Šomēnes, kad atskatāmies uz latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas 90.gadadienu, iespējams, vērtējot strēlnieku cīņas no militārā viedokļa, gandrīz nekādi jaunatklājumi vēsturniekiem nav gaidāmi. Savukārt strēlnieku fenomens kā tāds vēl gadu gadiem būs izziņas objekts politologiem, sociālantropologiem un citu nozaru pētniekiem.

Kad kara dievs dala tautām zemi, ir jāatrodas dzimtenē

Lai kur plašajā Krievzemē un lai kādos apstākļos dienēja latviešu virsnieki vai cara armijā iesauktie jaunekļi, kad līdz viņiem nonāca aicinājums pulcēties latviešu bataljonos, tie devās ceļā pie tautiešiem. Par to vēsta vēlāko izcilo karavadoņu, ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoto Rūdolfa Bangerska un Fridriha Brieža kauju ceļš un kāda veca strēlnieka stāsts.
Rūdolfs Bangerskis, 1914. gadā pabeidzis Pēterpils kara akadēmiju, Pirmajā pasaules karā kā akadēmiski izglītots virsnieks ieņēma dažādus atbildīgus amatus armijas štābos. Par spīti spožas karjeras iespējām, R.Bangerskis, dibinoties latviešu strēlnieku bataljoniem, pirmais no latviešu virsniekiem, toreiz kapteiņa pakāpē, ieradās pie latviešu karavīriem. Kapteini R.Bangerski iecēla par 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljona, vēlāk pulka komandieri, kurā iedalīja arī virsleitnantu F.Briedi par rotas komandieri. Viņi abi šo bataljonu izveidoja par vienu no priekšzīmīgākajām strēlnieku vienībām un sekmīgi vadīja visās kaujās. Fridrihs Briedis par izcilu drosmi ieguva nedalītu strēlnieku atzinību, un, kad R.Bangerski paaugstināja un pārcēla uz citu vienību, nu jau F.Briedis komandēja pulku pulkvežleitnanta pakāpē. Viņi bija pirmie, bet viņiem sekoja citi – Andrejs Auzāns, Jukums Vācietis, Kārlis Goppers, Jānis Puriņš, Ludvigs Bolšteins, Rūdolfs Klinsons, Roberts Kļaviņš, Rūdolfs Krievs, Jānis Kažociņš un daudzi vēlākajos gados pazīstami militārie darbinieki.

Sibīrijas strēlniekos

Kāda strēlnieka atmiņas, kur attēloti Kurzemes puiša dienesta apstākļi Sibīrijas stepēs Pirmā pasaules kara laikā, savulaik pierakstījis Aleksandrs Vilks. Stāstījums publicēts ASV 1983.gadā žurnāla “Kadets” 12.numurā. Daži izvilkumi:
“1914.gada augusta sākumā, sēdot ar makšķeri laivā Vecmoku muižas dzirnavu dīķī, ievēroju piejājam žandarmu un kaut ko piestiprinām pie dzirnavu ēkas sienas. Ziņkāres dzīts, aizgāju apskatīt. Uzsaukumā bija rakstīts apmēram tā: “Mēs, no Dieva žēlastības, Viskrievijas ķeizars, Baltijas un Somijas valdnieks... (krievu ķeizaram bija ļoti garš varenu titulu saraksts, un viņš oficiālos rīkojumos lietoja sevis apzīmēšanai “mēs”, it kā atgādinādams, ka titulu nasta viņam vienam ir par smagu) pieteicām karu Vācijai un izsludinām vispārēju mobilizāciju.” Bija norādītas vietas, kur jāierodas, un termiņš – divas trīs nedēļas. Tie nebija radio vai televīzijas laiki, un vispār nebija parasts steigties (..). 1915.gadā nonācu Verhņeudinskā, kas gan skaitījās apriņķa pilsēta, bet īstenībā nebija nekas vairāk kā liela Sibīrijas sādža. Tā atradās ap 500 kilometru uz austrumiem aiz Irkutskas Selengas upes krastā. Tur pēc smilšu vētrām varēja brist putekļos pāri potītēm. Apdzīvoja to “daudzu tautību bērni” – ķīnieši, japāņi, krievi, burjati, kirgīzi, čeldonci – eiropieša un aziāta sajaukums, un divas latviešu ģimenes, kurās gan tikai vīrieši bija latvieši, agrāk izsūtīto latviešu pēcteči, kas apprecējuši vietējās čeldonkas. Mans paziņa Vilis Kaspara dēls Dzirneklis latviski gan nerunāja, bet savu latviskumu nenoliedza. Abi latvieši ieņēma labus amatus, viens bija dzelzceļa tehniskais aģents, otrs – stacijas priekšnieka palīgs. Krievi pildīja nedaudzos administratīvos amatus un policijas dienestu, japāņiem bija mazi rokdarbu veikaliņi, ķīnieši, ja laimējās, nopelnīja dažas kapeikas, uzlādējot ogles dzelzceļa lokomotīvēm, vai iznēsāja riekstiņus un sīpolus, burjati un kirgīzi ar cilpām medīja zaķus un putnus, čeldonci darīja visu ko un neko. Visnabadzīgākie bija ķīnieši. Kārtības uzturēšanai pilsētiņā un visā lielajā apgabalā pietika ar pristavu un dažiem urjadņikiem, tādēļ ka atrast rīta gaismā sētmalē ķīnieti ar pārgrieztu rīkli nebija nekārtību pazīme. Mazāku pārkāpumu apkarošanu sekmēja ātra un taisna tiesa. Pats urjadņiks uzklausīja sūdzētāju, ar skatu novērtēja apsūdzēto, ka tas nevar būt no inteliģentajiem, deva viņam vienreiz “pa purnu”. Sitiena saņēmējs pārmeta krustu un uzslavēja – vot tak horošij načaļņik! (lūk, kur labs priekšnieks!). Labs tāpēc, ka neaizvilka uz iecirkni, kur būtu smagi piekauts. Par inteliģentiem uzskatīja tos, kas prata rakstīt un lasīt. Šo “došanu pa purnu” praktizēja arī armijas daļās, tā bija vienkārši krievu dzīves sastāvdaļa. Latviešu vidū un strēlnieku pulkos tāda izrīcība nebija pat iedomājama.
(..) Ziņas par notikumiem kara frontēs sasniedza mūs tikai baumu veidā. Sakariem ar ārpasauli kalpoja vienīgi dzelzceļa Morzes telegrāfs, bet kāds laikraksts no Krievijas vidienes mūs sasniedza pēc pusmēneša. 1916.gada vasarā dienēju 11.Sibīrijas strēlnieku pulkā Irkutskā. Vasarā izgājām lauku nometnē pilsētas apkārtnē. Izvietojāmies garās telšu rindās atklātā stepē. Dienās karstums sasniedza gandrīz četrdesmit grādus, bet naktīs ūdens mazgājamās bļodās pārklājās ar ledus kārtiņu. Tur iepazinos un savu vēderu pārskoloju uz krievu zaldāta ēdienu karti. Pārmaiņus – vienā dienā skābētu kāpostu vira ar voblu un griķu biezputra ar saulespuķu eļļu, otrā dienā – kāda gaļas vira ar putraimiem un citu putraimu putra. Ēdienu pasniedza lielā skārda bļodā sešiem cilvēkiem, kuri ap to sasēdās un ar savām karotēm smalstīja no kopējā trauka.”

Vēja spārniem pie savējiem

“Kad uzzināju, ka latviešiem atļauts no visām krievu daļām pulcēties savos bataljonos, nekavējoties pieteicos. Iespējams, ka pavēle mani Sibīrijā sasniedza tikai tagad, mēnešus desmit pēc bataljonu formēšanas sākuma. Pēc dažām dienām saņēmu ceļa maizi, cukuru un tēju, mēnešalgu – 75 kapeikas (Sibīrijas strēlnieku pulkos un arī latviešu bataljonos alga bija par 25 kapeikām lielāka nekā pārējos kājnieku pulkos), paciņu mahorkas un devos ceļā. Pēc divām nedēļām biju Jurjevā, kur atradās latviešu strēlnieku rezerves bataljons.
1916.gada augustā rezerves pulku komandēja pulkvedis Kārlis Goppers (vēlāk ģenerālis un Latvijas skautu priekšnieks), manu rotu leitnants Jānis Ezeriņš (vēlāk ģenerālis). Pēc smagām mācībām un blakšu barošanas Jurjevas kazarmās tiku iedalīts 8.maršrotā un devāmies uz Trikātas muižu Valmieras apriņķī. Tā bija pēdējā kareivju pirmskauju noslīpēšanas vieta ar gaišām telpām, kārtību un tīrību. Blakšu nebija, utis pašas pazuda. Drīz bijām “ gatavi” kaujām, un mūs pārveda uz Sloku, uz Rīgas fronti. Tiku iedalīts 7.Bauskas strēlnieku pulkā.”

Īstais streļķu puika

Tikai Slokā un vēlāk, pirms Ziemassvētku kaujām, pašā frontē no malu malām sapulcinātie latviešu zēni pilnībā iepazinās ar īsta strēlnieka stāju un uzvedības manierēm. Droši vien šo tēlu izstrādāja Rīgas pašpuikas no “Provodņika” un Jaunmīlgrāvja, Aleksandra Čaka apdziedātie “ielu un rensteļu zeņķi, no savām pievārtēm šaurām”, un maz ticams, ka te noteicošais vārds bija Zemgales lauku puišiem. Nerakstīts likums bija ignorēt dabas untumus, nevairīties briesmu, neizrādīt bailes un darīt visu iespējamo, lai neizpelnītos memmesdēliņa apzīmējumu. Tas nebija nekāds “īstais puika”, kas ziemas salā nestaigāja ar atpogātām šineļa un krekla apkaklēm. Tas nebija nekāds strēlnieks, kura šinelim nebija divu trīs pie ugunskura izdedzinātu caurumu, kas 20 grādu salā nespētu līdz jostai kails norīvēties ar sniegu. Sevišķi šika zīme bija, ja kāds streļķis, kā viņi paši sevi sauca, dancinot savu skuķi, varēja turēt uz dejas partneres vidukļa apskaujošās rokas pirksta pipku. Ne jau draudiem. Viņi cienīja, respektēja un mīlēja savus skuķus, bet tādu ārišķību prasīja streļķu labās manieres. Savstarpējās sarunās strēlnieki par skuķiem sauca visas sievietes, izņemot mātes.

Nāves pļauja

Vecais strēlnieks turpina savu stāstu: “Ap decembra vidu pulka komandēšanu pārņēma pulkvedis Kārlis Goppers. Sākās Ziemassvētku kaujas. Mēs, 7.Bauskas pulks kopā ar 3.Kurzemes pulku, tieši Ziemassvētku naktī ieņēmām Ložmetēju kalnu. Tajās kaujās vien strēlnieki zaudēja ap 5000 vīru, pārsvarā jaunekļu. Šos milzīgos zaudējumus raksturo tas, ka mēs, kareivji, nepaspējām iepazīties savā starpā, kad jaunpienācēji jau bija krituši un viņu vietā nāca citi. Tāpat bija ar virsniekiem. Vienā un tajā pašā pulka dienas pavēlē vienā paragrāfā virsnieku ieskaita kā ieradušos pulkā un nākamajā punktā izslēdz kā kritušu vai ievainotu.”
Profesors Jānis Labsvīrs trimdā 1983.gadā rakstīja:“Mums jāgodā latviešu strēlnieki, kuri cīnījās par Latviju Ložmetējkalnā, Tīreļpurvā un Nāves salā. Aiz viņiem toreiz stāvēja visa latviešu tauta. Man pirms vairākiem gadiem bija izdevība runāt 18.novembra sarīkojumā Čikāgā. Pēc svinīgā akta pie manis pienāca un apkampa bijušais Krievijas valsts domnieks Jānis Goldmanis, kuru vēsturē apzīmē par strēlnieku tēvu. Viņš sacīja, ka Latvijā un trimdā strēlnieku nozīme neesot pietiekami novērtēta, pretēji komunistiem, kuri vietā un nevietā slavinot tos strēlniekus, kuri aizgāja maldu ceļus. Strēlnieki ne tikai modināja tautā nacionālo lepnumu, bet padarīja Latvijas vārdu pazīstamu Eiropā. Lielais beļģu dzejnieks Emils Verhārens strēlnieku cīņu laikā rakstīja: “Mēs pie Verdenas klausāmies, kā latviešu strēlnieki cīnās, un zinām, ka latviešu ozols nelieksies, drīzāk lūzīs.”
Latvijas kā neatkarīgas valsts pirmo saucēju – latviešu strēlnieku – kauli jau sen sajaukušies ar svēto Dzimtenes zemi, bet mēs nedrīkstam aizmirst godāt ziedotās dzīvības, kaujās cirsto brūču asinis, mūsu senču karavīru pašaizliedzību un patriotismu.”

Uzziņai

Pirms Ziemassvētku kaujām latviešu strēlnieku bataljonos bija ap 30 000 vīru. Ap 5000 krita Ziemassvētku kaujās. Padomju sarkanajos strēlniekos aizgāja ne vairāk kā 5000 karavīru. 19 000 piedalījās vēlākajās Brīvības cīņās. 770 virsnieki jeb 77% no Latvijas armijas virsniekiem nāca no latviešu strēlnieku pulkiem.