ATSAUCĒ IETVERT:
Par kultūras ministres runu Nacionālās bibliotēkas projekta prezentācijā Parīzē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.11.2005., Nr. 180 https://www.vestnesis.lv/ta/id/121095
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Par kultūras ministres runu Nacionālās
bibliotēkas projekta prezentācijā Parīzē
Kultūras ministre Helēna Demakova, 7.novembrī
uzstājoties Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta prezentācijā Parīzē, uzsvēra
Nacionālās bibliotēkas projekta saistību ar Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Ministre uzrunu teica Fransuā Miterāna Francijas Nacionālajā bibliotēkā festivāla
“Pārsteidzošā Latvija” ietvaros.
Helēna Demakova uzsvēra, ka mūsu Nacionālās bibliotēkas projekts ir cieši saistīts ar Latvijas brīvvalsts attīstību pēdējos piecpadsmit gadus. “Tas ir audzis un attīstījies kopā ar mūsu nāciju un valsti, tas ir piedzīvojis kolīzijas, satricinājumus, brīžiem jau ir licies, ka cerība tūlīt zudīs. Un tomēr tas ir izdzīvojis,” sacīja ministre.
Helēna Demakova norādīja, ka bibliotēkas projekta vēsture ir līdzīga mūsu valsts virzībai uz NATO un Eiropas Savienību. Sākumā bija futuroloģiska vīzija, kura daudziem likās nereāla, taču pakāpeniski, soli pa solim tika mērots ilgais ceļš līdz mērķim. “Šodien Latvijas valsts, kā zināt, ir gan NATO, gan Eiropas Savienībā. Un arī bibliotēkas projekts tiek īstenots,” norādīja kultūras ministre.
Ministre atzīmēja, ka vajadzība pēc Nacionālās bibliotēkas tika apzināta jau 1928. gadā, vēl Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Tolaik par šo jautājumu jau tika diskutēts politiskajā vidē. Tomēr bibliotēkas idejas attīstību pārtrauca piecdesmit gadus ilgusī nacistu un padomju okupācija.
1988.gadā, kad padomju varas okupētajā Latvijā uzvirmoja Atmodas idejas un tauta piedzīvoja nacionāli romantisku dziesmoto revolūciju, vēl Padomju Latvijas valdība pieņēma lēmumu celt bibliotēku.
Tieši Atmodas periodā un neilgi pēc tam Gaismaspils projekts ieguva ļoti plašu skanējumu Latvijā. Tas bija atbilstīgs laika garam.
Pēc ministres domām, bibliotēkas projekts, kuru ir izauklējusi visa latviešu tauta, kurš ir mūsu nācijas bērns, kas audzis līdz ar mums, šī bibliotēka nevar būt citāda kā vien labākā pasaulē: “Vismaz priekš mums kā latviešiem. Vismaz priekš manis kā latvietes.”
Helēna Demakova uzsvēra, ka šī bibliotēka ir latviešu tautas arhetips un zemapziņa vienlaikus: “Tas ir “cits es”, kurā mēs redzam savu sapņu, vēlmju, kompleksu un ideālu projekciju.”
“Atteikšanās no šā projekta būtu kolektīva trauma latviešu tautai, kas iezīmētu nespējas atzīšanu vispārākajā pakāpē. Tādēļ visus jautājumus, kas skar Gaismaspili, mēs uztveram ļoti nopietni,” norādīja kultūras ministre.
Helēna Demakova uzsvēra, ka mūsu Nacionālās bibliotēkas projekts ir cieši saistīts ar Latvijas brīvvalsts attīstību pēdējos piecpadsmit gadus. “Tas ir audzis un attīstījies kopā ar mūsu nāciju un valsti, tas ir piedzīvojis kolīzijas, satricinājumus, brīžiem jau ir licies, ka cerība tūlīt zudīs. Un tomēr tas ir izdzīvojis,” sacīja ministre.
Helēna Demakova norādīja, ka bibliotēkas projekta vēsture ir līdzīga mūsu valsts virzībai uz NATO un Eiropas Savienību. Sākumā bija futuroloģiska vīzija, kura daudziem likās nereāla, taču pakāpeniski, soli pa solim tika mērots ilgais ceļš līdz mērķim. “Šodien Latvijas valsts, kā zināt, ir gan NATO, gan Eiropas Savienībā. Un arī bibliotēkas projekts tiek īstenots,” norādīja kultūras ministre.
Ministre atzīmēja, ka vajadzība pēc Nacionālās bibliotēkas tika apzināta jau 1928. gadā, vēl Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Tolaik par šo jautājumu jau tika diskutēts politiskajā vidē. Tomēr bibliotēkas idejas attīstību pārtrauca piecdesmit gadus ilgusī nacistu un padomju okupācija.
1988.gadā, kad padomju varas okupētajā Latvijā uzvirmoja Atmodas idejas un tauta piedzīvoja nacionāli romantisku dziesmoto revolūciju, vēl Padomju Latvijas valdība pieņēma lēmumu celt bibliotēku.
Tieši Atmodas periodā un neilgi pēc tam Gaismaspils projekts ieguva ļoti plašu skanējumu Latvijā. Tas bija atbilstīgs laika garam.
Pēc ministres domām, bibliotēkas projekts, kuru ir izauklējusi visa latviešu tauta, kurš ir mūsu nācijas bērns, kas audzis līdz ar mums, šī bibliotēka nevar būt citāda kā vien labākā pasaulē: “Vismaz priekš mums kā latviešiem. Vismaz priekš manis kā latvietes.”
Helēna Demakova uzsvēra, ka šī bibliotēka ir latviešu tautas arhetips un zemapziņa vienlaikus: “Tas ir “cits es”, kurā mēs redzam savu sapņu, vēlmju, kompleksu un ideālu projekciju.”
“Atteikšanās no šā projekta būtu kolektīva trauma latviešu tautai, kas iezīmētu nespējas atzīšanu vispārākajā pakāpē. Tādēļ visus jautājumus, kas skar Gaismaspili, mēs uztveram ļoti nopietni,” norādīja kultūras ministre.
Dainis Miķelsons, kultūras ministres preses sekretārs