Kāna, pilsēta ar pārsimts tūkstošiem iedzīvotāju Francijas ziemeļrietumos pie Lamanša, daudziem latviešiem atgādināja Jelgavu. Otrā pasaules kara laikā sagrauti 80 procenti pilsētas namu, uz laikiem iznīcinot pilsētas vēsturisko savdabību.
Tieši mazajai Kānai bijusi neproporcionāli liela nozīme Otrā pasaules kara vēsturē, jo tā bija pirmā pilsēta, ko ieņēma amerikāņu un angļu desantnieki 1944.gada vasarā pēc izsēšanās Normandijas krastā. Šeit, pie Kānas, sākās amerikāņu un angļu armijas un franču patriotu vienību ceļš austrumu virzienā, atbrīvojot Eiropu no nacistiskās okupācijas. Ceļš, kas Rietumeiropas tautām nesa mieru un brīvību. Diemžēl no austrumiem nākošā sarkanarmija vairākām Eiropas valstīm hitleriskā režīma vietā uzspieda savu totalitāro kārtību un gandrīz uz pusgadsimtu pakļāva padomju okupācijas jūgam trīs Baltijas valstis.
Rietumeiropā par šo mums, latviešiem, tik drūmo laiku joprojām ir maz informācijas. Tāpēc arī zīmīgi, ka tieši šeit, Kānā, sabiedroto desantam veltītajā memoriālā tika atklāta izstāde “Karš pēc kara: Latvija 1945–1956”. Ekspozīciju veidojuši Kānas memoriāla vēsturnieki, patapinot faktus un vēstures liecības Latvijas Okupācijas muzejā un vairākos citos muzejos.
Tiesa, latvietim franču vēsturnieku skatiens uz mūsu neseno pagātni vietām šķiet diskutabls. Dīvaini bija arī ekspozīcijā līdzās redzēt sarkanbaltsarkano Latvijas valsts karogu un dīvaino okupācijas gadu reliktu ar zilajiem viļņiem zem okupantu sirpja un āmura.
Ekspozīcijas būtību, šķiet, vislabāk izsaka kādas nodaļas par Molotova-Ribentropa paktu nosaukums “Vēsture panāk Latviju”.
Atceroties Valsts prezidentes vizīti Francijā, kas noritēja plašā mākslas festivāla “Pārsteidzošā Latvija” zīmē, var teikt, ka tagad Latvija ir panākusi vēsturi.

Mākslas daudzšķautņu akcenti

Izstāde “Klasiskais modernisms: Latvijas māksla 20.gadsimta sākumā” Bordo Mākslas muzejā un Laimas Kaugures tekstiliju izstāde Bordo grāmatnīcas “Mollat” galerijā, sižets par Latviju franču un vācu televīzijas kanālā “Arte”, ovācijas solistam, jaunajam Latvijas pianistam Vestardam Šimkusam Francijas Nacionālā orķestra koncertā Francijas Radio namā un Latvijas Radio kora vokālās grupas koncerts Bordo operā, grāmatas “Le Parcours d’une Vie: Vaira Vīķe-Freiberga, Présidente de Lettonie” par Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu atvēršana… – tie bija tikai daži no plašā mākslas festivāla “Pārsteidzošā Latvija” notikumiem šajās dienās Francijā – Parīzē, Bordo, Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta prezentācija Fransuā Miterāna Francijas Nacionālajā bibliotēkā Parīzē, Strasbūrā un Lionā.
Taču savdabīgākais festivāla programmas elements noteikti ir Francijā daudz apjūsmotie un Latvijā diskusijas un pat iebildumus raisījušie “runājošie akmeņi” Parīzes centrā.
Vienā no Parīzes vakariem pie “runājošajiem akmeņiem” sastapu arī izcilo latviešu arhitektu, Nacionālās bibliotēkas projekta autoru Gunāru Birkertu:

– Tas ir ļoti labs Latvijas propagandēšanas līdzeklis. Aizspriedumi vai apvainojumi par plaģiātu ir nevietā. Pareizāk ir runāt nevis par projekta tehniku, bet gan vērtēt no mākslinieciskā izpildījuma viedokļa. Projekts ir ļoti asprātīgi izveidots, iedarbīgs. Ārkārtīgi labs izpildījums, brīnišķīgas sejas. Vienīgi informācijas namiņš “runājošo akmeņu” vidū varēja būt plašāks, ar lielākiem videoekrāniem.

– Esmu ar to visnotaļ apmierināts. Savā mūžā esmu jau uzprojektējis piecpadsmit lielas bibliotēkas, kas uzceltas dažādās valstīs. Taču šajā projektā es ieliku dvēseli. Esmu mūsu Gaismaspils projektā sintezējis Latvijas un latviešu nācijas būtību – gan mūsu dabas, gan latviešu mentalitātes savdabību.

– Ziniet, es esmu ļoti pacietīgs. Man vēl pacietības pietiek, un nešaubos, ka sagaidīšu šā projekta īstenošanu.