Arī no sena vākuma cep jaunu maizi

Uzrunājot svētkos grāmatniekus un arī nejauši ieklīdušos, Z.Skujiņš atgādināja, ka ir aplam pārlūkot jauno sējumu, ieraudzīt agrāk iespiestus darbus un spriest, ka tie jau lasīti:
“Bet kad jūs tos lasījāt? Toreiz jūs bijāt pavisam citi. Un arī es tad biju cits. Ne jau tikai vīnam, literatūrai arī ir jānostāvas. Turklāt agrāk rakstīto papildina autora un citu piezīmes. Uzskatu, ka grāmatas vērtību ceļ daudz komentāru. Tie rakstīti vēl tālab, lai mani nepārprastu. Esmu jau tajos gados, kad jāsakārto savas lietas...”
Daudzpunkts rakstniekam ir gluži kā pauze lielam aktierim. Uzlūkojot allaž eleganto un nostiegroto runātāja stāvu, šķiet, ka viņš brīnumainā kārtā pietuvojies mūžīgās jaunības noslēpumam. Kaut oficiālie dati nav pārsūdzami – nākamgad Zigmundam Skujiņam gaidāma astoņdesmitā dzimšanas diena.
Autors ir apbrīnojami jauns un lielākoties mūsdienīgs arī savos pat pirms vairākiem gadu desmitiem sacerētajos darbos – to nākas secināt, pārlasot Rakstu otrajā sējumā “Trīs naktis un piecas dienas. Izšķirošie mirkļi” iekļautos tekstus.
Vecākais no tiem ir novele “Vienas nakts hronika”, kas sacerēta 1957.gadā. Vēl jaunizdevumā ietilpst romāns “Kailums”, garstāsts “Lielā zivs”, noveles “Karjera”, “Saprātīgie lauvas”, “Ar puķi pie cepures”, “Zirgs uz sienas”. Visu šo Rakstu daļu papildina autora piezīmes par sējumā iekļauto daiļdarbu tapšanas gaitu un turpmāko likteni. Tām pievienoti Kristīnes Matīsas raksti par “Kailuma” un “Karjeras” pārtapšanu filmās “Spēle” un “Tauriņdeja”, arī izvilkumi no savulaik presē publicētām recenzijām un pārrunas par “Vienas nakts hroniku”. Bagātīgi. Jāteic, šie papildinājumi sniedz daudz jauna un būtiska literatūras un laikmeta norišu sazobes izpratnē.
Ja ņemt par pilnu kādā avīžrakstā pausto, būtībā iznākuši jau trīs Rakstu sējumi, jo diviem, ko šogad izdevis apgāds “Mansards”, jāpiepulcina 2003.gadā “Atēnas” klajā laistais stāstu krājums “Buršana un tinte”. Tos apvieno ne tikai autors un grāmatu formāts, bet arī sakārtojuma principi un galvenās blakuspersonas – Inga Skujiņa un Jānis Oga.

