Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Traģiskās oktobra dienas Rīgā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.10.2005., Nr. 167 https://www.vestnesis.lv/ta/id/119390

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Pabeigta Silakroga grāmatu krātuves otrā kārta

Vēl šajā numurā

20.10.2005., Nr. 167

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Traģiskās oktobra dienas Rīgā

1905. gada revolūcijas laikā cariskajai Krievijai pāri vēlās ebreju slepkavību – pogromu – vilnis. Īpaši negants tas bija no 1905.gada 18. oktobra, kad notika lielais grautiņš Kijevā, līdz 1906.gada janvārim. Odesā vien dzīvību zaudēja 800 ebreju. Visā Krievijā šajos trijos mēnešos cieta 5000 ebreju. Latvija visumā pat vētrainajā 1905.gadā bija un palika miera osta ebrejiem. Tiesa, 1905. gadā Latvijā, piemēram, Ludzas apriņķī, notika vairāki uzbrukumi ebreju veikaliem un bodītēm, bet tie, protams, nebija grautiņi; Daugavpilī, sākot ar aprīli, daudz baumoja par it kā gaidāmu grautiņu, bet nekas tā arī nenotika.

RIGA04.JPG (17082 bytes) RIGA01.JPG (15595 bytes)

Arestēto revolucionāru vešana Rīgā 1905.gadā. Kratīšanas Rīgas ielās 1905.gadā
Fotoattēli no grāmatas “1905.g. revolūcija”, 1926

Rīgā kaut kas nopietnāks sāka briest augustā, kad ebrejiem gatavojās uzbrukt Rīgas ostas strādnieki – pretēji sociāldemokrātu un kreiso publicistu tradicionālajiem apgalvojumiem, ka ebrejiem esot uzbrukuši tikai “reakcionāri”. Uzbrukumus novērsa kazaki un policija – atkal pretēji kreisajiem apgalvojumiem, ka kazaki un policija gandrīz vienmēr bijuši uzbrukumu provocētāji vai pat īstenotāji.
Bet tad pienāca oktobris. Parādījās cara 17.oktobra manifests, kuru tobrīd uzņēma kā smagu un neatgriezenisku carisma zaudējumu vēstnesi. Solītās politiskās brīvības apskurbināja visus – gan revolucionārus, gan brīvības ienaidniekus. Diez vai kāds apzināti gatavoja grautiņus arī Rīgā, taču noskaņojums, īpaši Maskavas priekšpilsētā, kur dzīvoja liels skaits ļoti monarhistiski noskaņotu krievu strādnieku un sīkpilsoņu, kļuva aizvien saspīlētāks; daudzus krievus acīmredzami kaitināja ebreju vairākuma gandarījums par carisma lielo piekāpšanos. 22. un 23. oktobrī Maskavas rajonā izcēlās plašas nekārtības, kuras var nosaukt arī par grautiņa mēģinājumu. Tūlīt pat uz karstām pēdām latviešu un ebreju sociāldemokrāti 24. oktobrī sniedza savu notikušā interpretējumu: cara policija esot noorganizējusi pūli, kas uzbrucis ebrejiem, īpaši – Jaroslavas ielā; tikuši nogalināti 7 un ievainoti 28 cilvēki. Zīmīgi, ka, nosaucot minētos notikumus par grautiņu, sociāldemokrāti tomēr neminēja, cik ebreju ir nogalināto vai ievainoto vidū. To ir vērts atcerēties, jo sociāldemokrāti parasti mēdza apgalvot, ka visu ir noorganizējušas varas iestādes. Savukārt cara slepenpolicija tūlīt pēc notikumiem Maskavas priekšpilsētā par vaininiekiem nosauca ebrejus, kuri esot necienīgi izturējušies pret vecticībnieku sarīkoto patriotisko un monarhistisko demonstrāciju un pat uzbrukuši tai, izprovocējot nemierus. Kāda tad varēja būt notikumu gaita, apskatot tos uzmanīgāk un bez partijiskām nosliecēm?
Kaut gan 22.oktobrī pareizticīgo Sv.Jāņa baznīcas tuvumā Lielajā Kalna ielā izcēlās stihiskas sadursmes starp M.Kuzņecova fabrikas krievu strādniekiem, latviešiem un ebrejiem, tās nevar nosaukt ne par grautiņu, ne par tā mēģinājumu. Visticamāk tās bija neviena negatavotas un neprovocētas sadursmes, kas izcēlās pēkšņi, uz vietas, un to cēlonis bija monarhistiski noskaņoto krievu strādnieku nepatika pret latviešu un ebreju grupu, kura bija sapulcējusies baznīcas tuvumā; nevienai no abām pusēm nebija ne mazāko simpātiju vienai pret otru, un abas izteica viena otrai aizskarošas piezīmes, taču naidīgā vārdu apmaiņa ļoti ātri pārauga fiziskā sadursmē un kautiņā, kuru apklusināja tikai kazaku ierašanās. Nacionālajam momentam noteikti bija kāda loma, bet ne vienīgā vai izšķirošā; latviešu klātbūtne skaidri liecina, ka tā drīzāk bija caram uzticamo Maskavas piepilsētas krievu sadursme ar latviešiem un ebrejiem, kuri pēc 17. oktobra manifesta bija kļuvuši krietni bezbailīgāki, varbūt pat pārāk drosmīgi un atklāti pauda savu antimonarhistisko nostāju. Ziņas – iespējams, pat pārspīlētas – par sadursmēm sasniedza latviešu un ebreju sociāldemokrātu vadību jau tajā pašā dienā, un latviešu un ebreju pašaizsardzības vienības saņēma rīkojumus būt gatavām lielākiem nemieriem; nākamās dienas notikumus viņi, protams, nevarēja paredzēt burtiski, taču viņi noteikti nebija tiem pilnīgi nesagatavoti.
Faktiski par grautiņa mēģinājumu var nosaukt tikai traģiskos un arī haotiskos notikumus nākamajā dienā, svētdienā, 23.oktobrī. Ap divpadsmitiem dienā no Sv.Jāņa baznīcas sākās patriotisks un monarhistisks gājiens; galvenokārt Kuzņecova fabrikas strādnieki, ne vairāk par 100 – 150, ko pilnīgi pamatoti var uzskatīt par nelielu skaitu, ar cara portretiem un svētbildēm (viņu patiešām bija simts – sotņa, un, ņemot vērā gājiena dalībnieku tumšo noskaņojumu, to varēja saukt par melno sotņu, taču ne tādā izpratnē, ka viņi pārstāvētu kādu organizētu vienību, politisku melnsimtniecisku organizāciju vai partiju) sāka diezgan garu ceļu pa vairākām piepilsētas ielām. Noskaņojums gājiena sākumā laikam bija jau diezgan uzbudināts, ar gatavību vērsties pret jebkuru, kurš izraisītu tā dalībniekos nepatiku; antisemītisks noskaņojums pūlī noteikti pastāvēja, kaut gan nav zināms, vai jau no paša sākuma bija vēlēšanās izraisīt tieši grautiņu; gājiena dalībniekiem bija naži un varbūt pat daži revolveri.
Lai arī gājiens sākās no pareizticīgo baznīcas un, iespējams, kāds garīdznieks arī bija uzrunājis gājiena dalībniekus – visticamāk, ar aicinājumu atbalstīt caru un vērsties pret monarhijas ienaidniekiem –, nav zināms, ka būtu izteikts aicinājums uzbrukt ebrejiem; nav arī nekādu ticamu ziņu, ka uz to būtu mudinājuši policijas vai citi varas pārstāvji.
