
|
Arestēto revolucionāru vešana Rīgā
1905.gadā. Kratīšanas Rīgas ielās 1905.gadā |
|
Rīgā kaut kas nopietnāks sāka briest augustā, kad ebrejiem
gatavojās uzbrukt Rīgas ostas strādnieki – pretēji sociāldemokrātu un kreiso
publicistu tradicionālajiem apgalvojumiem, ka ebrejiem esot uzbrukuši tikai
“reakcionāri”. Uzbrukumus novērsa kazaki un policija – atkal pretēji kreisajiem
apgalvojumiem, ka kazaki un policija gandrīz vienmēr bijuši uzbrukumu provocētāji vai
pat īstenotāji.
Bet tad pienāca oktobris. Parādījās cara 17.oktobra manifests, kuru tobrīd uzņēma
kā smagu un neatgriezenisku carisma zaudējumu vēstnesi. Solītās politiskās
brīvības apskurbināja visus – gan revolucionārus, gan brīvības ienaidniekus. Diez
vai kāds apzināti gatavoja grautiņus arī Rīgā, taču noskaņojums, īpaši Maskavas
priekšpilsētā, kur dzīvoja liels skaits ļoti monarhistiski noskaņotu krievu
strādnieku un sīkpilsoņu, kļuva aizvien saspīlētāks; daudzus krievus acīmredzami
kaitināja ebreju vairākuma gandarījums par carisma lielo piekāpšanos. 22. un 23.
oktobrī Maskavas rajonā izcēlās plašas nekārtības, kuras var nosaukt arī par
grautiņa mēģinājumu. Tūlīt pat uz karstām pēdām latviešu un ebreju
sociāldemokrāti 24. oktobrī sniedza savu notikušā interpretējumu: cara policija esot
noorganizējusi pūli, kas uzbrucis ebrejiem, īpaši – Jaroslavas ielā; tikuši
nogalināti 7 un ievainoti 28 cilvēki. Zīmīgi, ka, nosaucot minētos notikumus par
grautiņu, sociāldemokrāti tomēr neminēja, cik ebreju ir nogalināto vai ievainoto
vidū. To ir vērts atcerēties, jo sociāldemokrāti parasti mēdza apgalvot, ka visu ir
noorganizējušas varas iestādes. Savukārt cara slepenpolicija tūlīt pēc notikumiem
Maskavas priekšpilsētā par vaininiekiem nosauca ebrejus, kuri esot necienīgi
izturējušies pret vecticībnieku sarīkoto patriotisko un monarhistisko demonstrāciju
un pat uzbrukuši tai, izprovocējot nemierus. Kāda tad varēja būt notikumu gaita,
apskatot tos uzmanīgāk un bez partijiskām nosliecēm?
Kaut gan 22.oktobrī pareizticīgo Sv.Jāņa baznīcas tuvumā Lielajā Kalna ielā
izcēlās stihiskas sadursmes starp M.Kuzņecova fabrikas krievu strādniekiem,
latviešiem un ebrejiem, tās nevar nosaukt ne par grautiņu, ne par tā mēģinājumu.
Visticamāk tās bija neviena negatavotas un neprovocētas sadursmes, kas izcēlās
pēkšņi, uz vietas, un to cēlonis bija monarhistiski noskaņoto krievu strādnieku
nepatika pret latviešu un ebreju grupu, kura bija sapulcējusies baznīcas tuvumā;
nevienai no abām pusēm nebija ne mazāko simpātiju vienai pret otru, un abas izteica
viena otrai aizskarošas piezīmes, taču naidīgā vārdu apmaiņa ļoti ātri pārauga
fiziskā sadursmē un kautiņā, kuru apklusināja tikai kazaku ierašanās. Nacionālajam
momentam noteikti bija kāda loma, bet ne vienīgā vai izšķirošā; latviešu
klātbūtne skaidri liecina, ka tā drīzāk bija caram uzticamo Maskavas piepilsētas
krievu sadursme ar latviešiem un ebrejiem, kuri pēc 17. oktobra manifesta bija kļuvuši
krietni bezbailīgāki, varbūt pat pārāk drosmīgi un atklāti pauda savu antimonarhistisko nostāju. Ziņas – iespējams, pat pārspīlētas – par sadursmēm
sasniedza latviešu un ebreju sociāldemokrātu vadību jau tajā pašā dienā, un
latviešu un ebreju pašaizsardzības vienības saņēma rīkojumus būt gatavām
lielākiem nemieriem; nākamās dienas notikumus viņi, protams, nevarēja paredzēt
burtiski, taču viņi noteikti nebija tiem pilnīgi nesagatavoti.
Faktiski par grautiņa mēģinājumu var nosaukt tikai traģiskos un arī haotiskos
notikumus nākamajā dienā, svētdienā, 23.oktobrī. Ap divpadsmitiem dienā no
Sv.Jāņa baznīcas sākās patriotisks un monarhistisks gājiens; galvenokārt Kuzņecova
fabrikas strādnieki, ne vairāk par 100 – 150, ko pilnīgi pamatoti var uzskatīt par
nelielu skaitu, ar cara portretiem un svētbildēm (viņu patiešām bija simts –
sotņa, un, ņemot vērā gājiena dalībnieku tumšo noskaņojumu, to varēja saukt par
melno sotņu, taču ne tādā izpratnē, ka viņi pārstāvētu kādu organizētu
vienību, politisku melnsimtniecisku organizāciju vai partiju) sāka diezgan garu ceļu
pa vairākām piepilsētas ielām. Noskaņojums gājiena sākumā laikam bija jau diezgan
uzbudināts, ar gatavību vērsties pret jebkuru, kurš izraisītu tā dalībniekos
nepatiku; antisemītisks noskaņojums pūlī noteikti pastāvēja, kaut gan nav zināms,
vai jau no paša sākuma bija vēlēšanās izraisīt tieši grautiņu; gājiena
dalībniekiem bija naži un varbūt pat daži revolveri.
Lai arī gājiens sākās no pareizticīgo baznīcas un, iespējams, kāds garīdznieks
arī bija uzrunājis gājiena dalībniekus – visticamāk, ar aicinājumu atbalstīt caru
un vērsties pret monarhijas ienaidniekiem –, nav zināms, ka būtu izteikts aicinājums
uzbrukt ebrejiem; nav arī nekādu ticamu ziņu, ka uz to būtu mudinājuši policijas vai
citi varas pārstāvji.
Jau gandrīz ar pirmajiem gājiena soļiem sākās sadursmes, nu jau fiziskas, ar gājiena
vērotājiem, latviešiem, ebrejiem un varbūt arī ar kādiem krieviem, kuri
neatbalstīja gājienu. Tie, kuri nesa cara portretus un svētbildes, pieprasīja no
skatītājiem nekavējoties noņemt cepures “svētumu” priekšā, ko vērotāji
nepavisam nevēlējās darīt neatkarīgi no tā, vai viņi bija ebreji vai ne. Sadursmēs
iesaistījās vismaz trīs puses: monarhistiskie demonstranti, kas bija arī bruņoti ar
šaujamieročiem; kazaki, kas apsargāja demonstrāciju un centās nodrošināt kārtību
(nebūtu pamata uzskatīt, ka viņi katrā ziņā būtu bijuši naidīgi noskaņoti pret
ebrejiem un nepārprotami nostājušies demonstrantu pusē, lai arī viņu simpātijas
droši vien piederēja demonstrantiem); bruņotas latviešu un ebreju strādnieku
patruļas (viens no latviešu sociāldemokrātu patruļas dalībniekiem bija arī
jauniņais Fēlikss Cielēns, vēlāk populārs LSDSP darbinieks un neatkarīgās Latvijas
ārlietu ministrs).
Kritušie bija jau sadursmē pie baznīcas, kuru tomēr vēl nevar uzskatīt par grautiņa
mēģinājumu; tā bija politiska sadursme, kurā no etniskā viedokļa latvieši bija
tikpat labi pārstāvēti kā ebreji. Grautiņa mēģinājums sākās gājiena tālākajā
ceļā, kad gājienam pievienojās dažādi dīkdieņi no sabiedrības zemākiem
slāņiem. Manifestanti burtiski blandījās pa Maskavas, Dinaburgas, Katoļu, Gogoļa un
citām piepilsētas ielām (1. un 4.policijas iecirkņa teritorijā). Viņi kļuva arvien
uzbudinātāki un sāka iebrukt ebreju veikalos, metot logos akmeņus un piekaujot
jebkuru, bet biežāk tieši ebrejus, kuri nenoņēma cepuri; ne vienmēr ebreji to
pacieta klusu; akmeņi lidoja arī manifestantu virzienā, nemaz nerunājot par
izsaucieniem. Kad pulksten četros pēcpusdienā pūlis tuvojās ebreju patversmei
Jaroslavas (tagadējā Ludzas) ielā 41/ 43, notikumi patiešām ļoti bīstami un
šķietami neatgriezeniski virzījās pretim īstam grautiņam.
Taču patversmes iemītnieki nebūt vairs nebija vieni: slepenas aizsardzības pozīcijas
tajā jau bija ieņēmusi gan ebreju pašaizsardzības patruļa, gan desmit apbruņoti
latviešu sociāldemokrāti Jāņa Lazdiņa vadībā. Uzbrucējiem laužoties patversmē,
viņus sagaidīja tās aizstāvju uguns; ļoti ātri sadursme pārauga no grautiņa
mēģinājuma – tas ir, no pūļa uzbrukuma ebreju patversmei, kas, protams, būtu
varējis ievadīt grautiņu, ja nesaņemtu ebreju un latviešu patruļu pretsparu, –
bruņotā sadursmē starp cara policiju un kazakiem, kuri ieradās notikuma vietā, un
ebreju un latviešu revolucionāriem; sadursmei vairs nebija tikai etnisks raksturs.
Kaut gan grautiņa mēģinājums tika novērsts, sīkāka mēroga ielu sadursmes vēl
turpinājās. Maskavas ielā ap sešiem vakarā šādā sadursmē gāja bojā ebrejs
Jankelis Poplaks. Nākamajā dienā, 24.oktobrī, vairākās vietās vēl notika
sporādiskas sadursmes, taču upuru nebija. Cilvēku upurus bija prasījusi tikai
traģiskā svētdiena, 23.oktobris. Bija nogalināti divi ebreji – jau minētais Poplaks
un 18 gadus vecais students Zalmans Gurevičs, kurš, iespējams, bija aizstāvējis
ebreju patversmi. Par citiem upuriem ebreju vidū nav zināms, un acīmredzot to nebija,
kaut gan dzirdētas baumas, ka ir bijuši; nav iedomājams, ka Rīgā uz ielas būtu
gulējuši neatpazītu personu līķi un upuri netiktu pienācīgi apglabāti ebreju
kapos.
Latviešu upuri bija lielāki – pirmais bija latviešu strādnieku pašaizsardzības
loceklis Jānis Bērziņš, kurš tika ievainots jau 22.oktobra sadursmēs Lielajā Kalna
ielā un mira no ievainojumiem; tas bija vienīgais 22.oktobra upuris; 23.oktobrī gāja
bojā Indriķis Jēkabsons, Kārlis Voldemārs Krustiņš un Jānis Krēsliņš; visi
trīs bija latviešu kaujas družīnas – kā tolaik sauca strādnieku aizsardzības
vienības – locekļi un aizstāvēja ebreju patversmi. Vēl divi latvieši – Vilhelms
Jonāts un Krustiņš Bērs – gāja bojā ielu sadursmēs ar monarhistisko pūli
(Jonāts tika nodurts). Ievainoto skaits pārsniedza 30, taču viņu nacionālā
piederība nav precīzi nosakāma. Interesi izraisa divi bojāgājušie krievi –
Varfolomejs Jepifanovs un Jevstafijs Kuzmins (spriežot pēc vārdiem, vecticībnieki).
Komunistiskajā literatūrā viņi tika raksturoti kā ebreju aizstāvji un “melnās
sotņas” upuri. Tomēr nav ziņu, kas liecinātu, ka Lazdiņa grupā – nemaz
nerunājot par ebreju pašaizsardzības patruļu – būtu bijuši krievi. Jāsecina, ka
viņi varēja piederēt pie monarhistiski noskaņotajiem manifestantiem.
Pateicoties latviešu un ebreju pašaizsardzības darbībai, kas neatstāja ebrejus
neaizsargātus, un cara administrācijas, galvenokārt Vidzemes gubernatora Nikolaja
Zveginceva, savlaicīgai un pietiekami enerģiskai darbībai kārtības uzturēšanā,
22.–24. oktobra notikumi Rīgā, par laimi, tā arī palika tikai grautiņa
mēģinājums. Starp cariskās Krievijas lielajām pilsētām, kurās dzīvoja daudz
ebreju, tas bija ļoti rets gadījums.
Dr.hist., LU profesors
Aivars Stranga