Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Attīstības paradoksi un ētika. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.11.2005., Nr. 173 https://www.vestnesis.lv/ta/id/120297

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

ANO eksperti apspriežas Latvijā

Vēl šajā numurā

01.11.2005., Nr. 173

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Attīstības paradoksi un ētika

Raiņa “Epus 1905” var atzīt par vienu no emocionālākajiem un iespaidīgākajiem liecinājumiem par 1905.gadu. Tas ir sāpju un ciešanu, asiņu un nāves pārpilns gan reālajā, gan atmiņu stāsta variantā.

RAINIS.JPG (13746 bytes)
Rainis ap 1904.gadu
Attēls no Kopotu rakstu 8.sējuma

Nobeigums. Sākums – “LV” 28.10.2005.

Raiņa kā politiska dzejnieka stereotipais pieņēmums zināmā mērā nosaka viņa komunikatīvo svešumu attiecībās ar mūsdienu skaidrotājiem, kuriem politika pārsvarā asociējas ar varas savtīgumu, intrigām, netīrām rokām, meliem un citām morāli nepievilcīgām darbībām. Sabiedrības priekšstatos politikas sfēru parasti pavada varas brutalitāte un savtīgums, zaglīgums, konservatīvisms, nodevības, liekulība un citi netikumi. Raiņa uzskatos politika nodrošina lielu, jaunu, ar sabiedrības pārveidi saistītu ideju pieteikumu un to īstenojuma veida izvēli.
Dzejnieka radītais radikāli citādā politiķa tēls ietver pašanalīzi, kritiskumu, šaubas un citas pašpārveidi veicinošas darbības, un to pavada principiāla vēlamība nebūt sirdī vergam, būt brīvam. Nepastāv tikai viena pāreja – no verdzības uz brīvību, bet arī no brīvības uz verdzību, ja nav ideju transcendences spēju, ja nav sociālu sapņu, ja nav izaicinājuma mērķtiecības un iedrošināšanās. Vajadzīgs spēks, pārcilvēcīgs spēks, lai tiktu galā pats ar sevi, savu vājumu, šaubām, savtīgumu. Ikviens pats lemj sev brīvību, un šī ētiskā lemšana uzticēta kultūras cilvēkam. Tikai tā politiskās idejas no veikalnieciskas sīkmanības pārvēršamas tālredzīgā programmā, kas darbojas par labu tautas labklājībai.

Augšāmcelšanās notikums

Atjaunošanās un attīstības vērtību Rainis neapšauba arī tad, kad sākas atplūdi, dalībnieku un nevainīgu cilvēku iznīcināšana un māju dedzināšana. Īpaši spilgti idejas pārliecība un cerība uz turpinājumu atklājas nepabeigtajā episkajā dzejojumā “Epus 1905”, kas sacerēts 1906.gadā Šveicē. Kaut gan nepabeigts un fragmentārs, tas tomēr uzlūkojams par emocionālu atmiņas dokumentu. Episko lielstāstu veido mazi fragmentāri stāsti par vienu un to pašu kustības epizodi – represiju laiku ar ciešanām un asinīm, ar kurām tauta maksāja par protesta uzdrošināšanos. Episkais dzejojums atklāj atmiņas darbību un sniedz būtisku materiālu par reāli traumatiska posma atmiņas tehnoloģiju un ētiku.
Šo pusaizmirsto Raiņa darbu var atzīt par vienu no emocionālākajiem un iespaidīgākajiem liecinājumiem par 1905.gadu. Tas ir atmiņu stāsts par mokoši smago un traģisko pārdzīvojumu laiku, kad dzejnieks Šveices trimdā saņēma jaunas un jaunas vēstis par dragūnu, kazaku, melnās sotņas un citu cariskās Krievijas represīvo struktūru vardarbību un neskaitāmiem upuriem – desmitiem tūkstošiem pērto, nošauto, aplaupīto, bez mājām palikušo. Upuru un represiju laiks nav tas, kurā gribas atgriezties. Tas ir sāpju un ciešanu, asiņu un nāves pārpilns gan reālajā, gan atmiņu stāsta variantā.
“Klusās grāmatas” priekšvārdā savu kopoto rakstu sakarā 1925.gadā Rainis piesauc Hercena vārdus: “Nelabprāt minamais”. Rodas jautājums – kāpēc Rainis neizvairās no nelabprāt minama traumatiska notikuma, smaga, nomācoša, taraģiska?
Mūsdienās, sevišķi Zigmunda Freida (Freud) psihoanalīzes ietekmē, pastāv diskusijas par traumatiskas un traģiskas atmiņas motīviem. Tajās izkristalizējas vairāki vēsturiskas traumas atmiņas motīvi un mērķi, kuri vienlaikus pilda katarsisku un traumatisku funkciju. Rainim episkās šausmu asinsainas, no kurām viņš nevairās, nepilda naida un atriebes aicinājumu. Tāpat kā latviešu kultūras kanonam vispār, atriebība viņa episkajai atmiņai ir sveša. Tā nav arī tikai Plūdoņa “Tīreļa noslēpuma” piemiņas akmens uzlikšana, kas pienākuma noteikta. Atmiņa patiešām var būt parāda nolīdzināšana vai pienākums. Rainim 1905.gada atmiņa ir ētisks uzdevums.

