Eiropa un imigrācija: kādām jābūt to attiecībām

Francija aizvadījusi jau 11 nekārtību un vardarbības naktis. Nemieri, kas aizsākās Parīzes priekšpilsētā Klišīsubuā 3.novembrī, nu jau pārņēmuši lielāko daļu valsts teritorijas. Vardarbības viļņi veļas no Francijas robežas ar Vāciju līdz Atlantijas okeāna un Vidusjūras piekrastei.

Naktī Parīzes priekšpilsētās nemiernieki dedzina automašīnas; dienā šo pašu priekšpilsētu iedzīvotāji protestē pret vardarbību un haosu Foto: EPA/A.F.I.

Svētdienas nakts skumjā bilance ir 34 ievainoti policisti, 1408 aizdedzinātas mašīnas, arestēti gandrīz 400 nemiernieki, pārsvarā pusaudži. Pirmdienas rīts atnesa arī pirmo bojāgājušo. Kā ziņo franču prese, mašīnas dedzinātas arī Parīzes vēsturiskajā centrā, liesmas nav saudzējušas dievnamus divās Francijas pilsētās.
“LV” ārlietu redaktors Jānis Ūdris, kurš pavada Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu oficiālajā vizītē Francijā, vakar no Parīzes ziņoja, ka pilsētas centrā gan viss esot mierīgi. Kā parasti, tur netrūkstot tūristu un nav vērojamas arī nekādas īpašas policijas aktivitātes. Pilnīgi pretēja aina ir pilsētas nomalēs, kur vismaz puse iedzīvotāju ir imigranti. Ticis ziņots, ka satrakojušies pusaudži degmaisījuma pudeles metuši pat skolu un slimnīcu logos. Kāda invalīde guvusi smagas traumas, jo nav spējusi laikus izkļūt no jauniešu bandu aizdedzināta autobusa.
“LV” ārlietu redaktors arī stāsta, ka īpaša nozīme pašreizējā situācijā ir priekšvēlēšanu apsvērumiem, kas sašķēluši Francijas politiķus. 2007.gadā Francijā notiks prezidenta vēlēšanas, bet jau tagad daudzi uzskatot, ka nākamajam valsts līderim jābūt “ar stingru roku”.
Francijas prezidents Žaks Širaks, kuram gan prese, gan politiskā opozīcija pārmet bezdarbību un novēlotu rīcību, aizvadītās svētdienas vakarā sasauca ārkārtas drošības padomes sēdi, kurā piedalījās premjerministrs, iekšlietu, aizsardzības, tieslietu, budžeta un finanšu, sociālo lietu un izglītības ministri. Kā pēc sēdes atzina Francijas prezidents, pašlaik pati būtiskākā prioritāte ir nodibināt kārtību valstī un atjaunot likuma varu. Valdībai ir izvirzīti trīs galvenie uzdevumi: veikt operatīvas un atklātas vardarbības aktu izmeklēšanas, nodrošināt likumu īstenošanu dzīvē un pastiprinātu uzmanību pievērst tam, lai visiem Francijas pilsoņiem tiktu nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas.

