Augsti godātais Caunes kungs (Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs Andris Caune – Red.), ministra kungs (īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Ainars Latkovskis – Red.), Saeimas deputāti, ekselences, dāmas un kungi!
Es vēlētos apsveikt Vēsturnieku komisiju par tās tiešām iespaidīgo sniegumu tik īsā laika posmā, kopš tā darbojas. Man šķiet, ka nekad Latvijas vēsturē nav bijis tik ražīga perioda, kurā būtu tikuši veikti tik daudzi nopietni vēsturiski pētījumi. Tāpat pirmo reizi mūsu vēsturē mums ir šī Vēsturnieku komisija, kurā blakus mūsu vēsturniekiem piedalās arī starptautiski eksperti. Tas ir ļoti būtiski, lai šajā atjaunotās neatkarības posmā palīdzētu mūsu vēsturniekiem situēt viņu darbu un perspektīvas visā pēc iespējas plašākā pasaules kontekstā. Mēs būtu priecīgi, ja mūsu vēsturniekiem notiktu arī ciešāka sadarbība ar Krievijas vai citu austrumu valstu vēsturniekiem. Man šķiet, ka tas nāktu šim vispārējam vēstures izzināšanas procesam tikai par labu.
Šis 16. sējums rāda mūsu vēstures pētniecības briedumu. Es apsveicu Vēstures institūtu par to, ka tas ir spējis piesaistīt jaunus zinātniekus, ka jaunie doktoranti jau ir iesaistījušies pētniecības procesā, un es vēlētos viņus aicināt turpināt šo jauno zinātnieku piesaistīšanu. Es ceru, ka valsts turpinās zinātnei un it īpaši vēsturei sniegt adekvātus līdzekļus, lai tas varētu notikt.
Tāpat vēlos pateikties Vēsturnieku komisijai par pūlēm, kas ir ieguldītas Otrā pasaules kara beigu 60.gadskārtas atzīmēšanas dokumentu apkopošanā. Tas viss sākās ar Maskavā plānotajām svinībām, uz kurām tika ielūgts ļoti plašs loks valstu un valdību vadītāju un kur trim Baltijas valstu prezidentiem radās dilemma, vai viņiem ir iespējams piedalīties šādā uzvaras atzīmēšanā, vai nē. Kā zināms, Baltijas prezidenti katrs izšķīrās par savu soli, un iznāca tā, ka Latvijas prezidentes solis atšķīrās no viņas kolēģiem, taču izpratne par vēsturi mums neatšķiras, un, lai par to būtu pilnīgi droši, es šī gada 12.janvārī izplatīju savu redzējumu par situāciju, ļoti īsi, kodolīgi formulētu, saņēmu uz to ļoti daudzu citu valstu un valdību galvu atbildes. Tās tiešām veido dokumentu par to, kāda šobrīd, 60 gadus vēlāk, tik ļoti daudzās valstīs ir attieksme pret šo Otro pasaules karu un tā beigām.
Man šķiet, ka tas ir ļoti būtiski, ka šeit īsos vārdos atkal ir formulēta viņu izpratne un viņu attieksme pret to, ko nozīmē Otrā pasaules kara beigas Eiropā, un viņu izpratne par to, ka Latvijā, un tāpat Igaunijā un Lietuvā, situācijas interpretācija bija diemžēl krasi atšķirīga no tās, kāda varēja būt tajās valstīs, kas tika definitīvi atbrīvotas no tirānijas, kas viņiem bija tikusi uzlikta ar nacistu Vācijas okupāciju, bet diemžēl mums tā nebija, un viena tirānija mums aizvietoja otru.

Par kārtējo Vēsturnieku komisijas veikumu

Latvijas Vēsturnieku komisija šī gada nogalē ir izdevusi divus jaunus pētījumus par aktuāliem Latvijas 20.gadsimta vēstures notikumiem. Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu 16.sējumu “Okupētā Latvija 20.gadsimta 40.gados” un dokumentu krājumu “Latvija un Otrā pasaules kara beigas Eiropā. Atzīmējot nacistu kapitulācijas 60.gadadienu”. Abu izdevumu atklāšana notika vakar, 30.novembrī, Rīgas pilī.

Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu 16.sējumā ievietoti 11 vēsturnieku pētījumi par padomju un nacistiskās Vācijas okupācijas režīmu Latvijā. Raksti sadalīti trijās nodaļās: 1. un 3.nodaļa veltīta pirmajai un otrajai padomju okupācijai Latvijā, bet 2.nodaļā aplūkots tā sauktais vācu laiks Latvijā 1941.–1945.gadā.

Vēsturnieks Aleksandrs Ivanovs analizē okupācijas varu maiņu Latvijā 1940.–1945.gadā un tā izvērtējumu historiogrāfijā. Profesors Inesis Feldmanis salīdzinošā aspektā pētījis nacistiskās Vācijas politiku Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Dr.Kārlis Kangeris pievērsis uzmanību policijas struktūrām Latvijā vācu okupācijas laikā, bet Jānis Riekstiņš – Latvijas iedzīvotāju mobilizācijai Sarkanajā armijā. Profesors Antonijs Zunda, plaši izmantodams Anglijas arhīvos atrastos dokumentus, pētījis Lielbritānijas politiku attiecībā pret Baltijas valstīm Otrā pasaules kara sākumā. Autors uzsver, ka Lielbritānija kā ietekmīga lielvalsts 30.gadu beigās ieņēma diezgan būtisku vietu tā laika starptautiskajās attiecībās – arī Baltijas valstu liktenī.

Dokumentu krājumā par Latviju un Otrā pasaules kara beigu Eiropā 60.gadadienas atzīmēšanu ir Valsts prezidentes ievads, 29 valstu vadītāju atbildes uz Latvijas prezidentes paziņojumu saistībā ar 2005.gada 9.maiju, Eiropas Savienības Komisijas paziņojums, Eiropas Parlamenta attiecīga rezolūcija, ASV Senāta rezolūcija nr. 35, Krievijas Federācijas Valsts domes paziņojums. Krājumā atrodami arī citi interesanti dokumenti.

Grāmatas ievadā Valsts prezidente atzīmē: “Vērtējot Otrā pasaules kara beigas un sekas, sāpīgi izceļas būtiska atšķirība starp mūsdienu Krievijas un rietumu demokrātisko valstu pieeju. Krievijas Federācijas oficiālā nostāja atsakās atzīt, ka Padomju Savienība iebruka Baltijas valstīs, tās okupēja un iekļāva savā sastāvā. Krievija jebkuru atgādinājumu par šiem vēsturiskajiem notikumiem vērtē kā mēģinājumu veikt vēstures revīziju.”

Valsts prezidenta preses dienests