūs
būsiet spējīgi turēties līdzi visam, kas notiek pasaulē. Es arī ļoti vēlētos
vērst jūsu uzmanību uz to, ka tiesnesim sava sprieduma izlemšanā un pasludināšanā
likums paredz pietiekamu rīcības brīvību, kur ir iespējams ņemt vērā gan vainu
mīkstinošus, gan vainu pastiprinošus apstākļus. Šeit es ar zināmām skumjām
konstatēju, ka Latvijas līdzšinējā tiesu praksē tieši vainu mīkstinošo apstākļu
piesaukšana ļoti bieži notiek tādā veidā un līmenī, kas gan pēc sabiedrības
izpratnes, gan pēc zinātnes atzinumiem, gan pēc vienkāršas loģikas un saprāta ne
gluži ir attaisnojama. Ja dzirdam, ka kādā nopietnā noziegumā ar smagām sekām
apsūdzētais saņem vienkārši tikai nosacītu sodu, kaut gan likums paredz pietiekami
nopietnu sodu, kā tas tieši likumā ir ierakstīts, tikai tamdēļ, ka viņam mājās ir
vecāki vai bērni, tad tas jau rada pietiekami nopietnu izbrīnu un šaubas visā valstī
un tās iedzīvotājos par to, cik uzticams var būt tiesneša sprieduma pamatojums,
taisnīgums un atbilstība gan tam, kas ir tehniski un tekstuāli likumā rakstīts, gan
tam, ko ikdienā caurmēra pilsonis saprot vienkārši pēc veselā saprāta un loģikas.
Es gribētu arī aicināt gan ministriju, gan tiesnešus kopumā
turpināt strādāt pie tā, kādā veidā Latvijā notiek spriedumu pasludināšana.
Līdz šim no padomju sistēmas mantotā ārkārtīgi garo spriedumu lasīšana, visiem
tiesas zālē stāvot kājās, savā ziņā ir pierādījusi sevi kā daudzos veidos
neatbilstošu dzīves realitātei un tās prasībām. Es ļoti vēlētos redzēt, ka
nākotnē tiesnesim un arī visiem klātesošajiem – apsūdzētajam, lieciniekiem un
visiem citiem – šāds solis nebūs jāiztur, ka tiesnesim būs iespējams pasludināt
īsā versijā savu spriedumu, galvenos secinājumus un rezultātu. Es gribētu arī lūgt
gan ministriju, gan klātesošos tiesnešus darīt to skaidrā, labā dikcijā un visiem
labi saprotamā formā, jo man šķiet, ka šī paraža nolasīt šos milzīgi garos
spriedumus tādā lasīšanas tempā, tonī un izrunā, ka visa procedūra būtībā ir
lieka, kļūst par izsmieklu tiesu sistēmai un nevienam nekādu labumu nenes. Man
gribētos redzēt, ka tiesnesis rada pārliecību ar skaidru dikciju un, acīs
skatīdamies klātesošajiem, tajā skaitā apsūdzētajam, savu spriedumu paziņo visiem
skaidri saprotamā formā. Protams, tas jau tagad ir aizsācies, caurskatāmības,
pieejamības un skaidrības dēļ visi spriedumi būtu pieejami, lai katrs var tos
izvērtēt, ne tikai profesionāļi, bet arī caurmēra iedzīvotājs. Mūsu tiesu
sistēma nedarbojas tik daudz pēc precedentiem, kā tas ir anglosakšu sistēmā, tomēr
ar laiku vajadzētu būt arī precedentiem tieši par to, kāda līmeņa sodi mēdz tikt
piemēroti šādam vai citam noziegumam, arī tam būtu jāatstāj savs iespaids uz
tiesnešu spriedumu.
Es vēlētos atgādināt, ka līdz pat jūsu profesionālās darbības
beigām katru dienu jūs veicat savu darbu un nākat ar saviem secinājumiem, jūsu rokās
ir cilvēku likteņi uz labu vai uz ļaunu, uz taisnīgu vai netaisnīgu rezultātu. Tā
ir smaga atbildība. Es novēlu jums to nest ar godaprātu, ar pārliecību, ka jūs esat
darījuši to labāko, ko katrā apstāklī bija iespējams darīt. Ar savu darbu un ar
savu profesiju palīdzējuši savai valstij atgūt to, ko ilgus gadus tā bija zaudējusi,
– ne tikai tiesiskas valsts slavu, bet arī īstenību un īstenošanu dzīvē.
Es novēlu, lai jūsu darbs būtu jūsu dzimtai un jums par
gandarījumu un par labu slavu, lai jūsu darbs un rīcība palīdzētu tiesnešu
profesijas, tiesu varas un tiesu sistēmas prestižu Latvijā celt arvien augstāk. Es
novēlu jums visiem vislabākās sekmes jūsu profesionālās gaitās!
Zvērestu deva astoņi tiesneši: Ilze Apse – Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas tiesnese; Baiba Jakobsone – Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese; Marita Šalta – Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese; Marika Bebriša – Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese; Uldis Danga – Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas tiesnesis; Irina Kaļiņina – Administratīvās rajona tiesas tiesnese; Baiba Lietiņa – Administratīvās rajona tiesas tiesnese; Dzintra Zemitāne – Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesnese.