Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mūsu pašu drošības krīze. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.11.2005., Nr. 173 https://www.vestnesis.lv/ta/id/120278

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Veidos izpratni par vērtspapīru tirgu

Vēl šajā numurā

01.11.2005., Nr. 173

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mūsu pašu drošības krīze

“Krīze”, “smaga krīze”, “katastrofāla situācija” – tie ir epiteti, kas pēdējā laikā ne reizi vien dzirdēti saistībā ar Iekšlietu ministriju un tās dienestiem. Savukārt jautājums – kas īsti notiek Iekšlietu ministrijā vai Valsts policijā, tā arī palicis neatbildēts.

Nu jau bijušā iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona atkāpšanās situāciju nebūt nepadarīja saprotamāku. Arī īpaši uzsvērtais, tomēr ne sevišķi pārliecinošais iemesls – neapmierinātība ar valsts budžeta nepietiekamo finansējumu iekšlietu sistēmai – nespēja izskaidrot, kā tad galu galā ir ar krīzi, kad tā radusies un kas pie tās vainojams.
Ja paanalizē informāciju publiskajā telpā, atklājas visai interesanta aina. Daudzinātā krīze it kā iestājusies pavisam nesen – pērnvasar. Precīzāk – brīdī, kad Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests bija spiests paziņot iedzīvotājiem, ka sakarā ar katastrofālo degvielas trūkumu, visticamāk, uz maznozīmīgiem izsaukumiem par palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem (kaķa nocelšana no koka, durvju atvēršana utt.) nevarēs izbraukt.
Šis ir mirklis, kad var runāt par publiskas krīzes sākumu, jo neko tamlīdzīgu, līdz šim tik pacietīgā iekšlietu sistēma nebija atļāvusies. Mēģinot noskaidrot notiekošā cēloņus, atklājās tas, kas šajā sistēmā strādājošajiem nebija nekāds jaunums: valsts iekšējai drošībai – Valsts policijai, Ugunsdzēsības un glābšanas dienestam un Robežsardzei – jau gadiem nav pienācīga valsts atbalsta. Par katastrofālo finansējuma trūkumu šajā sistēmā profesionāļi un dienestu vadītāji ir runājuši gadiem. Un vispirms par finansējumu nozarei, tās attīstībai kopumā, ne tikai par zemajām algām. Aicinājuši, lūguši un brīdinājuši. Jāatzīst, situācija varētu kalpot par lielisku pacietības piemēru, kad pacietīgi ir gan iekšlietu darbinieki, gan vēl jo vairāk valsts, ignorējot visus brīdinājumus par krīzes tuvošanos.
Šeit rodas pavisam loģisks jautājums – ko tad šajos gados darījuši iekšlietu ministri, kam būtu jābūt vistiešākajam un funkcionālākajam posmam starp savā pārraudzībā esošo ministriju dienestiem un valdību? Ministri, kam jāpārzina reālā situācija, jāspēj meklēt risinājumus, jāprognozē, kas ir atbildīgi par to, lai nozare attīstītos. Lūk, jautājums, uz kuru tā pavisam godīgi atbildēt ir visgrūtāk. Turklāt tā, lai tas izklausītos kaut cik pieklājīgi.
Jā, ministri ir politiskas personas un, šķiet, to nesatricināmi ielāgojuši visi šajā postenī pabijušie. Visa ministrija ne reizi vien kalpojusi par lielisku personīgā tēla veidotāju poligonu. Būtībā tas it kā nebūtu nekas pārlieku nosodāms, jo par ikviena (arī ministra) labajiem darbiem sabiedrībai nudien būtu jāzina. Tikai... tikai jautājums – kādi bija šie darbi, cik nozīmīgi un nozarei kopumā būtiski un aktuāli? Šeit nu atbildes mēģiniet rast paši, jo piemēri nav pārlieku tālu jāmeklē, atliek vien atcerēties dažu ministru spilgtākos iznācienus.
Imitēt drudžainu darbošanos uz publiskās skatuves Latvijā, šķiet, nudien nav sarežģīti.
Neanalizējot sīkāk līdzšinējo ministru aktivitātes, tomēr jāmin kāda ļoti būtiska un riskanta tendence – nespējot risināt situāciju kopumā, lietā tiek likts klasiskais paņēmiens – atrast vainīgo. Tas nav nekas jauns, jauna un ļoti bīstama bija šā paņēmiena pēdējā versija, kas spilgti iezīmējās attiecībā uz Valsts policiju, – augstāko amatpersonu un virsnieku pretnostatīšana ierindas policistiem. Spēka struktūras apzināta šķelšana un demoralizācija. Turklāt kā ieroci izmantojot jauno un mazpieredzējušo Policistu biedrību un tās līderus.
Jautājums – kāds tieši bija šādas rīcības patiesais mērķis, ir gana neērts un mazliet biedējošs. Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas brīdinājumā par saskatāmiem mēģinājumiem politizēt Valsts policiju ir vairāk nopietnības, nekā to gribētos atzīt...
Bet iekšējā valsts drošība ir gan tava, gan mana drošība. Pirmkārt un galvenokārt.

Una Andžāne

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!