Rūpniecība: meklē darbiniekus, piedāvā labu atalgojumu

Kaut gan Latvijas sabiedrības vairums domā, ka mūsu zemē rūpniecība ir sagrauta un tajā nav darba vietu, tieši šīs nozares ir vienas no eksportspējīgākajām ar augstu pievienoto vērtību. Darba alga rūpniecībā ir lielāka nekā caurmērā valstī. Lielākā problēma – darbinieku trūkums.

Vilnis Rantiņš Foto: A.F.I.

Mašīnbūvē vairāki simti vakanču

Pēdējā laikā Latvijas darba devēji saņēmuši daudz pārmetumu: gan par sliktiem darba apstākļiem, gan niecīgajām darbiniekiem maksātajām algām, gan darba likumdošanas neievērošanu.
Tas gan nav attiecināms uz visiem. Tieši inženiertehniskajās nozarēs darbojas sociāli atbildīgi uzņēmēji. Viens no labās prakses piemēriem citiem ir Mašīnbūves un metālapstrādes asociācija. No 300 nozarē strādājošajiem uzņēmumiem tajā apvienojušies 103, aktīvi līdzjutēji ir vēl 50. Ja rēķina pēc strādājošo skaita, asociācija apvieno 65% nozarē nodarbināto. Līdztekus izaugsmes jautājumiem viens no galvenajiem uzdevumiem ir risināt trūkstošo darbaroku problēmu. Uzņēmēji ir sapratuši: ja gribi labu darbinieku, par viņu jārūpējas, pret strādājošo nedrīkst izturēties kā pret vienu no ražošanas līdzekļiem.
Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta Mašīnbūves un metālapstrādes asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš, lielā mērā šādu pieeju diktē tieši darbaspēka trūkums. Pašlaik nozarē no nepieciešamā inženieru skaita nodarbināta tikai trešdaļa, vakantas ir 300 vietas, strādājošo vidējais vecums – krietni pāri pusmūžam. Tiek meklēti 200 darbinieki ar pirmā līmeņa augstāko izglītību, ļoti izjūtams ir augsti kvalificētu strādnieku – programmēto darbgaldu iestatītāju un operatoru – trūkums. Nozare jau pašlaik gatava dot darbu 150 šādiem strādniekiem.
V.Rantiņš stāsta, ka tuvākajā laikā iecerēts noslēgt nozares koplīgumu starp darba devējiem un arodbiedrībām. Jāatgādina, ka tieši to arodbiedrības uzskata par būtisku strādājošo tiesību ievērošanas garantu (pašlaik tāds noslēgts vēl tikai dzelzceļniekiem). Jautāts, vai koplīgumā tiks noteikta arī minimālā alga nozarē, V.Rantiņš atbild, ka pagaidām gan tik tālu vēl nav tikts. Jo uzņēmumi ļoti aktīvi strādā pie ražošanas modernizēšanas un tajā iegulda lielāko daļu līdzekļu. Tajā pašā laikā, kā apgalvo asociācijas valdes priekšsēdētājs, nevienā uzņēmumā nav tik zemas algas kā valstī noteiktā minimālā. Bez tam koplīgumā noteikta minimālā alga ir būtisks aizsarglīdzeklis tajās nozarēs strādājošajiem, kur ir personāla pārpalikums. Darbinieku deficīta apstākļos ikviens darba devējs labprātīgi investē gan naudu, gan laiku darbinieku sagatavošanā un noturēšanā.
Vai nozare ir rēķinājusi, kādus zaudējumus tai nodara personāla trūkums? V.Rantiņš stāsta, ka konkrētu skaitļu nav. Taču, ja ik gadu nozares pieaugums ir ap 20%, tad strādājošo skaita pieau-gums ir tikai ap 7 līdz 10% gadā. Pagaidām vēl dīkstāves nav, taču ir cita problēma. Ja bija laiks, kad Latvijas uzņēmumi cīnījās par ārvalstu pasūtījumiem, tad pašlaik tie ir, taču visus nevar izpildīt tieši minētās problēmas dēļ.

