Tiesnešu zvēresta ceremonijā Rīgas pilī 21.decembrī:

Augsti godātā ministres kundze [Tieslietu minstre S.Āboltiņa – Red.]! Augsti godātie tiesneši!
Vispirms vēlos apsveikt Tieslietu ministriju, tiesnešu saimi ar šo jaunu tiesnešu stāšanos amatā un apsveikt katru no jums un jūsu ģimenes ar šo sasniegumu.
Jums no šīs dienas uz priekšu vairs nebūs parastā pilsoņa dzīve, bet gan tiesneša dzīve, un par to jums vienmēr atgādinās šī amata ķēde, ko tikko man bija gods jums uzlikt uz pleciem. Un ģerbonis tās vidū atgādina par to, ka jūsu turpmākā darba vieta ir saistīta ar kalpošanu Latvijas valstij kā tiesiskai valstij un kā tādai valstij, kur viena taisnība valda visiem. Un jūsu, tiesnešu, uzdevums būs gādāt, lai tas tiešām tā ir.
Mūsu valstij atgūstot neatkarību un atjaunojot demokrātiskās struktūras, tieslietu sistēma bija viena no tām, kas smagi cieta no iepriekšējā perioda mantojuma. Tā cieta ne tikvien no tā, ka bija jāmaina juridiskais ietvars, kas mums kā vēl pavisam jaunai Eiropas Savienības dalībvalstij prasīs arī turpmāk mūsu likumdošanu saskaņot ar to, kas notiek citur Eiropā, bet te ir bijis arī vērtīgu pārvērtējumu posms sabiedrībā un attīstība tīri profesionālā izpratnē, ko nozīmē tiesneša amats un sūtība. Tiesnesim mūsdienu apstākļos profesija uzliek visaugstākās prasības ne tikvien pārzināt likumus un ne tikai savā pašreizējā redakcijā, bet sekot līdzi tiem daudzajiem grozījumiem, kādi notiek vai ikkatru nedēļu. Šie pienākumi, protams, no jums prasīs ieguldījumu, un es ļoti ceru, ka valsts Tieslietu ministrijas personā spēs jūsu profesijas izpildē sniegt vajadzīgo atbalstu un infrastruktūras, jo tas ir viens no jautājumiem, kas bijis neapmierinošs daudzos apstākļos iepriekšējos gados. Lai tiesnesis varētu darboties modernos apstākļos, ir nepieciešams atbalsts, palīdzība arī administratīvā līmenī.
Jums būs iespējams sekot arī dažādiem kvalifikācijas celšanas kursiem, un es ļoti ceru, ka jūs savā mūžā tos izmantosiet, jo tikai tā jūs būsiet spējīgi turēties līdzi visam, kas notiek pasaulē. Es arī ļoti vēlētos vērst jūsu uzmanību uz to, ka tiesnesim sava sprieduma izlemšanā un pasludināšanā likums paredz pietiekamu rīcības brīvību, kur ir iespējams ņemt vērā gan vainu mīkstinošus, gan vainu pastiprinošus apstākļus. Šeit es ar zināmām skumjām konstatēju, ka Latvijas līdzšinējā tiesu praksē tieši vainu mīkstinošo apstākļu piesaukšana ļoti bieži notiek tādā veidā un līmenī, kas gan pēc sabiedrības izpratnes, gan pēc zinātnes atzinumiem, gan pēc vienkāršas loģikas un saprāta ne gluži ir attaisnojama. Ja dzirdam, ka kādā nopietnā noziegumā ar smagām sekām apsūdzētais saņem vienkārši tikai nosacītu sodu, kaut gan likums paredz pietiekami nopietnu sodu, kā tas tieši likumā ir ierakstīts, tikai tamdēļ, ka viņam mājās ir vecāki vai bērni, tad tas jau rada pietiekami nopietnu izbrīnu un šaubas visā valstī un tās iedzīvotājos par to, cik uzticams var būt tiesneša sprieduma pamatojums, taisnīgums un atbilstība gan tam, kas ir tehniski un tekstuāli likumā rakstīts, gan tam, ko ikdienā caurmēra pilsonis saprot vienkārši pēc veselā saprāta un loģikas.