Jau gandrīz ar pirmajiem gājiena soļiem sākās sadursmes, nu jau fiziskas, ar gājiena vērotājiem, latviešiem, ebrejiem un varbūt arī ar kādiem krieviem, kuri neatbalstīja gājienu. Tie, kuri nesa cara portretus un svētbildes, pieprasīja no skatītājiem nekavējoties noņemt cepures “svētumu” priekšā, ko vērotāji nepavisam nevēlējās darīt neatkarīgi no tā, vai viņi bija ebreji vai ne. Sadursmēs iesaistījās vismaz trīs puses: monarhistiskie demonstranti, kas bija arī bruņoti ar šaujamieročiem; kazaki, kas apsargāja demonstrāciju un centās nodrošināt kārtību (nebūtu pamata uzskatīt, ka viņi katrā ziņā būtu bijuši naidīgi noskaņoti pret ebrejiem un nepārprotami nostājušies demonstrantu pusē, lai arī viņu simpātijas droši vien piederēja demonstrantiem); bruņotas latviešu un ebreju strādnieku patruļas (viens no latviešu sociāldemokrātu patruļas dalībniekiem bija arī jauniņais Fēlikss Cielēns, vēlāk populārs LSDSP darbinieks un neatkarīgās Latvijas ārlietu ministrs).
Kritušie bija jau sadursmē pie baznīcas, kuru tomēr vēl nevar uzskatīt par grautiņa mēģinājumu; tā bija politiska sadursme, kurā no etniskā viedokļa latvieši bija tikpat labi pārstāvēti kā ebreji. Grautiņa mēģinājums sākās gājiena tālākajā ceļā, kad gājienam pievienojās dažādi dīkdieņi no sabiedrības zemākiem slāņiem. Manifestanti burtiski blandījās pa Maskavas, Dinaburgas, Katoļu, Gogoļa un citām piepilsētas ielām (1. un 4.policijas iecirkņa teritorijā). Viņi kļuva arvien uzbudinātāki un sāka iebrukt ebreju veikalos, metot logos akmeņus un piekaujot jebkuru, bet biežāk tieši ebrejus, kuri nenoņēma cepuri; ne vienmēr ebreji to pacieta klusu; akmeņi lidoja arī manifestantu virzienā, nemaz nerunājot par izsaucieniem. Kad pulksten četros pēcpusdienā pūlis tuvojās ebreju patversmei Jaroslavas (tagadējā Ludzas) ielā 41/ 43, notikumi patiešām ļoti bīstami un šķietami neatgriezeniski virzījās pretim īstam grautiņam.
Taču patversmes iemītnieki nebūt vairs nebija vieni: slepenas aizsardzības pozīcijas tajā jau bija ieņēmusi gan ebreju pašaizsardzības patruļa, gan desmit apbruņoti latviešu sociāldemokrāti Jāņa Lazdiņa vadībā. Uzbrucējiem laužoties patversmē, viņus sagaidīja tās aizstāvju uguns; ļoti ātri sadursme pārauga no grautiņa mēģinājuma – tas ir, no pūļa uzbrukuma ebreju patversmei, kas, protams, būtu varējis ievadīt grautiņu, ja nesaņemtu ebreju un latviešu patruļu pretsparu, – bruņotā sadursmē starp cara policiju un kazakiem, kuri ieradās notikuma vietā, un ebreju un latviešu revolucionāriem; sadursmei vairs nebija tikai etnisks raksturs.
Kaut gan grautiņa mēģinājums tika novērsts, sīkāka mēroga ielu sadursmes vēl turpinājās. Maskavas ielā ap sešiem vakarā šādā sadursmē gāja bojā ebrejs Jankelis Poplaks. Nākamajā dienā, 24.oktobrī, vairākās vietās vēl notika sporādiskas sadursmes, taču upuru nebija. Cilvēku upurus bija prasījusi tikai traģiskā svētdiena, 23.oktobris. Bija nogalināti divi ebreji – jau minētais Poplaks un 18 gadus vecais students Zalmans Gurevičs, kurš, iespējams, bija aizstāvējis ebreju patversmi. Par citiem upuriem ebreju vidū nav zināms, un acīmredzot to nebija, kaut gan dzirdētas baumas, ka ir bijuši; nav iedomājams, ka Rīgā uz ielas būtu gulējuši neatpazītu personu līķi un upuri netiktu pienācīgi apglabāti ebreju kapos.
Latviešu upuri bija lielāki – pirmais bija latviešu strādnieku pašaizsardzības loceklis Jānis Bērziņš, kurš tika ievainots jau 22.oktobra sadursmēs Lielajā Kalna ielā un mira no ievainojumiem; tas bija vienīgais 22.oktobra upuris; 23.oktobrī gāja bojā Indriķis Jēkabsons, Kārlis Voldemārs Krustiņš un Jānis Krēsliņš; visi trīs bija latviešu kaujas družīnas – kā tolaik sauca strādnieku aizsardzības vienības – locekļi un aizstāvēja ebreju patversmi. Vēl divi latvieši – Vilhelms Jonāts un Krustiņš Bērs – gāja bojā ielu sadursmēs ar monarhistisko pūli (Jonāts tika nodurts). Ievainoto skaits pārsniedza 30, taču viņu nacionālā piederība nav precīzi nosakāma. Interesi izraisa divi bojāgājušie krievi – Varfolomejs Jepifanovs un Jevstafijs Kuzmins (spriežot pēc vārdiem, vecticībnieki). Komunistiskajā literatūrā viņi tika raksturoti kā ebreju aizstāvji un “melnās sotņas” upuri. Tomēr nav ziņu, kas liecinātu, ka Lazdiņa grupā – nemaz nerunājot par ebreju pašaizsardzības patruļu – būtu bijuši krievi. Jāsecina, ka viņi varēja piederēt pie monarhistiski noskaņotajiem manifestantiem.
Pateicoties latviešu un ebreju pašaizsardzības darbībai, kas neatstāja ebrejus neaizsargātus, un cara administrācijas, galvenokārt Vidzemes gubernatora Nikolaja Zveginceva, savlaicīgai un pietiekami enerģiskai darbībai kārtības uzturēšanā, 22.–24. oktobra notikumi Rīgā, par laimi, tā arī palika tikai grautiņa mēģinājums. Starp cariskās Krievijas lielajām pilsētām, kurās dzīvoja daudz ebreju, tas bija ļoti rets gadījums.

Dr.hist., LU profesors

Aivars Stranga

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!