Trūkst profesionālās orientācijas

Bet kādēļ tad trūkst darbaspēka vienā no eksportspējīgākajām nozarēm, kur darbs rit modernā, tīrā vidē un par to iespējams saņemt ne tik vien lielāku algu par minimālo, bet pat augstāku par vidējo algu tautsaimniecībā?
V.Rantiņš to skaidro ar zemo rūpniecības prestižu sabiedrībā. Lielu ļaunumu nodarīja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados deklarētais, ka rūpniecība Latvijā ir padomju palieka, tā vairs nav vajadzīga, un mašīnbūve vispār ir kaitīga. Un, ja skolēni gan masu medijos, gan no vecākiem dzird, ka ražojošās sfēras mūsu valstī nav un tas ir neperspektīvi, tad kādēļ lai viņi studētu inženierzinātnes?
Ir arī daudzi stereotipi par to, ka šāds darbs ir smags un netīrs, strādājošajam visu dienu jārij putekļi, par to saņemot santīmus. Šāds priekšstats gan vairs neatbilst 21.gadsimtam. Mūsdienās strādājošie nevis griež metālu, bet gan apkalpo darbgaldus, kuri strādā pēc tajos ievadītām datorprogrammām. Kā stāsta V.Rantiņš, šo darbu var veikt gaišā kreklā un kaklasaitē.
Tādēļ viens no asociācijas pamatuzdevumiem ir informēt sabiedrību par nozari, tās konkurētspēju. Un šogad Rīgas Tehniskās universitātes Transporta un mašīnzinību fakultātē pretendentiem pirmo reizi nācās izturēt konkursu – uz 297 budžeta vietām bija 437 pieteikumi. Arī Lauksaimniecības akadēmijā bija pusotrs studētgribētājs uz vienu budžeta vietu.
Diemžēl katastrofāla ir situācija profesionālajās izglītības iestādēs, kas draud ar vēl lielāku kvalificētu strādnieku trūkumu. Ne Ventspils, ne Lūznavas, ne Mežciema (pie Daugavpils) skolās grupas vispār netika nokomplektētas. Kā stāsta V.Rantiņš, asociācija aktīvi darbojas programmā “Junior achievements” un ar tās palīdzību cenšas skolās izplatīt savu informāciju. Taču te talkā būtu jānāk arī valstij ar pārdomātu profesionālās orientācijas darbu, jo, kā atzīst V.Rantiņš, viena pati sabiedriskā organizācija, kurai ir risināmi arī citi uzdevumi, saviem spēkiem vien nevar sasniegt skolēnus un viņu vecākus visā Latvijā.
Gluži dabiski, ka pārsvarā jaunieši vēlas apgūt tādas profesijas, kurās var labi nopelnīt.
Bet cik tad vidēji var nopelnīt mašīnbūves nozares strādnieks?
V.Rantiņš stāsta, ka daudz kas atkarīgs no konkrētā uzņēmuma un reģiona, kurā tas darbojas. Jo algu atšķirība starp Rīgu un rajoniem ir 30%. Bet vidēji, piemēram, programmētā darba galda iestatītāji un operatori pelna 200 līdz 400 latus, atsevišķi uzņēmumi maksā pat 700 latus mēnesī. Inženieri vidēji pelna no 250 līdz 500 latiem mēnesī, lielos uzņēmumos, protams, šī summa ir krietni prāvāka. Ir arī uzņēmumi, kur 500 latu ir vidējā strādājošo darba samaksa.
Taču, kā uzsver V.Rantiņš, uzņēmējiem nemitīgi jādomā, kā motivēt savus darbiniekus, tie var nebūt tikai finansiāli stimuli, tās var būt arī karjeras un izaugsmes iespējas, kuras piedāvā konkrētā darbavieta.

