Skolēnu teiktie trejdeviņi vārdi

Kultūras programmai “Gaismu sauca” visdziļāko skanējumu piešķir jaunās paaudzes iesaistīšana kultūras mantojuma apzināšanā un atdzīvināšanā. Skolēnu radošo darbu konkursa “Trejdeviņi vārdi” jautājumi un uzdevumi nepavisam nebija viegli. Vajadzēja sacerēt pat eseju. Žūrijas komisijas priekšsēdētāja prof. Aina Blinkena tālab izteica patiesu gandarījumu par lielo atsaucību: “Tika atsūtīti 46 darbi no itin visiem novadiem. Tas liecina, ka Latvijā nav neviena tumša nostūra. Pārliecinājāmies arī, ka liela nozīme ir ģimenei. Vislabākie darbi saņemti no jauniešiem, kuru vecāki vai viņi paši ir folkloras kopu dalībnieki. Uzteicami ir visi rakstītāji. Pelavās nav gājis nekas.” Laureāti saņēma jaunākā Tautasdziesmu izdevuma sējumus un vēl citas grāmatas. Sešiem veiksminiekiem tika arī 50 latu naudas balvas.
Uzvarētājam paredzēto 200 latu balvu uz pusēm dalīja Madara Šaicāne no Viļakas un Gatis Zenčenko no Cesvaines. Turklāt Madara, kas pierakstījusi 140 kāzudziesmas, kā apsolīja Māra Vīksna, saņems pati savu numuru Folkloras krātuvē. Savu vēlēšanos, “lai tautasdziesmas nepaliek tikai uz papīra, bet dzīvo cilvēkos”, viņa arī pati palīdz piepildīt.

Dundagas goda istabā

Dundagas novada ļaužu stāsti un priekšnesumi Līgo zālē un radošās darbnīcas Kluba zālē vedināja domāt, ka Dundagas varenie meži, purvi un skarbā daba devusi neatlaidību, sīkstumu, pacietību un tiekšanos pēc gara gaismas gan Krišjānim Baronam, gan viņa pirmajam skolotājam Ernestam Dinsbergam, gan daudziem dundadzniekiem nākamajās paaudzēs.
Par ziemeļkurzemnieku rakstura sīkstumu liecina daudzas lappuses grāmatā “Dundagas apvidus folklora. Tautasdziesmas, pasakas un teikas. Kāzu ierašas Dundagas apgabalā dzimtlaikos. Ernesta Dinsberga devums”, ko Kubalu skolas muzejs izdevis ar Dundagas pagasta padomes atbalstu.
Skarbs dzīvesstāsts ir skolotājam Ernestam Dinsbergam, pie kura Krišjānis Barons mācījās no 1846. līdz 1848.gadam. Skolas sākumgados vienīgais gaismas avots klasē bija kurošās krāsns vai viena pati tauku svecīte, ap kuru salasījās tie, kam bija jālasa vai jāmācās no grāmatām, kamēr citus pratināja galvas rēķinos. E.Dinsbergs ar skolēniem bieži staigājis pa mežu, vācot zarus, lai apsildītu lielo skolas ēku. Viņa palīgi skolotāja darbā neizturēja ilgi un bieži mainījās. Kaut arī E.Dinsbergs tika apvainots jaunlatvietībā un uz laiku izsūtīts uz Jaunjelgavu, viņš atgriezās skolā un palika tai uzticīgs četrdesmit gadus. E.Dinsberga dzīves traģēdija ir viņa klusībā darītais darbs: visu mūžu vākto tautas dainu pieraksti. E.Dinsbergs līdztekus bija veicis to pašu darbu, ko darīja viņa bijušais skolnieks Krišjānis Barons.
E.Dinsbergs dziļākajā būtībā bija apgaismotājs. Dundadznieks Pāvils Gruzna savās atmiņās raksta par E.Dinsbergu, kādu viņš to redzējis 83 gadu vecumā: “Balts kā patriarhs, kā ziedoša ieva, pārvērtis savu pažoda zvejnieka čamu varenā patricieša bārdā, tērpies garā, smagā un siltā nakts svārkā, izgreznotā pat ar kādu ordeņa lentīti, viņš staigāja vēl vingri bez spieķa, raudzījās gaišu, dzīvu skatu un, cik atceros, lasīja un rakstīja bez stiklenēm, baltās, kuplās uzacis smagi cilādams.”
Senākās latviešu grāmatniecības un kultūras takās meklējot kopsakarības ar Rietumeiropu, Aleksejs Apīnis apcerējumā “No ganuzēna līdz zinību vīram: franču un latviešu modelis” raksta: “Nedz praktiskās rūpes, nedz nebeidzamie skolas darbi primitīvos apstākļos līdz pat cīņai par skolēnu utīm un kašķi nenomāc Dinsberga intelektuālo rosmi. Grāmata un darbs pie rakstāmgalda kļūst par dzīves saturu, par nevaldāmu kaislību. Tieši četrdesmito gadu otrajā pusē izveidojas viņa garīgā personība. Rakstos un dzejojumos Dinsbergs slavina saprātu un apbrīno cilvēka spējas. Viņa redzeslokā ienāk un paliek klasiskās literatūras humānās idejas. Dzimtzemnieka dēls, pats piedzimis vēl kā dzimtcilvēks, Dinsbergs nonāk līdz tipiski jaunlaicīgām atziņām, ko gulda savas dzīves pamatos.”
Kas zina, kā būtu veidojusies Krišjāņa Barona personība, ja viņš Dundagas pusē Kubeles skoliņā, ko vēlāk atceras kā savu “pirmo īsto skolu”, nebūtu saticis apgaismotāju Ernestu Dinsbergu, smēlies no viņa pārliecības par latviešu tautas spējām? Vai būtu mūsu Dainu tēvs un “Latvju Dainas”?