Jānis Stradiņš, profesors, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidents

Par izgudrotāja bērnību stāsta māsa Margarēte

Tēva atbildības sajūta izpaudās visur. Savus norādījumus viņš iepriekš mēdza pamatīgi pārdomāt. Mums viņš bija absolūta autoritāte. Bija viegli tēvam paklausīt, jo viņam arvien bija acīmredzama taisnība. Neraugoties uz to, mūsu individualitāte netika nomākta. Gluži otrādi, tēvs visādi veicināja oriģinālu pieeju problēmu risinājumam, gaidīja no mums personisku drosmi un iniciatīvu.
Tēvs bija liels dzīvnieku pazinējs un dzīvnieku draugs. Viņa mīlestība pret dzīvniekiem ietekmēja vecāko dēlu Kurtu, bet interese par augu valsti – vidējo dēlu Robertu. Toties Frīdriham jeb, kā ģimenē to saucām – Frīdelim, kura tehniskās spējas tēvs saskatīja jau Frīdeļa agrā bērnībā, viņš deva darba rīkus, grāmatas un dažādus materiālus. (..)
Roberts, ļoti apdāvināts un nosvērts, 18 gadu vecumā gāja bojā vilciena katastrofā (1905.gada janvārī – J.S.). Frīdrihs jau agri parādīja izcilas garīgās spējas. Viņš bija maigas dabas un mīlas alkstošs cilvēks, taču apveltīts ar dedzīgu temperamentu. Pēc Roberta nāves viņš jutās ļoti vientuļš. Reiz, kad mātes jaunākā māsa Hilda spēlēja Lista “Mīlas sapņus”, viņš sastindzis klausījās, es viņam iečukstēju ausī: “Vai tu domā par Marsu?” Tad viņš mani strauji un spēcīgi apskāva. Bija savādi, ka es, tā jaunākā un muļķīgākā no bērniem, biju kļuvusi viņam vistuvākā, kurai viņš stundām ilgi varēja stāstīt par saviem sapņiem un nodomiem.”
Te jāpiebilst, ka Canderu dārzā atradās neliela šautuve un dēli trenējās arī mērķī šaušanā. Margarēte atceras, ka kādu brāļu sacensību laikā viņa skrējusi apskatīt mērķi, Frīdelis pa jokam sācis tēmēt uz viņu, gājis vaļā šāviens, bet Roberts paguvis pasist viņam roku, un lode ieskrējusi sētā. Tēvs bija stingri noteicis, ka nekādos apstākļos nedrīkst mērķēt uz cilvēku. Frīdelis raudādams sabrucis un tad smagu sirdi devies pie tēva izlūgties piedošanu; vairāk nekā pusgadu viņam tika liegts piedalīties šaušanas sacensībās. Un te vēl viens interesants moments – Canderu mājās no 1900.gada kā slimnieku reģistratore strādāja 1905.gada revolucionāra – kaujinieka Jēkaba Dubelšteina (1883–1907) māte. Leģendārais “Jēpis” auga un šaušanā trenējās kopā ar daktera bērniem, arī Frīdrihu. 1905. gada vasarā, kad “Jēpis” jau bija iekļāvies revolucionārā darbībā, uz aizdomu pamata īslaicīgi aizturēja arī Frīdrihu, kurš skrejlapu izplatīšanā gan tieši nebija iesaistījies. Pašu Dubelšteinu kā Rīgas kaujinieku vadītāju un uzbrukuma organizētāju Rīgas slepenpolicijai 1907.gadā cara varas iestādes apcietināja, nežēlīgi spīdzināja un nošāva. Doktors Canders simpatizēja latviešiem, viņu brīvības centieniem un kopā ar dažiem savas ģimenes locekļiem bija kā “baltie zvirbuļi” toreizējā baltvācu konservatīvajā vidē.