Godātie klātesošie! Godātie bruņoto spēku pārstāvji, Latvijas karavīri!
11.novembris ir atmiņas un reizē arī svētku diena, un tā ir svētku diena, kas mums Latvijā ir vienreizēja un īpaša, tajā pašā laikā mēs tajā dalāmies ar ļoti daudzām citām demokrātiskām valstīm. Kad tikko bijām šajā 11.novembra dienā pulksten 11 godināt kritušos Brāļu kapos, tieši tajā pašā stundā ļoti daudzās zemēs tika godināti Pirmajā pasaules karā kritušie. Ar šo dienu tika pieminēts pamiers, kas beidzot noslēdza vienu no asiņainākajiem kariem pasaules vēsturē. Daudzās Rietumeiropas pilsētās tagad mēs kā Eiropas Savienības locekļi varam brīvi braukt un raudzīties, cik daudzos ciemos, miestiņos un mazpilsētās, par lielām pilsētām nerunājot, ir pieminekļi, kas liecina par veselu paaudzi jaunu vīriešu, kas tika nopļauti šajā karā. Bet šis Pirmais pasaules karš nāca arī Eiropai ar jaunām vēsmām, tas atbrīvoja tās valstis, kas ilgus gadsimtus bija centušās pēc savas neatkarības, bet bija tikušas pakļautas dažādu impēriju un lielvaru spēkam. 1918.gadā šīs Pirmā pasaules kara cīņas atļāva piedzimt Latvijas valstij, Igaunijas, Lietuvas valstij un virknei citu. Tās varēja tikt nodibinātas un nostiprinātas de facto un de iure, tikai pateicoties tam, ka to vīri un zēni bija gatavi ņemt ieročus un doties cīņā par savu valsti, neprasot, kas viņiem par to tiks kā atalgojums, neprasot, kāda šī valsts būs, jo tā bija tikai tapšanas un veidošanas stadijā.
Rietumeiropā, Kanādā, Amerikā, Austrālijā karš beidzās 1918.gadā, un viņi katru gadu atzīmē šī kara pamieru un noslēgumu. Viņi atceras savus kritušos ar sarkanām magonēm pie atloka, jo, kā Kanādas dzejnieks savulaik rakstīja, – Flandrijas klajumos ir rinda pēc rindas ar baltiem krustiem, un starp šīm nebeidzamajām krustu rindām uzdīgst sarkanas magones. Šis pats dzejnieks krita tikai dažas dienas pēc tam, kad šo dzejoli bija sacerējis.
Bet mums šeit, Latvijā, karš nebeidzās tajā pašā gadā, kad dibinājām savu valsti. Jaundibinātajai valstij vēl uzbruka ienaidnieks no austrumiem un rietumiem. Jaundibināto Latvijas Republiku vēl apdraudēja Stučkas dibinātā lielinieku pārvalde un Andrieva Niedras vēlāk par noziedzīgu dēvētā pagaidu valdība, ko viņš vēlējās veidot Vācijas pakļautībā. Vēl bija tie, kas Latvijas nākotni saskatīja tikai kā vasaļu valsti Krievijas vai Vācijas paspārnē. Tamdēļ vēl jo vairāk mēs varam būt lepni, ka Latvijā bija valstsvīri un karavīri, kas bija gatavi stāvēt un krist un, ja vajadzīgs, mirt par neatkarīgu, brīvu Latvijas valsti. Šī brīvā valsts tagad mums ir.
Mums izdevās to atkarot pēc pārāk ilga pārtraukuma Dziesmotā revolūcijā, šoreiz bez kaujām, bet mums ir jābūt gataviem aizstāvēt sevi vienmēr. Draudi uzbrūk valstij no ārienes un no iekšienes. Mums ir jābūt stipriem, mums ir jābūt apņēmības pilniem. Mums ir jāsaprot, kas mēs esam, no kurienes mēs nākam, kamdēļ mēs vēlamies savu neatkarīgu valsti un kā mēs saredzam šo neatkarīgo valsti Eiropas Savienības valstu saimē, kur esam pilntiesīgi locekļi, kā saredzam savu vietu NATO aliansē, kas tagad mums garantē drošību, lai mums nekad vairs neatkārtotos tas, ko piedzīvojām Otrā pasaules kara laikā. Otrā pasaules kara laikā notika smagākā traģēdija, kas var skart kādu valsti, – mūsu vīri cīnījās, bet ne savās uniformās un ne zem saviem karogiem. Viņi cīnījās un krita, bet viņiem neizdevās neatkarību atgūt, tādēļ jo vairāk godināsim visus tos, kas ir bijuši gatavi savu dzīvību upurēt, domājot par savas tēvzemes labklājību, vienalga, zem kāda karoga un kādā uniformā, domājot par to, ka viņiem rūp Latvija, ka viņi ir gatavi upurēties Latvijas labad.
Viņu piemērs ir tas, ko šodien godinām, un centīsimies viņu centienus tālāk nest godam paši. Būsim lepni par šo valsti, kas ir dārgi atpirkta. Būsim lepni par šo valsti, ko ļoti daudzi spēki ir vēlējušies iznīcināt. Nebūsim mēs tie, kas savā gļēvulībā un ticības trūkumā šīs valsts būtību un nākotni padarītu vienaldzīgu. Valsts – tā ir mūsu brīvība, tā ir mūsu pašapziņa, tas ir mūsu lepnums. Kas neciena savu valsti, tas nonicina savu tēvu un māti, tas nonicina savus senčus, tas nonicina pats sevi. Cilvēks, kas ciena sevi, ciena savu valsti un gluži kā karavīrs ir gatavs doties cīņā. Arī katrs apzinīgs pilsonis ir gatavs ikdienas dzīvē jebkurā brīdī būt lepns par savu valsti un darīt to, kas ir viņa spēkos, lai tai būtu labklājība, lai tajā valdītu taisnība un lai tās vārds izskanētu pasaulē tā, ka citi uz to raugās ar apbrīnu. Mēs esam atguvuši savu valsti, novērtēsim to, ko tas nozīmē, turēsim to godā, rūpēsimies par savu valsti. Dievs, svētī Latviju!