“Šobrīd dati par kultūras iestādēm un to attīstības dinamiku atrodami dažādās datu bāzēs. Daļa ir pieejama kultūras nozaru datubāzēs, daļa – valsts un pašvaldību kultūras iestāžu mājaslapās, bet daļa – pašvaldību un citu valsts, pašvaldību un privāto institūciju datu bāzēs un mājaslapās. Vairākas kultūras nozares (īpaši muzeju, bibliotēku, kultūrvēsturiskā mantojuma joma) regulāri apkopo informāciju par infrastruktūru, materiāltehnisko bāzi un aktivitātēm. Tomēr ir jomas, par kurām informācija Kultūras ministrijas (KM) datu bāzē ir novecojusi (brīvdabas estrādes, baznīcas, kultūras nami/tautas nami) vai nepilnīga (NVO, mākslas galerijas utt.). Datiem, kas šobrīd tiek uzkrāti, ir vēl viens būtisks trūkums – tie nav piesaistīti vietai kartē, kas liedz noteikt kultūrpieejamību reģionos,” saka KM Reģionālās kultūrpolitikas nodaļas vadītāja p.i. Dace Grigorjeva.
Kultūras ministres konsultants Māris Bērziņš atzīst: “Kultūrkarte sniegs detalizētu informāciju par Latvijas reģionu kultūras procesu un institūciju daudzveidību, pārklājumu, sabiedrisko pieejamību, kultūras infrastruktūras materiāltehnisko stāvokli un attīstības tendencēm.”
Kultūrkarte parādīs pašreizējo kultūras grozu Latvijā – reģionu kultūras aktīvās un pasīvās zonas (kultūras iestāžu blīvumu un aktivitāšu daudzumu apdzīvotā vietā, pagastā, rajonā, reģionā).
Kultūrkarte būs pieejama ikvienam Latvijas iedzīvotājam. “Koncepcijā datu bāzes lietotājus esam iedalījuši vairākās kategorijās. Lielākā grupa būs kultūras institūciju apmeklētāji, kurus interesē vispārēja informācija par institūciju, tās darbību un notiekošām aktivitātēm. Nākamie ir kultūras institūciju darbinieki, kultūras procesu veidotāji, speciālisti, menedžeri, kas varēs saņemt detalizētu informāciju par aktivitāšu mērķauditoriju, institūcijas materiāltehnisko nodrošinājumu, līdzfinansējuma un attīstības iespējām. Nākamie ir politiķi, valsts un pašvaldību ierēdņi, kurus interesē attiecīgās institūcijas attīstība, investīcijas un salīdzinošie rādītāji. Nozīmīga mērķauditorija ir mecenāti un citi kultūras procesu atbalstītāji, kurus interesē attīstības perspektīvas, investīcijas, vides faktors (investīciju ieguldīšanas lietderība un atdeve, apkārtnes infrastruktūra utt.),” sagrupē M. Bērziņš.
Viens no kultūrkartes izveides svarīgiem aspektiem ir pamatbāzes informācijas apkopošana un tās regulāra atjaunošana. To veiks attiecīgo kultūras nozaru iestādes, piemēram, valsts aģentūra “Tautas mākslas centrs”, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas, Muzeju valsts pārvaldes, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Valsts kultūrizglītības centra speciālisti, kā arī valsts galvenie inspektori, sadarbībā ar pašvaldību speciālistiem. M. Bērziņš pavēstīja, ka cer uz pozitīvu sadarbību arī ar privāto sektoru, kas brīvprātīgi sniegtu jaunajai datu bāzei nepieciešamo informāciju.
Pašlaik rit iepirkuma procedūra. Nākamgad realizēs pilotprojektu Madonas rajonā, kur tiks apkopoti dati par 2004./2005.gadu, savukārt 2006.gada septembrī virtuālajā datu bāzē ievietos izsmeļošu informāciju par visiem Latvijas reģioniem. Kultūrkarte būs atvērta, un tas dos iespēju nepārtraukti to papildināt ar jauniem datiem. Šobrīd ir grūti paredzēt, kādi rādītāji būs nepieciešami katrai nozarei tuvākajos gados, piebilst M.Bērziņš.
D.Grigorjeva papildina: “Pilotprojekts Madonas rajonā mums ļaus testēt jauno programmatūru un novērst kļūdas, ja tādas atklāsies.”
Sākot projekta koncepcijas izstrādi, vispirms tās autori iepazinušies ar ārvalstu pieredzi. “Kartēšanas sistēmu citās valstīs izmanto dažādos veidos – gan saistībā ar kultūras mantojuma uzskaiti un saglabāšanas stratēģijas izstrādi, gan veicot kultūras procesa pētījumus, kurus analizējot veido attīstības stratēģijas, gan kā mākslas akcijas,” stāsta M.Bērziņš. Lielbritānijā un Vācijā valsts rīko mārketinga kampaņas. Tās izceļ reģionu sevišķās īpašības un potenciālu un ir kļuvušas par reģionālā darba neatņemamu sastāvdaļu, kultūrai tajās ir centrālā loma. Piemēram, Vācijā noteikts, ka kultūras pakalpojumiem jābūt pieejamiem 45 minūšu brauciena rādiusā.
Tiekoties kultūras ministrei Helēnai Demakovai un reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram Mārim Kučinskim, panākta principiāla vienošanās par informācijas apmaiņu starp Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas veidoto Reģionālās attīstības uzraudzības un novērtēšanas sistēmu (RAUNS) un Kultūras ministrijas radīto kultūrkartēšanas modeli. Būs savstarpējā datu apmaiņa, jo kultūrkartēšanā apkopotos datus izmantos RAUNS sociālekonomiskās situācijas un teritoriju attīstības padziļinātai analīzei. Ar laiku tam varētu pieslēgt lauku tūrisma objektus, kā arī Satiksmes ministrijas rīcībā esošās ziņas par lauku ceļu infrastruktūru.

Terminu skaidrojumi:

Kultūras resursi – garīgo un materiālo vērtību kopums, kas veido un uztur kultūras procesus valstī. Kultūras resursus veido cilvēki, infastruktūra, materiāltehniskā bāze, aktivitātes, mantojums, jaunrade u.c.
Kultūras grozs – sabiedrībai pieejamais kultūras resursu daudzums noteiktā teritoriālā vienībā.
Kultūrkartes mērķauditorija – kultūras institūciju apmeklētāji, kultūras institūciju darbinieki, kultūras procesu veidotāji, menedžeri, politiķi, valsts un pašvaldību ierēdņi, mecenāti un citu kultūras procesu atbalstītāji. Kultūrkarte nesniegs jau gatavu izvērtējumu, bet kalpos kā instruments tiem KM darbiniekiem, kas nodarbojas ar plānošanu. Tas ļaus norises ieraudzīt un interpretēt nevis ar pusgada vai gada novēlošanos, kā tas ir šobrīd, bet uzreiz.
Kultūrkartes informācijas sistēma (IS) – centralizēta datu bāze, kur uzkrāj un regulāri atjaunina informāciju par kultūras objektiem un rādītājiem. Kultūrkartes IS sastāvā ir Ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS) komponente jeb kartes serveris, kas nodrošina ģeogrāfiskās informācijas uzturēšanu un objektu piesaistīšanu vietai kartē, kā arī karšu veidošanu dinamiski pēc pieprasījuma. Kultūrkartes IS sastāvā ir Lēmumu atbalsta sistēmas (LAS) komponente.

Uzziņai:

Latvijā ir 1746 kultūras institūcijas, no tām 309 Kurzemē, 347 Vidzemē, 395 Latgalē, 280 Zemgalē un 415 Pierīgā. Valstī apzināti 125 muzeji, 555 kultūras (tautas) nami, 863 pašvaldību publiskās bibliotēkas, 9 KM pārziņā esošās bibliotēkas, 137 profesionālās ievirzes mākslas/mūzikas skolas, 17 profesionālās mākslas izglītības iestādes, 3 augstākās kultūrizglītības mācību iestādes, 9 teātri, 8 koncertorganizācijas, 18 arhīvi un pa vienai operai un cirkam.