Arī uzņēmēji ir atbildīgi par izglītību

Viens no darba devējiem būtiskiem jautājumiem līdztekus personāla trūkumam ir esošo strādājošo profesionālā sagatavotība. Jo uzņēmēji, no kuriem tiek prasītas lielas algas, vēlas zināt, par ko viņi tās maksā.
V.Rantiņš uzskata, ka, tikai darba devējiem aktīvi piedaloties izglītības procesā, iespējams panākt vēlamo galarezultātu. Asociācija aktīvi piedalās izglītības standartu un mācību programmu izstrādē, darba devēji arī uzskata, ka neviena eksaminācijas komisija nevar strādāt bez viņu līdzdalības. Augstskolas uz darba devēju pārmetumiem par absolventu sliktajām praktiskajām zināšanām atbildi parādā nepaliek, apgalvojot, ka uzņēmumi nelabprāt piedāvā studentiem prakses vietas. V.Rantiņš uzsver, ka viņa nozarē šādu problēmu nav, visas skolas, kas vien ar šādu vēlmi vērsušās asociācijā, ar prakses vietām nodrošinātas. Ir arī noslēgts līgums ar biznesa augstskolu “Turība” par pasniedzēju stažēšanos uzņēmumos, lai praksē varētu iepazīties ar jaunākajām tehnoloģijām.
V.Rantiņš kā neauglīgas noraida diskusijas, kam tad būtu jāuzņemas atbildība par studentu darba drošību prakses laikā, nepārprotami apgalvojot, ka tas jādara darba devējiem. Un tos uzņēmējus, kas sevi nevēlas apgrūtināt nedz ar prakses vietu izveidi, nedz piedalīšanos izglītības standartu izstrādē, V.Rantiņš skarbi dēvē par liekēžiem, kas dzīvo no citu sastrādātajiem darba augļiem (lasi: sagatavotajiem darbiniekiem).
V.Rantiņš uzskata, ka nozarei ir nemitīgi jākāpina darba ražīgums, citādi tai būs grūti izturēt globālo konkurenci. Un Latvijas uzņēmēji šogad sākuši ražošanas investīciju projektus par aptuveni 30 miljoniem latu, ir arī Eiropas Savienības struktūrfondu atbalsts. V.Rantiņš gan ar rūgtumu jautā, kādēļ igauņiem, kuriem deviņdesmito gadu sākumā mašīnbūve bija daudz vājāk attīstīta nekā mums, pašlaik ir daudz modernāk aprīkoti uzņēmumi? Izrādās, Igaunijas valdība savulaik atbalstīja to, ko noraidīja mūsējā. Proti, nevis vispār samazināt uzņēmumu ienākumu nodokli, bet ar to neaplikt peļņas daļu, kas ieguldīta investīcijās. Šo priekšlikumu vienlaikus (1998.gadā) izteica gan igauņi, gan latvieši. Bet sadzirdēja to tikai Tallinā.
Par nākotni V.Rantiņš tomēr ir pārliecināts optimiski un uzskata, ka daudzas šābrīža problēmas darba tirgū atrisinās tieši darba-spēka trūkums. Jo tas liks darba devējiem citādāk raudzīties un novērtēt darbiniekus. Un tad arī, kas zina, apsīks uz Īriju strādātbraucēju straume.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv

Uzziņai:

Mašīnbūve – nozare, kas nodrošina tautsaimniecību ar tai nepieciešamo ražošanas infrastruktūru – no darbgaldiem līdz ūdens attīrīšanas ierīcēm. Eiropas mašīnbūve ir nozares līdere pasaulē, kas saražo 41% no kopējā produkcijas apjoma. Tā ir arī pasaulē lielākā iekārtu eksportētāja, kas dod darbu 2,49 miljoniem strādājošo.

Skaitļi un fakti:

Latvijā mašīnbūvē nodarbināti 32 554 strādājošie jeb 19% no visiem apstrādes rūpniecības darbiniekiem jeb 3,6% no tautsaimniecībā nodarbinātajiem. Apstrādes rūpniecība dod 15% iekšzemes kopprodukta, no tiem 23% – mašīnbūve. Nozares pievienotā vērtība – 15,8% (salīdzinājumam, lauksaimniecībai – 4%). 2004.gadā nozares rūpnieciskās produkcijas izlaide bija 640 miljoni latu. 70% no Latvijā saražotās produkcijas tiek eksportēts. Lielākās eksporta valstis: Vācija (20,6%), Lietuva (9,7%), Anglija (8,5%) un Krievija (6,5%).