Attīstības paradoksi un ētika

Politikas un dzejas savienojums Raiņa darbībā veido savdabīgu poētiskās politikas fenomenu latviešu kultūrā. Viņš sagatavoja apziņu protestam un “revolūcijas svētdienai”, kā arī atbildīgi piedalījās Piektā gada atplūdu un upuru pārdzīvojumā. Vienlaikus jāatzīst, ka poētiskajai politikai ir samērā sveša reālā politiskās darbības ikdiena ar brutālu un vitālu varas cīņu, kurā ne vienmēr iespējami ētiski līdzekļi. Romantiskā politika savukārt ļauj pieteikt un aizstāvēt ētiskumu sociālpolitisko norišu ikdienā – gan idejas pamatojumā, gan radikālās sociālās kustības aicinājumā, gan tās piemiņā.
Cik ļauj noprast publicējumi par 1905. gadu, mūsdienu diskusijās galvenie jautājumi saistās, pirmkārt, ar nacionālo jautājumu – proti, bija vai nebija pieteikta nacionālā valstiskuma ideja, un, otrkārt, ar terora un vardarbības attaisnojumu vai nosodījumu.

Rainis 1907.gadā Attēls no Kopotu rakstu 2.sējuma

Ņemot vērā, ka mūsdienu sociālo kustību pētniecība norāda ne tikai uz racionālo skaidrojumu, bet arī saskata noskaņojumu un emociju nozīmi, nākas atzīt, ka Raiņa pozīcija, kas pamato atbrīvošanās ideju, izaug gan no Rietumu emancipācijas idejām, gan no dziļi pārdzīvota latviešu tautas atkarības un diskriminācijas fakta, kā arī ar to saistītā pazemojuma pieredzes, identificējoties, vērojot, analizējot, apzinoties neelitāro slāņu dzīvi. Līdz ar to “vētras sēja” kļūst par pašsaprotami ētisku un atbildīgu uzdevumu. Viņš izaicinoši iesaistās protestā un, kad tas izvēršas tautas kustībā, apsveic “revolūcijas svētdienu”, piedalās pārgalvīgajā notikumā, kas sola Rietumu kultūrā apgūto brīvības ideju īstenojumu.
Sociālajā kustībā saskatāmas dažāda līmeņa darbības. Viena saistās ar ideju radīšanu un retoriku, cita ar praktisku organizatorisku ikdienu un ideju īstenojumu. Rainis pārstāv ideju un retorikas līmeni, tāpēc nav jābrīnās, ka viņam rodas domstarpības ar partijas “brāļiem”, kuriem spēles noteikumus neatliekami diktē situācijas tiešums, praktiskās ikdienas politikas taktika un intereses.
Mūsdienu sociālo kustību pētījumos pievērš uzmanību ne tikai faktoloģiskam norises aprakstam vai mērķu un to piepildes/nepiepildes analīzei, bet arī noskaņai, notikuma emocionalitātei, pašam līdzdalības pārdzīvojumam. Tieši mākslinieks visvairāk var radīt un atainot noskaņu, kas tik svarīga gan revolūciju norisē, gan to izpratnē.
Raiņa apziņā Piektais gads galvenokārt asociējas ar perspektīvu ideju īstenojumu, nevis ar pragmatisku ikdienas darbību, kurā pastāv reāli pretinieki, to interešu iepazīšana, atmaskošana, kritika un varas cīņas, ko Rainis sauc par negatīvo ikdienas darbu, “sīko viltus” politiku.
Apgaismības sociālo lielstāstu, romantisma un marksisma sintēzē veidotais Raiņa nākotnes projekts, pirmkārt, pats ir ideāls politisks mērķis un, otrkārt, tas paredz radikālu pārmaiņu iespējamību gan sabiedrībā un cilvēkā, gan arī politikā kā reālas varas sfērā. Politika dzejniekam ir pārikdienišķas, radošas un rezultatīvas darbības veids, kuru veic viņa pabeigto un nepabeigto lugu varoņi – radikāli politiķi, reformatori, dumpiniecisku ideju nesēji un vienlaikus to īstenotāji, kādi ir Jāzeps, Indulis, Kajs Grakhs, Iļja Muromietis, Steņka Razins u.c. Tie ir pārmaiņu nesēji poetizētas un romantiskas retorikas līmenī.
Politika, tāpat kā dzeja un drāma, Rainim nozīmē darbību. Tā nav tikai varas ieguve un noturēšana, tā nav ikdienišķa, administratīva valsts pārvaldīšana, bet lielu, jaunu, ar sabiedrības pārveidi saistītu ideju pieteikuma un īstenojuma veids.
Idejām ir savas funkcijas, sava lietderība arī viņpus politiskās ikdienas. Tās veido transcendences un cerību sfēru, paplašina apziņas un mērķu pasauli, problematizē tagadni, uztur kritiskumu un gatavību pārvērtībām.
Radikālas politiskās idejas diezin vai gūtu tik plašu atbalstu, ja tām pietrūktu mākslas atbalsta. Mākslas un ideju politikas pozīcijas vienmēr bijušas pretrunīgas, taču savstarpēji papildinošas. Bez idejām un cerībām māksla pārvēršas cinismā, fatālismā, relatīvismā, bet politika zaudē savu radošo ētiski programmatisko ievirzi, ko raksturo gudra tālredzība un koplabuma respekts. Izejot no šādas politikas izpratnes, Raiņa radikāli citādā politiķa tēls pauž izteikti ētisku, kaut arī no īstenības iespējām krietni distancētu politisku mērķu programmu. Šajā pārliecinošajā “vētras” programmā maz vietas atvēlēts tās seku paredzējumam.

Elizabetes fon Levis muiža “Aderkaši”, nodedzināta 1905.gada decembrī	Glasmankas (Gostiņu) dedzināšana Attēli no grāmatas “1905.g. revolūcija”