Cenzūra slēpās aiz dažādiem viepļiem

Izrādās, romānu “Kailums” pēc iznākšanas piemeklējis tolaik ne viena vien sacerējuma raksturīgais liktenis: darbs bija un vienlaikus nebija, jo 11 gadus to aizliedza pat pieminēt. Denunciācija nākusi no Valmieras žurnālista Viļa Liepiņa. Šai sakarā interesi rada recenzija “Kad saredz tikai mikropasaulīti...”. Tās autors Elmārs Kursa. Rakstos norādītais avots – “Liesma”, 1970.gada 11.aprīlis – uzdod mīklu. Jo tolaik Latvijā bija trīs “Liesmas”: izdevniecība, žurnāls un Valmieras rajona laikraksts. Vienīgi datums vedina domāt, ka pēdas jāmeklē avīzē.
Nojauta nav vīlusi. Valmierā atrodas zinātāji, kas atceras, ka ar segvārdu Elmārs Kursa rakstījis kāds Mazsalacas apkaimes skolotājs, viņš sacerējis arī dzejoļus, bet nu vadot savas dienas pavisam citā Latvijas pusē. Vai arī tagad skolotājs par “Kailumu” rakstītu: “Un stipri jāšaubās, vai šāda lasāmviela var kļūt par mūsu audzinātāju, veidotāju, domu un jūtu bagātinātāju”?
Jo laiks ir cits. Un mēs esam citi.
Gara priekšvēsture ir novelei “Ar puķi pie cepures”, kas pamatos tapusi 1967.gadā.
Zigmunds Skujiņš Rakstos: “Noveli iedevu avīzei “Literatūra un Māksla”. Redaktors Hugo Rukšāns bija dzimis un audzis latviešu kolonijā Baškīrijā. “Tīrīšanu teroru” kā zēns pats pieredzējis un izcietis, viņš iestājās par noveles publicēšanu un nodeva manuskriptu salikšanai.
Bet paceltā aizsprosta brīdis jau bija nokavēts. Tā sauktās Preses komitejas darboņi “parādīja modrību” un Rukšānu izsauca sniegt paskaidrojumus.”
Jāpiebilst, ka Hugo Rukšānam 1937.gadā nošāva tēvu, bet pats viņš tolaik slapstīšanās laikā pat esot mainījis uzvārdu, tā zina stāstīt dzimtas turpinātājs Jānis Rukšāns.
Šķiet, par tiem, kas “parādīja modrību”, rakstnieks ir maldināts. No paša pieredzes zinu, ka visus saliktos materiālus caurlasīja Galvenās literatūras pārvaldes darbinieki, viņi mēdza sevi dēvēt arī par politiskajiem redaktoriem. Šaubu gadījumā šie ierēdņi sūtīja salikumlapu uz ceku (kompartijas centrālkomiteju), iespējams, arī uz čeku (Valsts drošības komiteju), kurš tur ko aizliedza vai ļāva, tas palika nezināms pat izdevuma redaktoram. Savukārt Preses komitejas varā bija lemt tikai par grāmatām, nevis avīzēm un žurnāliem.
Otrreiz “Literatūras un Mākslas” redakcijā novele “Ar puķi pie cepures” nonāca 1986.gadā. Toreiz laikraksta redaktors bija Andris Sproģis. Izlasīju manuskriptu un bez īpašām šaubām akceptēju salikšanai. Man novele patika.
2005.gada oktobrī sameklēju mājās avīzes 1986.gada sējumu, lai pārliecinātos, ka nav būtisku atšķirību starp tekstu Rakstos un pirmpublicējumā. Tiesa, gadskaitļu 1967 – 1986 tolaik manuskriptā nebija. Toties bija skaidrojošs apakšvirsraksts “No cikla “Nedokumentāli stāsti””.
Novele nonāca pie lasītājiem 1986.gada 28.martā.
Gaisā juta pavasari. Pēc nepilna mēneša pasauli saviļņos Černobiļas traģēdija. Un rudenī Latviju – protesti pret Daugavpils HES celtniecību. Tiesa, diskusiju apklusināja.
Kaut laiks jau itin kā bija pavisam cits.

Veikls spēlmanis reizēm mēdz jaukt prātus

Inga Skujiņa krājuma “Buršana un tinte” nodaļā “Žanra piruetes. Piezīmes uz manuskriptu malām” brīdina: “Šajā grāmatā atrodamie stāsti nekādā gadījumā nav vēstures mācību kurss. (..) te realitātes fragmenti ir elementi, no kuriem saliktas literārās mozaīkas un spēles.”
Spēles noteikumi jāzina.
Taču rakstnieka stāstītāja prasme ir tik pievilcīga, ka autors gūst uzvaru pār lasītāju un liek sev noticēt arī tad, kad gluži vienkārši blefo, vai nonāk drukas kļūdu velniņa pavadā.
Varbūt rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa turpmākās gaitas pēc 1908.gada septembra visus nesamulsinās, kaut tām veltīts vesels romāns. Toties nav šaubu, ka pēc gadiem skolēni un studenti meklēs “Latviešu literārās valodas vārdnīcas” 12 sējumus un brīnīsies, ka atrodami vien 10, turklāt tikai viens no tiem iznācis pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas. Jo Z.Skujiņa Rakstu otrajā sējumā rakstīts par 12 sējumiem (267.lpp.).
Tāpat nākamībā, iespējams, brīnīsies par krievu dzejnieka Konstantīna Baļmonta uzvārda dīvaino rakstību Beļmonts un “deviņu latviešu rakstnieku 1916.gadā žurnāla “Dzelme” notaurēto kaujas saucienu” (“Buršana un tinte”, 137.lpp.). Ar pēdējo droši vien domāts 1906.gada manifests “Mūsu mākslas motīvi”. Pēc desmit gadiem žurnāls jau bija beidzis pastāvēt, arī no deviņiem parakstītājiem ne visi staigāja šīszemes gaitas.
Tomēr jaunajai paaudzei būs neapstrīdams arguments: “Bet tā ir rakstījis Zigmunds Skujiņš, viņa Raksti iznākuši...”
Cik sējumu būs Rakstiem, šķiet, patlaban nezina arī pats autors. Skaidrs tikai, ka viens no tiem saistīsies ar teātri.