Šā gada jūnijā PSKP CK pirmā sekretāra PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja Ņikitas Sergejeviča Hruščova uzturēšanās laikā Rīgā liela grupa “likteņa apvainoto cilvēku”, galvenokārt krievu tautības, sākot no lidlauka līdz mītiņam Kultūras un atpūtas parkā, centās Ņikitam Sergejevičam Hruščovam nodot sūdzības.
Tad man nebija skaidrs, par ko šie cilvēki sūdzas un ko cenšas panākt, taču 12.jūlijā pilsētas partijas aktīvā no atsevišķu biedru uzstāšanās es sapratu, kas īsti ir par lietu. Veselīgas partijas kritikas vietā sāka parādīties pusšovinistiski noskaņojumi un naids pret latviešu pamattautību. (..)
Lai apstiprinātu manis atzīmēto, es minēšu dažus bēdīgus faktus no tā, ko es dzirdēju partijas aktīvā un kā atsevišķi partijas biedri sāka savas domas virzīt pēc pilsētas partijas aktīva jūlijā, apspriežot nacionālo jautājumu Latvijā.
Pilsētas partijas aktīvā atsevišķi klaigātāji aizrunājās līdz tam, ka sāka izteikt aizrādījumus Latvijas KP CK sekretāram biedram Pelšem par to, ka viņš savā referātā, atzīmējot latviešu tautas sasniegumus, lietoja vārdus “latviešu tauta”. Sak’, kāda tur latviešu tauta, esot jāsaka nevis “latviešu tauta”, bet “padomju tauta”. Tajā laikā, kad es strādāju par Rīgas tekstila, audumu un apavu tirdzniecības tresta direktoru, 1958.gadā veicu trestam pakļautajā šūšanas fabrikā “Baltijas modes ateljē” dokumentu revīziju, kur tajā laikā par fabrikas direktori strādāja Vera Ivana meita Šļahtova. Tirdzniecības uzņēmuma revidents V.P.Bogoļepovs fabrikas noliktavā atklāja daudz sabojātu pasūtījumu, no kuriem pasūtītāji bija atteikušies. Šļahtova bez sirdsapziņas pārmetumiem par šo brāķi sastādīja aktus, apstiprināja tos, bet brāķi sakāra noliktavā. Tā rezultātā strādnieki palika bez algas, bet ikmēneša bilancei viņa pievienoja izziņu, ka fabrikas noliktavā brāķa nav un, tādā veidā apmānot tirdzniecības uzņēmumu un valsti, katru mēnesi saņēma progresīvo piemaksu. Šajā lietā iejaucās Valsts kontrole, Šļahtovai par fikciju tika izdarīts uzrēķins, un viņu no darba atlaida. Bet pilsētas partijas aktīvā atradās cilvēki, kuri pierādīja, ka Šļahtova no darba esot noņemta pēc nacionālām pazīmēm, partijas aktīva priekšā centās viņu parādīt kā “latviešu moku kambara mocekli”.
Šā gada jūlijā Rīgas pilsētas partijas organizācijas apsprieda partijas aktīvā uzpeldējušo nacionālo jautājumu. Tika arī sarīkota partijas sapulce sadzīves pakalpojumu kombinātā, kurš apkalpo Rīgas pilsētas Kirova rajonu. Tur savā šovinistiskajā runā partijas biedre Anna Jevdokija meita Krasovska, nerēķinādamās ar PSKP CK norādījumu un viedokli, pieprasīja noņemt no darba un izslēgt no partijas Latvijas KP CK sekretārus.
Krasovska, agrākā fabrikas “Merino” un Rīgas modeļu nama direktore, abos gadījumos no darba noņemta ar lielu troksni par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un valsts līdzekļu piesavināšanos, par ko vairākkārt rakstīja Latvijas PSR laikraksti.
Varbūt jūs domājat, ka viņa ir sapratusi savas kļūdas? Nē! Viņa visiem stāsta, ka viņu vadošos amatos nelaižot nacionalitātes dēļ.
Es lūdzu jūs pieprasīt sadzīves pakalpojumu kombināta partijas sapulces protokolu par jūlija mēnesi un izdarīt attiecīgus secinājumus.
Man liekas, ka to sūdzētāju vidū, kuri aplenca Ņikitu Sergejeviču Hruščovu, ja jūs uzmanīgi paskatīsities, atradīsit ne mazumu tādu cilvēku kā Krasovska – Šļahtova un viņiem līdzīgus, kuri, izsakot savus apvainojumus, aizmirst savas personīgās lietas, bet, zinot, ka visjūtīgākā vieta ir nacionālais jautājums, viņi to arī paceļ lielā augstumā, rada bāzi, lai apvainotu latviešu tautas nacionālās jūtas, nomelno Latvijas KP CK partijas vadītājus un sapņo aiz šā trokšņa uzrāpties republikas komandpunktā.
Ja nolēma aizskart Latvijas PSR nacionālo jautājumu, tad būtu vietā izdarīt salīdzinājumu ar citām brālīgajām republikām: ar Igauniju, Lietuvu, Armēniju un Gruziju un sūdzētājiem uzdot jautājumu, kāds krievu procents šajās republikās ieņem komandējošos posteņus, bet tajā pašā laikā Latvijā komandējošos posteņos krievu tautības biedru ir 65%. Bez tam ir arī gruzīni, armēņi, ebreji, tatāri un visu citu Padomju Savienības tautību pārstāvji. Kur tad parādās šī nacionālā politika?
Runājot par nacionālo jautājumu, vajadzētu būt kaut nelielai daļai pieticības. (..) Nekur citur citās republikās krievu tautības biedri nedzīvoja un nedzīvo tik labi kā Latvijas PSR, ar ko arī izskaidrojama viņu lielā tiekšanās uz Latvijas PSR. Paanalizējiet, cik latviešu atrodas komandējošos posteņos – viņus var saskaitīt uz pirkstiem.
Lielais vairākums latviešu, vai viņi dzīvo slikti vai labi, runā krievu valodā un uz jebkuru jautājumu dod izsmeļošu atbildi, ko jūs nesadzirdēsit Tallinā, Erevānā, Tbilisi.
Atsevišķas kļūdas ir gan maziem, gan lieliem cilvēkiem, latviešiem, krieviem un visām tautībām, bet no tā nevajag aizspriedumaini radīt nacionālo jautājumu, jo latviešu tauta tajā vērīgi ieklausās.
Neviens nejautā, kas tie ir par cilvēkiem, kuri Padomju Savienībā 15 pēckara gados, peldot no vienas vietas uz citu, nevar atrast sev piestātni, mētājas no republikas uz republiku, saindē ap sevi atmosfēru, meklē vārīgās vietas, lai izdarītu nacionālu apvainojumu un spēlētu varoņus.
Katrs godīgs padomju cilvēks jau sen ir atradis savu vietu un strādā savas dzimtenes labā, bet trani turpina lidināties, dzenoties pēc lielā rubļa. (..)