Es gribētu arī aicināt gan ministriju, gan tiesnešus kopumā turpināt strādāt pie tā, kādā veidā Latvijā notiek spriedumu pasludināšana. Līdz šim no padomju sistēmas mantotā ārkārtīgi garo spriedumu lasīšana, visiem tiesas zālē stāvot kājās, savā ziņā ir pierādījusi sevi kā daudzos veidos neatbilstošu dzīves realitātei un tās prasībām. Es ļoti vēlētos redzēt, ka nākotnē tiesnesim un arī visiem klātesošajiem – apsūdzētajam, lieciniekiem un visiem citiem – šāds solis nebūs jāiztur, ka tiesnesim būs iespējams pasludināt īsā versijā savu spriedumu, galvenos secinājumus un rezultātu. Es gribētu arī lūgt gan ministriju, gan klātesošos tiesnešus darīt to skaidrā, labā dikcijā un visiem labi saprotamā formā, jo man šķiet, ka šī paraža nolasīt šos milzīgi garos spriedumus tādā lasīšanas tempā, tonī un izrunā, ka visa procedūra būtībā ir lieka, kļūst par izsmieklu tiesu sistēmai un nevienam nekādu labumu nenes. Man gribētos redzēt, ka tiesnesis rada pārliecību ar skaidru dikciju un, acīs skatīdamies klātesošajiem, tajā skaitā apsūdzētajam, savu spriedumu paziņo visiem skaidri saprotamā formā. Protams, tas jau tagad ir aizsācies, caurskatāmības, pieejamības un skaidrības dēļ visi spriedumi būtu pieejami, lai katrs var tos izvērtēt, ne tikai profesionāļi, bet arī caurmēra iedzīvotājs. Mūsu tiesu sistēma nedarbojas tik daudz pēc precedentiem, kā tas ir anglosakšu sistēmā, tomēr ar laiku vajadzētu būt arī precedentiem tieši par to, kāda līmeņa sodi mēdz tikt piemēroti šādam vai citam noziegumam, arī tam būtu jāatstāj savs iespaids uz tiesnešu spriedumu.
Es vēlētos atgādināt, ka līdz pat jūsu profesionālās darbības beigām katru dienu jūs veicat savu darbu un nākat ar saviem secinājumiem, jūsu rokās ir cilvēku likteņi uz labu vai uz ļaunu, uz taisnīgu vai netaisnīgu rezultātu. Tā ir smaga atbildība. Es novēlu jums to nest ar godaprātu, ar pārliecību, ka jūs esat darījuši to labāko, ko katrā apstāklī bija iespējams darīt. Ar savu darbu un ar savu profesiju palīdzējuši savai valstij atgūt to, ko ilgus gadus tā bija zaudējusi, – ne tikai tiesiskas valsts slavu, bet arī īstenību un īstenošanu dzīvē.
Es novēlu, lai jūsu darbs būtu jūsu dzimtai un jums par gandarījumu un par labu slavu, lai jūsu darbs un rīcība palīdzētu tiesnešu profesijas, tiesu varas un tiesu sistēmas prestižu Latvijā celt arvien augstāk. Es novēlu jums visiem vislabākās sekmes jūsu profesionālās gaitās!

Zvērestu deva astoņi tiesneši: Ilze Apse – Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas tiesnese; Baiba Jakobsone – Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese; Marita Šalta – Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese; Marika Bebriša – Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese; Uldis Danga – Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas tiesnesis; Irina Kaļiņina – Administratīvās rajona tiesas tiesnese; Baiba Lietiņa – Administratīvās rajona tiesas tiesnese; Dzintra Zemitāne – Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesnese.