Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Gaismas saukšana. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.11.2005., Nr. 173 https://www.vestnesis.lv/ta/id/120299

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Trešdiena, 02.11.2005.

Laidiena Nr. 174, OP 2005/174

Vēl šajā numurā

01.11.2005., Nr. 173

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Gaismas saukšana

Krišjāņa Barona 170.dzimšanas dienai, ko atzīmējam 31.oktobrī, bija veltīts Rīgas Latviešu biedrības gada nozīmīgākais sarīkojums “Gaismu sauca”. Tas sestdien Māmuļā pulcināja jaunus un vecus no visiem Latvijas novadiem. Dzīvīga izrādījusies pirms sešiem gadiem iedibinātā tradīcija apaļās jubilejās sumināt biedrības namā Latvijas ievērojamākos kultūras un sabiedriskos darbiniekus. Par šo svētku košākajiem akcentiem aizvien pārliecinošāk kļūst jubilāru novadnieku daudzveidīgā līdzdalība, skolu jaunatnes radošie konkursi, zinātniskās konferences, izstādes un koncerti.

DUNDAGA02.JPG (14742 bytes)
Rīgas Latviešu biedrības namā satikušies bijušie dundadznieki: dzejnieks Arnolds Auziņš, skolotāja Zelma Grīnberga un ķīmiķe Ilze Šāvēja
Foto: Andris Kļaviņš

Pie Latvju dainu kartes

Izstāde Baltajā zālē atspoguļoja Latviešu folkloras krātuves 80 darba gadus, un labākā gide lielajā materiālu klāstā neapšaubāmi bija krātuves saimniece Māra Vīksna. Konferencē viņa referēja par Krišjāņa Barona biedrības daudzveidīgo darbību, arī līdzdalību folkloras vākšanā. Bet savu stāstījumu izstādē viņa sāka ar Annu Bērzkalni, Folkloras krātuves dibinātāju un pirmo vadītāju. Lūk, akurāti noformētas aploksnes ar pirmajiem krātuvei iesniegtajiem materiāliem – no pašas Annas Bērzkalnes, Jāņa Endzelīna, Ernesta Brastiņa. Bērnu dziesmas iesūtījušas 11 un 12 gadus vecās Alise un Valija Vīķes no Doles, 13 gadus vecā Austra Skujiņa no Vidrižiem u.c. Bērnu folkloras paraugus pierakstījuši arī Arturs Filipsons, Anšlavs Eglītis un Volfgangs Dārziņš.
Starp skolēnu vāktajiem materiāliem ir Dricēnu skolas bērnu ilustrētās mīklas un Krāslavas ģimnāzijas direktora vēstule, kurā minēts, ka skolēniem “jāvingrojas tautas gara mantu vākšanā”.
Dzīvi un krāsaini tekstos un fotoattēlos atspoguļotas folkloras vākšanas ekspedīcijas visos Latvijas novados.
Dažādu gadu desmitu fotogrāfijas iepazīstina ar Folkloras krātuves darbiniekiem un viņu palīgiem. Te arī ievērojamākie tautas mūzikas vācēji, sākot ar Jurjānu Andreju. Emilis Melngailis darbā ar teicējām. Dainu skapis un citi Baronu ģimenes saglabātie materiāli, ko Folkloras krātuve ieguva 1940.gadā.

Arī par mazāk zināmo

Zelta zālē zinātniskajā konferencē tika aplūkoti mazāk skartie Krišjāņa Barona darbības loki. Filoloģijas doktores Zigrīda Frīde, Aina Blinkena un Lalita Muižniece runāja par viņa stāstiem, dzeju un devumu latviešu valodas kopšanā.
Krišjāņa Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa stāstīja par viņa mājskolotāja gaitām krievu muižnieku Stankeviču ģimenē, kas tā īsti tika apzinātas tikai pirms gadiem divdesmit. Ar Gunāra Priedes, Saulcerītes Vieses, Jura Krieviņa un citu latviešu kultūras cilvēku neatlaidību Dainu tēva 150 gadu jubilejas priekšvakarā Belgorodas guberņā tika atrasta karos un revolūcijās līdz ar zemi noslaucītās muižas vieta, un liepu alejā, kur Krišjānis Barons staigājis kopā ar saviem audzēkņiem, uzstādīja no Latvijas aizvestu pieminekli. 1990.gadā atjaunotajā skolas ēkā atvēra Nikolaja Stankeviča un Krišjāņa Barona muzeju.
Uz nākotnē darāmiem darbiem mudināja profesors Jānis Štrauhmanis. Viņš atgādināja par 1859.gadā Jelgavā izdoto Krišjāņa Barona darbu “Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi, īsumā saņemti”, kurā autors aprakstījis Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņas un pirmo reizi izteicis atziņu, ka latvieši kopā ar lībiešiem un kūriem nav pieskaitāmi pie somu tautām un ka latviešu un lietuviešu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes. Ticis gatavots šā interesantā pētījuma atkārtots izdevums, taču darbu nav izdevies novest līdz galam.

DUNDAGA05.JPG (17152 bytes)
Elmas Zadiņas ceptos sklandraušus prot novērtēt gan rīdzinieki, gad pašmāju ļaudis. Dundagas pagasta padome viņu tikko apbalvojusi par mūža ieguldījumu novada savdabības spodrināšanā
Foto: Andris Kļaviņš

Skolēnu teiktie trejdeviņi vārdi

Kultūras programmai “Gaismu sauca” visdziļāko skanējumu piešķir jaunās paaudzes iesaistīšana kultūras mantojuma apzināšanā un atdzīvināšanā. Skolēnu radošo darbu konkursa “Trejdeviņi vārdi” jautājumi un uzdevumi nepavisam nebija viegli. Vajadzēja sacerēt pat eseju. Žūrijas komisijas priekšsēdētāja prof. Aina Blinkena tālab izteica patiesu gandarījumu par lielo atsaucību: “Tika atsūtīti 46 darbi no itin visiem novadiem. Tas liecina, ka Latvijā nav neviena tumša nostūra. Pārliecinājāmies arī, ka liela nozīme ir ģimenei. Vislabākie darbi saņemti no jauniešiem, kuru vecāki vai viņi paši ir folkloras kopu dalībnieki. Uzteicami ir visi rakstītāji. Pelavās nav gājis nekas.” Laureāti saņēma jaunākā Tautasdziesmu izdevuma sējumus un vēl citas grāmatas. Sešiem veiksminiekiem tika arī 50 latu naudas balvas.
Uzvarētājam paredzēto 200 latu balvu uz pusēm dalīja Madara Šaicāne no Viļakas un Gatis Zenčenko no Cesvaines. Turklāt Madara, kas pierakstījusi 140 kāzudziesmas, kā apsolīja Māra Vīksna, saņems pati savu numuru Folkloras krātuvē. Savu vēlēšanos, “lai tautasdziesmas nepaliek tikai uz papīra, bet dzīvo cilvēkos”, viņa arī pati palīdz piepildīt.

Dundagas goda istabā

Dundagas novada ļaužu stāsti un priekšnesumi Līgo zālē un radošās darbnīcas Kluba zālē vedināja domāt, ka Dundagas varenie meži, purvi un skarbā daba devusi neatlaidību, sīkstumu, pacietību un tiekšanos pēc gara gaismas gan Krišjānim Baronam, gan viņa pirmajam skolotājam Ernestam Dinsbergam, gan daudziem dundadzniekiem nākamajās paaudzēs.
Par ziemeļkurzemnieku rakstura sīkstumu liecina daudzas lappuses grāmatā “Dundagas apvidus folklora. Tautasdziesmas, pasakas un teikas. Kāzu ierašas Dundagas apgabalā dzimtlaikos. Ernesta Dinsberga devums”, ko Kubalu skolas muzejs izdevis ar Dundagas pagasta padomes atbalstu.
Skarbs dzīvesstāsts ir skolotājam Ernestam Dinsbergam, pie kura Krišjānis Barons mācījās no 1846. līdz 1848.gadam. Skolas sākumgados vienīgais gaismas avots klasē bija kurošās krāsns vai viena pati tauku svecīte, ap kuru salasījās tie, kam bija jālasa vai jāmācās no grāmatām, kamēr citus pratināja galvas rēķinos. E.Dinsbergs ar skolēniem bieži staigājis pa mežu, vācot zarus, lai apsildītu lielo skolas ēku. Viņa palīgi skolotāja darbā neizturēja ilgi un bieži mainījās. Kaut arī E.Dinsbergs tika apvainots jaunlatvietībā un uz laiku izsūtīts uz Jaunjelgavu, viņš atgriezās skolā un palika tai uzticīgs četrdesmit gadus. E.Dinsberga dzīves traģēdija ir viņa klusībā darītais darbs: visu mūžu vākto tautas dainu pieraksti. E.Dinsbergs līdztekus bija veicis to pašu darbu, ko darīja viņa bijušais skolnieks Krišjānis Barons.
E.Dinsbergs dziļākajā būtībā bija apgaismotājs. Dundadznieks Pāvils Gruzna savās atmiņās raksta par E.Dinsbergu, kādu viņš to redzējis 83 gadu vecumā: “Balts kā patriarhs, kā ziedoša ieva, pārvērtis savu pažoda zvejnieka čamu varenā patricieša bārdā, tērpies garā, smagā un siltā nakts svārkā, izgreznotā pat ar kādu ordeņa lentīti, viņš staigāja vēl vingri bez spieķa, raudzījās gaišu, dzīvu skatu un, cik atceros, lasīja un rakstīja bez stiklenēm, baltās, kuplās uzacis smagi cilādams.”
Senākās latviešu grāmatniecības un kultūras takās meklējot kopsakarības ar Rietumeiropu, Aleksejs Apīnis apcerējumā “No ganuzēna līdz zinību vīram: franču un latviešu modelis” raksta: “Nedz praktiskās rūpes, nedz nebeidzamie skolas darbi primitīvos apstākļos līdz pat cīņai par skolēnu utīm un kašķi nenomāc Dinsberga intelektuālo rosmi. Grāmata un darbs pie rakstāmgalda kļūst par dzīves saturu, par nevaldāmu kaislību. Tieši četrdesmito gadu otrajā pusē izveidojas viņa garīgā personība. Rakstos un dzejojumos Dinsbergs slavina saprātu un apbrīno cilvēka spējas. Viņa redzeslokā ienāk un paliek klasiskās literatūras humānās idejas. Dzimtzemnieka dēls, pats piedzimis vēl kā dzimtcilvēks, Dinsbergs nonāk līdz tipiski jaunlaicīgām atziņām, ko gulda savas dzīves pamatos.”
Kas zina, kā būtu veidojusies Krišjāņa Barona personība, ja viņš Dundagas pusē Kubeles skoliņā, ko vēlāk atceras kā savu “pirmo īsto skolu”, nebūtu saticis apgaismotāju Ernestu Dinsbergu, smēlies no viņa pārliecības par latviešu tautas spējām? Vai būtu mūsu Dainu tēvs un “Latvju Dainas”?

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv

Andris Kļaviņš

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!