Imigrantu dusmas un aizvainojums

Šis vardarbības uzliesmojums tikai liecina par Francijā pagājušā gadsimta sešdesmitos un septiņdesmitos gados no valsts bijušajām kolonijām laipni uzņemto ieceļotāju dziļo neapmierinātības un pazemojuma sajūtu. Ar to šie cilvēki dzīvo ikdienā.
Parīzes nabadzīgajās priekšpilsētās mītošie imigranti no Ziemeļāfrikas jau vairākās paaudzēs dzīvo nabadzībā, pārsvarā viņi ir mazizglītoti un nestrādā. Franču prese jauniešu bandu izveidē lielā mērā vaino tieši nabadzību un bezdarbu.
Nabadzīgo priekšpilsētu infrastruktūra un transporta tīkls ir neattīstīti, ne velti franču prese šīs priekšpilsētas dēvē gan par geto, gan valdības aizmirstām teritorijām. Kā raksta “Le Monde”, Parīzes priekšpilsētas Lilsentdenī mērs Mišels Burgens uzskata, ka valdībai steigšus jāizveido nacionāls valsts finansēts fonds lokālām, municipālām aktivitātēm. Tā finansējumam jābūt vienam miljardam eiro uz pieciem gadiem.
Franču prese un sabiedrība aizvien vairāk diskutē par to, vai īstenotā integrācijas politika sevi ir attaisnojusi. Proti, Francija ir gandrīz vienīgā valsts Eiropā, kas ir paziņojusi, ka tajā nav minoritāšu. Visi cilvēki, kas dzīvo Francijā un ir Francijas pilsoņi, ir franči.
Kā “LV” stāsta ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs, Francijā skolās bērni drīkst mācīties vienīgi franču valodā, mācībām aizliegts notikt arī tik senā šajā teritorijā runātā valodā kā bretoņu.
Pēdējie notikumi liecina, ka minoritāšu noliegšana pati par sevi imigrantus par lojāliem pilsoņiem nepadara. Šķiet, ka Francija piekopusi strausa politiku. Kā raksta “Le Figaro”, izliekoties neredzam imigrantu īpašās problēmas, Francija šodien maksā par savu augstprātību.
I.Mežs ir pārliecināts, ka problēmas saknes nav meklējamas vienīgi sociālajā sfērā, jo tad “šādi uzvestos 80% francūžu”. Īpaši ņemot vērā to, ka šajā valstī reģistrētais bezdarbs ir 10%. Demogrāfs uzskata, ka situāciju saasina tas, ka imigranti par cēloni savai sociālajai atstumtībai uzskata savu ādas krāsu un reliģisko piederību. Diemžēl Francijas valdība, kas līdz šim nav īpaši rūpējusies par nabadzīgo valsts nostūru, kur pārsvarā dzīvo tieši ieceļotāji, infrastruktūru, šo sajūtu ir veicinājusi.

No imigrācijas izvairīties neizdosies

I.Mežs uzskata, ka šādi saspīlējumi Eiropā, diemžēl, pieaugs. Jo nedrīkst aizmirst arī labi organizētās teroristu organizācijas, kurām šādas sadursmes “vecajā” Eiropā ir labs palīgs savu mērķu īstenošanai. Starptautiskās migrācijas organizācijas pārstāvis arī pārliecināts, ka ar lieliem pabalstiem un īpaši stimulētu izglītības un darba tirgus pieejamību problēmu atrisināt neizdosies. Jo, “ja no valsts budžeta līdzekļiem pastiprināta uzmanība tiks pievērsta šai sociālās atstumtības riska grupai, tad protestēt sāks pārējie trīs miljoni franču bezdarbnieku. Un nabadzība nav tikai imigrantu problēma. Šādu privilēģiju sniegšana vienai sabiedrības grupai var novest pie daudz nopietnākām sadursmēm”. Vienīgā iespēja – nodrošināt vienādas iespējas visiem Francijas iedzīvotājiem.
Gan I.Mežs, gan Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta Eiropas pretdiskriminācijas politikas departamenta direktors Deniss Hanovs stāsta, ka Eiropas valstu politika attiecībā pret patvēruma meklētājiem kļūs daudz stingrāka, salīdzinot ar laiku, piemēram, pirms pieciem gadiem. Jau pašlaik tādas tradicionāli tik liberālas valstis kā Lielbritānija un Dānija ir pieņēmušas daudz stingrākus pilsonības ieguves likumus.
D.Hanovs uzskata, ka Eiropai, ņemot vērā tās straujo novecošanos, no imigrantiem izvairīties neizdosies. Tādēļ vēl jo būtiskāk ir atbildēt: kādu ieceļotāju mēs vēlamies uzņemt savā sabiedrībā? Atbilde ir nepārprotama – tam jābūt cilvēkam, kurš nāk ar savu pienesumu, kurš valstij dod kādu pievienoto vērtību. Lētā darbaspēka laiks Eiropai ir aiz muguras.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv