Tie bija apvienojušies Rīgas Federatīvajā komitejā, kurā darbojās tās dibinātāji latvieši, ebreji un 1905.gada otrajā pusē pievienojās vācieši (ne jau baroni), igauņi, poļi un lietuvieši. Krievi komitejā darboties nevēlējās. Viņu bija maz, un tie paši stīvējās ap lielinieku idejām. Toties pēc Pirmā pasaules kara visiem līdzekļiem tika pausts, ka 1905.gada notikumus vadīja, virzīja un veica tikai boļševiki, sociāldemokrāti tiem tikai traucējuši.
Abām nesamierināmajām pusēm bija atšķirīgas pieejas ne tikai notikumu organizēšanā, bet arī to norisē. Boļševiki apgalvoja, ka revolūciju var vadīt un virzīt tikai pilsētu rūpnīcu proletariāts, ka revolūcija ir bruņota cīņa par varu, ka revolūcijā iegūtā vara būs proletariāta diktatūra, ka buržuāzija ir iznīcināma. Tā mācīja K.Markss, tā mācīja V.Uļjanovs (Ļeņins).
Sociāldemokrāti – mazinieki – savukārt balstījās uz vācu sociāldemokrātu Erfurtes programmu ar K.Kautska skaidrojumiem. Viņi uzskatīja, ka sociālisma idejas var realizēt arī bez asinsizliešanas, gūstot demokrātiskus pārkārtojumus politiskā cīņā.
Strādnieku un zemnieku cīņa bez ieročiem par savām tiesībām Rīgā bija sākusies jau gadsimtu mijā un turpinājās arī 1905.gada sākumā. Tika rīkoti mītiņi, gājieni, streiki, izplatītas skrejlapas, nelegāli izdoti laikraksti. Šo cīņu vēl pastiprināja ieilgušais Krievijas – Japānas karš. Austrumos Krievijas armijā karoja arī Latvijas iedzīvotāji, gan sauszemes karaspēkā, gan abās japāņu nogremdētajās Krievijas flotēs. Cara drakoniskos līdzekļus demonstrāciju apspiešanai, kad Rīgā 13.janvārī tika nošauti 70 demonstranti, būtu nepareizi nosaukt par revolūciju. Tad jau jebkuru asiņainu masu slepkavību varētu saukt par revolūciju. Pareizi vērtējot 1905.gada 13.janvāra notikumus, varam teikt, ka Rīgā notika Krievijas cara varas nežēlīga izrēķināšanās ar mierīgas demonstrācijas dalībniekiem.
Nevardarbīga cīņa par demokrātiskām brīvībām turpinājās mazinieku vadībā un jo dienas pieņēmās spēkā. Nelīdzēja karastāvokļa izsludināšana vispirms Kurzemē un Lietuvā, pēc tam Vidzemē un Igaunijā.
Cars bija spiests 17.oktobrī (30.oktobrī) izdot manifestu, atvēlot iedzīvotājiem virkni brīvību.
Lūk, šā manifesta teksts latviešu valodā:

“VISAUGSTĀKAIS MANIFESTS
Mēs, Nikolajs Otrais no Dieva žēlastības, visas Krievijas Ķeizars un Patvaldnieks, Polijas Cars, Somijas Lielkņazs utt., darām visiem mūsu uzticamiem pavalstniekiem zināmu:
Jukas un nemieri galvas pilsētās un daudzās citās Mūsu valsts vietās pilda Mūsu sirdi ar lielām un grūtām skumjām. Krievijas valdnieka labklājība cieši saistīta ar tautas labklājību un tautas bēdas ir viņa bēda. No nemieriem, kas tagad aizcēlušies, var tikt dziļi satricināta tautas labklājība un apdraudēta Mūsu valsts nedalāmība un vienība. Lielais Ķeizariskā dienesta apsolījums pavēl mums visiem saprašanās un Mūsu varas spēkiem censties jo drīz novērst valstī tik kaitīgās jukas.
Pavēlējuši attiecīgām iestādēm spert soļus nekārtību, nemieru un varas darbu tiešo parādību pārtraukšanai, apsargāt mierīgos ļaudis, no kuriem katrs pūlas kārtīgi izpildīt savu pienākumu. Mēs, lai sekmīgi izpildītu vispārējus no mums nodomātus valsts dzīves apmierināšanas līdzekļus, esam atzinuši par vajadzīgu apvienot augstākās valdības darbību. Valdībai Mēs uzliekam par pienākumu izpildīt Mūsu nelokāmo gribu:
1. dot iedzīvotājiem pilsoniskās brīvības nesatricināmus pamatus, dibinoties uz faktiskās personas neaizskaramības, apziņas vārda, sapulču un biedrošanās brīvības principiem;
2. neapturot jau nolemtās valsts domes vēlēšanas, jau tagad pēc iespējas, samērā ar īso laiku, kas atliek līdz valsts domes sasaukšanai, pievilkt pie piedalīšanās valsts dzīvē arī tās iedzīvotāju šķiras, kam tagad pavisam nav vēlēšanu tiesības, pie kam vispārēju vēlēšanu tiesību princips jaunā likumu došanas kārtībā tālāk tiks attīstāms;
3. noteikt par nesatricināmu nolikumu, ka neviens likums nevar nākt spēkā bez apstiprināšanas no valsts domes puses un ka tautas izvēlētiem tiek nodrošināta iespēja faktiski ņemt dalību pie uzraudzības par Mūsu iecelto iestāžu likumisku darbošanos.
Mēs uzaicinām visus Krievijas uzticamos dēlus atminēties savu pienākumu pret tēviju un palīdzēt novērst šīs nedzirdētās jukas un kopā ar Mums saņemt visus spēkus miera un kārtības nodibināšanā tēvijā.
Dots Pēterhofā 17.oktobrī 1905.gadā pēc Kristus, bet Mūsu valdīšanas vienpadsmitajā gadā.
Uz oriģināla ar Ķeizara Majestātes Paša roku parakstīts

Nikolajs.”

Reakcija uz cara manifestu bija krasi atšķirīga. Lielinieki paziņoja, ka manifests ir cara viltība un nesola nekādas demokrātiskas brīvības iespējas. Vienīgais, kas tagad jādara, – jārīko bruņota sacelšanās.
Mazinieki rakstīja: “Vai tā nav revolucionāra cīņa, kad tauta aci pret aci nostājas pret cara kalpiem un piespiež tos uzklausīt tautas gribu? Vai tikai neizdevušies bruņotās sacelšanās mēģinājumi vien lai būtu revolucionāra cīņa?”
Kamēr lielinieki gaidīja iedzīvotāju sacelšanos, mazinieki nekavējoties čakli ķērās pie revolūcijas rezultātā iegūto brīvību izmantošanas. Jau nākamajā dienā Laviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partijas (LSDSP) laikraksti “Cīņa” un “Dienas Lapa” no nelegāliem pārtapa par legāliem, kurus tagad varēja atklāti iegādāties. Partija iznāca no pagrīdes un kļuva legāla; sākās atklāta jaunu partijas biedru uzņemšana. Uz laukiem organizējās iedzīvotāju sapulces, kurās pilngadīgie izdzīvotāji (vecāki par 20 gadiem) vēlēja pagastu rīcības komitejas. Komitejas atlaida līdzšinējās pagastu valdes un sāka realizēt demokrātiskās brīvības:
• ievēlēja jaunu pagasta tiesu;
• ievēlēja delegātus vispārējam pagastu delegātu kongresam;
• pārņēma no bijušām pagastu valdēm iekrātos līdzekļus;
• noteica nodokļu lielumus pagastu iedzīvotājiem un tos ievāca; nodokļi parasti bija progresīvi;
• noteica algas skolotājiem un pagasta rakstvedim;
• apgādāja pagasta nabagus;
• noteica, ka mācībām skolās jānotiek pēc jaunās programmas, un kontrolēja skolu darbību;
• rūpējās par skolas ēku uzturēšanu;
• izdeva ciršanas atļaujas pagasta mežos;
• gādāja, lai vairums krogu, brūžu un degvīna dedzinātavu pēc komitejas lēmuma tiktu slēgti, bet palikušie maksātu pagastam nodokļus;
• aizstāvēja muižu kalpu intereses;
• aicināja pārtraukt nodokļu un nodevu maksāšanu muižām un mācītājiem, izbeigt kārtu priekšrocības;
• gādāja par pagasta pašaizsardzību pret zagļiem, huligāniem un tautas aizsardzību pret karaspēka patvarībām.
Kā redzams, jaunajām rīcības komitejām bija plašs darba lauks. Par galveno uzdevumu tās uzskatīja jaunās mācību programmas ieviešanu skolās, uzsākot visu priekšmetu mācības latviešu valodā. Pagastu rīcības komitejas īsā laikā tika ievēlētas un nekavējoties uzsāka darbu. Ziņas par rīcības komitejām apkopojis K.Martinsons, kurš savā grāmatā sniedz to sarakstu. Lai gan grāmatā dotais komiteju darbs vērtēts tendenciozi, bolševistiskā traktējumā, vēsturiskos materiālus autors sakārtojis ar atzīstamu rūpību. Pēc grāmatā atrodamajām ziņām, rīcības komitejas tikušas izvēlētas pāri par 90% no Kurzemes un Vidzemes pagastiem un ap 50% Latgales pagastos.
Mazinieku Rīgas Federatīvā komiteja organizēja pagastu rīcības komiteju delegātu kongresu, kurš notika 2. un 3.decembrī Rīgā teātra telpās Romanova (tagadējā Lāčplēša) ielā 25. Kongresā piedalījās ap 1000 delegātu. Kongress izstrādāja vairākus dokumentus, kā sekmēt pagastu rīcības komiteju darbu. Kongress ievēlēja centrālbiroju, tomēr tā sekmīgas darbības uzsākšanu pārtrauca soda ekspedīcijas.
Nozīmīgs 30.oktobra revolūcijas guvums bija latviešu tautskolotāju kongress un tajā pieņemtie lēmumi. Kongress notika Rīgā, turpat, kur pagastu rīcības komiteju delegātu kongress, no 23. līdz 27.novembrim. Tajā piedalījās ap 1000 tautskolotāju.
Kongresa delegāti apsprieda ierosināto tautskolu programmu. To bija izstrādājuši skolotāji nelegālās sapulcēs 1905.gada vasarā un apkopojis J.Asars. Programma tika iespiesta 1905.gada augusta beigās – pirms revolūcijas, kad vēl nebija pilsoniskās brīvības un pastāvēja stingra cenzūra. Tādēļ programmā nebija uzrādīti tās autori un izcelsme. Tomēr svarīgi ir tas, ko viņi vēlējās panākt. Un galvenais šajā programmā bija tas, ka mācībām turpmāk jānotiek latviešu valodā un skola atdalāma no baznīcas.
Skolotāju kongresā izpaudās mazinieku aktīva dalība un kongresa vadība. Kongress ievēlēja Latvijas Tautskolotāju savienības centrālo biroju 15 cilvēku sastāvā. Birojā darbojās arī J.Rainis, K.Skalbe un V.Plūdonis. Lai arī birojs pastāvēja vēl 1906.gadā, tā darbību stipri ierobežoja kontrrevolūcijas spaidi. Latvijas Tautskolotāju savienība aktīvu darbu nespēja uzsākt.
LSDSP varēja sākt novērtēt revolūcijas ieguvumus un salīdzināt tos ar partijas programmu. Gandrīz pilnīgi bija realizēti šādi programmas punkti, tiesa, pārsvarā laukos:
• vēlēšanu tiesības visiem 20 gadus sasniegušiem iedzīvotājiem;
• plaša politiskā un saimnieciskā autonomija lauku pašvaldībām;
• apziņas, runas, preses sapulču, streiku un biedrošanās brīvība;
• baznīcas atdalīšana no valsts, skolas atdalīšana no baznīcas;
• obligāta bezmaksas tautskolu apmeklēšana bērniem līdz 16 gadu vecumam;
• nespējnieku uzturēšana uz pašvaldību rēķina;
• nodokļu lieluma un iekasēšanas kārtības reforma.
Daļēji bija realizēta:
• visu ierēdņu vēlēšana caur pašu tautu (ieviestas vēlēšanas lauku pagastos);
• kārtu atcelšana, privilēģiju iznīcināšana pilsoņu vienlīdzība (daļēji samazinātas muižnieku privilēģijas);
• visas tautas apbruņošana (ieviesta pagastu milicija).
Revolūcijas augļus ilgi baudīt Latvijas iedzīvotājiem nebija lemts. Jau novembra beigās kontrrevolūcija vērsās gan pret jauno kārtību, gan pret tās realizētājiem. Sāka darboties soda ekspedīcijas. Iedzīvotāji kontrrevolucionāriem tik viegli nepakļāvās. Tika dedzinātas muižas, kurās bija izvietotas soda ekspedīcijas. Pagastu milicija sāka bruņoties un spēja vismaz daļēji aizsargāt iedzīvotājus no soda vienību patvaļām. Soda vienību un apbruņoto miliču starpā notika lielākas sadursmes, pat kaujas: pie Lielvārdes, Ikšķiles, Tukuma, Talsu, Vecpiebalgas u.c. Soda vienības cieta zaudējumus, taču cīņā pret artilēriju vāji bruņotie miliči bija bezspēcīgi. Kontrrevolūcijas darbība un cīņas pret to turpinājās līdz pat 1907.gada beigām. Daļa revolūcijas aktīvistu bija spiesti slēpties mežos kā mežabrāļi vai emigrēt uz Krievijas attālākiem novadiem vai ārzemēm. Daudzi tika notiesāti un sodīti. Sodi bija visai bargi – nereti nāvessodi vai miesas sodi ar notiesāto publisku pēršanu. Soda ekspedīcijas apcietinātos bieži nošāva bez tiesas. Sevišķi zvērīgi bija vācu tautības muižnieki, kuri aktīvi piedalījās soda ekspedīcijās.
Neraugoties uz kontrrevolūcijas aktivitātēm, daļa revolūcijā iegūto brīvību palika spēkā.
Par to, ka 30.decembrī Krievijā notikusi revolūcija, tika rakstīts jau 1905.gada beigās. Termins “Oktobra revolūcija” gan nav jaucams ar 1917.gada boļševiku apvērsumu, kuru tie nepamatoti dēvēja par revolūciju.
Pretēji mazinieku domai, ka 30.decembrī notikusi revolūcija, boļševiki uzskatīja, ka revolūcija Latvijā sākusies jau ar demonstrantu apšaušanu 1905.gada 13.janvārī un ilgusi trīs gadus, līdz pat 1907.gada beigām! Boļševiki revolūcija sadalīja posmos:
• laiks no 13. līdz 17.oktobrim tika saukts par revolūcijas uzplūdiem;
• laiks no 17.oktobra līdz 1905.gada beigām tika saukts par revolūcijas augstākajiem uzplūdiem;
• laiks no 1905.gada beigām līdz 1907.gada beigām tika saukts par revolūcijas atplūdiem.
Tā boļševiki centās pamatot dogmas, ka revolūcija jāveic galvenokārt pilsētu strādniekiem – proletariātam, to nevar vadīt lauku zemnieki un skolotāji, ka tā iespējama tikai ar ieroču palīdzību, ka pēc revolūcijas uzvaras jābūt proletariāta diktatūrai un jānotiek šķiru cīņai, kurai jānoved pie bagāto šķiras iznīcināšanas.