STR09.JPG (14435 bytes)
Pēc soda ekspedīcijas

Represiju upuri nav tikai bojāgājušo vārda piemiņa, bet gara piemiņa, brīvības un varonības, pārliecības, lepnas un neatkarīgas patības gara piemiņa, kas tautai piemīt kopumā. Piektais gads, neraugoties uz represijām, Rainim nozīmē lielāko gara augšāmcelšanās notikumu, kas turpināms.
Var būt un ir daudz un dažādu atmiņas stāstu. Arī par Piekto gadu. Akcenti var tikt likti uz revolūcijas sajūsmu, uz politiskiem mērķiem, to piepildījumu, uz represijām, uz neprātu, uz nodedzinātajām muižām un sadedzinātajām Bīlenšteina grāmatām un daudzām citām epizodēm, kas veido revolūcijas notikumu tīklu. Ko izvēlas Rainis?
Eps parasti definēts kā grandiozs stāsts par kādu varonīgu darbu vai tautas vēsturi, kam līdzība ar klasisko Homēra eposu, kurā darbojas dievi un varoņi. Rainim viena varoņa vietā ienāk tauta kā varonis: “Varoņa viena nau, visi varoņi, varoņu darbi, varoņu laiks.”
Attiecības ar tautu tomēr ir pretrunīgas. No vienas puses, tauta ir politisko pārkārtojumu mērķis un līdzeklis, taču vienlaikus tā ir arī manipulējama, svārstīga, tā dažkārt nesaprot lielas un pārikdienišķas idejas savā sadzīvisko vajadzību kopsakarā. Tauta ir daudzie, kas prasa maizi, kas nabaga, kas neizglītota, bet bez kuras nesavtīgai politikai nav jēgas. Tauta ir jebkuras kustības mērķis un atbalsts.
Raiņa tautas varoņtēlā ietverta nevis kāre brutāli atriebties par vēsturisku pazemojumu, bet pozitīva, lai arī dzejiska nākotnes vīzija, kurā sociāla taisnīguma ideja vienota ar Latvijai neatliekamo atbrīvošanos gan nacionālā, gan sociālā, gan politiskā, gan morālā nozīmē.
Šis eps nav neitrāla vērotāja stāsts, bet identifikācija ar notiekošo: “Katra ziņa bija sitiens, katrs apvainojums man sirdi grieza, katra nopūta balts mats manā galvā, katra nokaušana krunka manā vaigā.” Vienlaikus ar šo intensīvo identifikāciju pastāv jautājums: kā lai to visu, kā lai šīs sāpes pārceļ “uz baltu, aukstu papīru, kā lai to nofotografē”. Sāpju fotogrāfija nav iespējama citādi kā caur emocionālu attieksmi un refleksiju.
Represiju atainojums ir daudzveidīgs. Notiek ielūkošanās arī sodītāju pieticīgajos mērķos, kā tas atklāts dzejojumā “Saruna bez lieciniekiem”. Krievu armijas dragūni – Griškas, Miškas, Vaņkas – atklāj savus ikdienišķos savtīgos mērķus: iegūt represēto mantu un pazemot, lai apliecinātu savu varu un likuma aizsegā pelnītu, laupītu, izvarotu.
Episkais dzejojums noslēdzas ar Slobodskas trimdas laikā rakstītu četrrindi:
Slinkiem soļiem zirdziņš tek pa sniegiem
Plikiem sāniem, darbā nodauzīts;
Ragūs snauž un ņurd kaut ko pa miegiem
Pelēks vīriņš, nabags zemniecīts.

