
|
|
Eduards bērnību atceras kā laimīgākos savas līdzšinējās
dzīves gadus. Ja dažs tīņa gados vēl īsti nezina, ko tālākajā dzīvē darīt,
viņam bija skaidrs, ka būs komponists un dzīvi veltīs mūzikai. Puisis uzvarēja
dziedāšanas konkursos un gatavojās iestāties mūzikas skolā. Tomēr liktenis Eduardam
nebija labvēlīgs. Ārsti kļūdījās, izvēloties zāles vieglas psoriāzes formas
pieveikšanai, un Eduards nokļuva reanimācijā. Pēc ārstēšanas puisis kļuva par
invalīdu, apstājās augšana, cilvēks tika piekalts gultai. Sabruka visi sapņi un
ieceres. Tomēr jauneklis nepadevās. Ar milzīgu gara spēku centās nepakļauties
sāpēm un drūmajām bezcerības domām. Viņš daudz lasīja, rakstīja dzeju, zīmēja,
gleznoja, lauzīja galvu pie izgudrojumiem, mācījās datorzinības. Tā kā Eduardam
slimības dēļ ir deformētas roku locītavas, viņš nesen veselam cilvēkam grūti
aptveramā veidā iemanījās satvert zīmuli un radīt grafikas darbus, kas pārsteidz
profesionālos māksliniekus gan ar kompozīciju, gan izsmalcināto tehniku.
E.Rimšas grafikas darbus vērtē Jānis Anmanis: “Eduarda Rimšas grafikas darbi ir
filozofiski, ļoti īpatnēji, kompozicionāli sarežģīti, tapuši zīmuļu tehnikā,
kas ir grūta. Viņš ir atveidojis savu īpatnējo pasauli ar spilgtām niansēm, kurā
ir reliģiski akcenti. Ļoti nozīmīga vieta ierādīta sievietei, sapņiem, ļoti
filozofiski attēlots mākslinieka liktenis. E.Rimša ar saviem darbiem bagātina Latvijas
kultūras paleti.”
Arī Visockis bija tautas mākslas tīrradnis
Eduarda Rimšas talantu ievēroja Jāņa Anmaņa bērnu
mākslinieciskās fantāzijas akadēmijas profesionālie mākslinieki, kas meklē tautas
talantus, tīrradņus, kā mēdz teikt Jānis Anmanis. Maskavas namā šoruden bija
paredzēta Jāņa Anmaņa darbu izstāde, bet mākslinieks nolēma izstāžu zāli atdot
Eduarda Rimšas darbiem. Savukārt Jānis Anmanis dāvināja Maskavas namam gleznu
“Vladimirs Visockis” ar vēlējumu šajā namā izveidot izcilajam krievu bardam
piemiņas stūrīti. Jānis Anmanis gleznoja V.Visocki 1984.gadā pēc ceļojuma pa
Itāliju, kad mākslinieks gribēja tikt uz slavenā dziedātāja koncertu Maskavā.
Diemžēl V.Visockis mira, un glezna glabājās pie autora.
Maskavas nama direktors Juris Silovs sacīja: “Eduarda Rimšas izstādes nozīmīgums
neslēpjas tikai tās mākslinieciskajās vērtībās, bet vairāk cilvēka gara,
vīrišķības un dzīves mīlestības alkās.”
Spēku stiprajam cilvēkam gribas vēlēt ar Raiņa atziņu: “Radošais mākslinieks
nekad nevar būt pilnīgi nelaimīgs. Viņš dzīvo vienmēr savā darbā, un darbs ir
viņa laime… Mākslinieks arī vieglāk top laimīgs, jo vajag tikai viena gadījuma –
ka viņš spētu strādāt.”
Andris Kļaviņš