STR01.JPG (16488 bytes)
Soda ekspedīcija, vedot Rembatē arestētos revolucionārus
Attēli no skatu un ainu krājuma “1905.g. revolūcija”. Prometejs. Maskava. 1926

No līdzcietības un identifikācijas ar nodzīto, pelēko, nabadzīgo cilvēku izaug idejas atbalsts un atbrīvošanās uzdevuma pārliecība – identificējoties nevis ar varas eliti, ko būtu pieļāvis dzejnieka augstais un labi atalgotais jurista amats, bet ar tautas situāciju.
Raiņa dzeja un teksti ir literārs dokuments, kurā atklājas noskaņojumi, emocijas, kas saglabājas arī pēc tam, kad pats notikums nogrimis un norimis pagātnē. Tiesiskuma pārkāpumu kompensē morālā taisnīguma jūtas, kur kauns pārvēršas taisnīgā naidā un protests – morālā leģitimitātē.

Piektā gada atmiņas ētika

Vēsturiskā atmiņa uzlūkojama par selektīvu un subjektīvu pagātnes notikuma atgriešanu apziņā. Mūsdienās tās pētniecība saistās ar franču filozofa Pola Rikēra (Ricoeur) un Izraēlas profesora Avišai Margalita (Margalit) devumu, ar Žaka Deridā (Derrida), Elizabetes Višogrodas (Wyschogrod) un citu zinātnieku esejām.
Nākas atzīt, ka vēsturiskajai atmiņai raksturīgs samērā nestabils, brīvs, subjektīvas izvēles noteikts stāvoklis. Tas saistīts gan ar aizmiršanu, gan dažādiem atmiņas pastāvēšanas veidiem jeb līmeņiem. Pirmajā, dokumentālo faktu līmenī ir samērā stingras prasības attiecībā uz faktu patiesumu, taču, kā zināms, iespējams akcentēt vienus un neizcelt vai izlaist citus faktus. Notikuma ornamenti līdz ar to veidojas dažādi. Otrs līmenis ir notikuma izskaidrojums un saprašana. Tas gan pamatojas uz vēsturiskiem faktiem, bet svarīga ir arī vēsturnieka pozīcija un skaidrotāja patība. Trešais līmenis ir literāri stāstījumi, kādus par 1905.gadu ir veidojis Ernests Birznieks-Upītis, Andrejs Upīts, Rainis un citi latviešu rakstnieki, ienesot iztēli, tēlus, metaforas un emocijas. Ceturtkārt, pastāv nerakstītā un nedokumentētā tautas atmiņa, kas pamatojas uz dzimtas pieredzi, dzīvesstāstiem un paaudžu atmiņu.
Vēsturiskā atmiņa, ja to nevada rūpes un atbildība par varas upuriem, var viegli novest pie identificēšanās ar varas pozīciju un pārstāvību. Var atminēties Piektā gada sajūsmu, protesta brīvību un varonību, bet var šaustīt savu tautu par ugunsgrēkos un grautiņos iznīcinātajiem muižu mākslas darbiem un kultūras vērtībām. Var izcelt varonību un var sapludināt kaujinieku vardarbību ar cara pavēļu izpildītāju necilvēcībām, pielīdzinot tās vienu otrai. Pagātni var uztvert kā svešu, distancētu un vienaldzīgu vēsturi. Var ietekmēties no svešas atmiņas, pieņemt to par savu, pat ja tā ir pazemojoša un runā pretī sabiedrības brīvas attīstības perspektīvai. Var norobežoties no savas un pievienoties citai atmiņai, bet var uzskatīt pagātnes atceri par auglīgu un bagātinošu atmiņas darbu, kas kompensē ideju apsīkumu un briedina jaunas. Piektais gads pieļauj daudzas interpretācijas iespējas.

Dr.phil. Skaidrīte Lasmane

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!