– Latvija ir relatīvi droša valsts, kurā nav lielo risku draudu. Te praktiski nav iespējamas lielas zemestrīces ar ievērojamu bojāgājušo skaitu. Latvijas vēsturē vienīgais gadījums, kad zemestrīce prasījusi upurus, bija 19. gadsimta vidū, kad no skursteņa krītošs ķieģelis nosita vienu cilvēku. Nav lielo ciklonu, kas citur prasa daudz upuru. Mums gan pastāv terora draudu iespējamība, bet interese par Latviju kā terora objektu ir neliela. Cita veida riski ir negadījumi, kas saistīti ar masu pasākumiem un pie mums ir notikuši, piemēram, Talsu traģēdija. Ir transporta, tajā skaitā dzelzceļa, kuģu un gaisa satiksmes, negadījumu iespējamība, kā arī viss, kas saistīts ar bīstamo kravu pārvadāšanu, sevišķi caur pilsētām. Rīgai bīstamās kravas iet apkārt, arī Jūrmalai. Jelgava, Jēkabpils un daļēji arī Rēzekne gan pagaidām ir augstas bīstamības pilsētas. Ventspilī šīs kravas pieved drošākajās vietās, ne caur pilsētas centru un apdzīvotākajām vietām. Latvijā ir arī paaugstinātas bīstamības objekti, kuros ir amonjaks vai citas ķīmiskās vielas.

– Cik liels ir salīdzinošais risks autosatiksmē?

– Latvijas drausmīgākā, varētu teikt, nācijas nelaime ir šie gandrīz 600 autoavārijās bojāgājušie un pieci līdz seši tūkstoši sakropļoto cilvēku katru gadu. Tieši šis risks ir bīstamākais segments no ārējiem riskiem. Tur, kur ir ātrums, degviela un reibums, visas bīstamības palielina ģeometriskā progresijā. Vēl jāmin vardarbīgās nāves vispār, kurās aiziet bojā arī ap 600 cilvēku gadā. Tās ir krimināltraumas, arī darba traumas. Šīs nelaimes izsit no ierindas tieši darbspējīgākā vecuma cilvēkus, tādējādi nesot milzīgos zaudējumus tautsaimniecībā. Turklāt jāņem vērā, ka nereti valstij jāuzņemas upuru tuvinieku apgādība, izmaksājot dažādus pabalstus. Netiek arī atražota nākamā paaudze.

– Vai dzērušo autovadītāju likšana cietumā uzlabos situāciju?

– Domāju, ka jā. Ir valstis, kur šie soda mēri ir vēl drastiskāki. Minētās izmaiņas likumdošanā ir viens no lielākajiem panākumiem cīņā pret šo nelaimi. Mašīna ir pielīdzināma ierocim, un arī likumam ir jābūt tādam, ka sods par braukšanu reibumā tiek pielīdzināts sodam par noziedzīgu ieroča lietošanu sevišķi bīstamos apstākļos. Pats slepkavības ierocis ir jāpakļauj konfiskācijai. Tāds ir mūsu, mediķu, viedoklis.

– Cik pats jūtaties pakļauts negadījumu riskiem, kāda ir jūsu recepte iespējami drošākai dzīvei mūsdienu pasaulē?

– Lai arī esmu bijis patiešām pārgalvīgs, es zinu, kas ir risks, kas ir lēkšana ar izpletni, ātra braukšana mašīnā. Taču jau daudzus gadus man ir izstrādājies iekšējais stop!, riska apzināšanās, apzināšanās, ka mani gaida mājās. Es braucu ar labu mašīnu, tai ir labas riepas, labas bremzes un ritošā daļa. Ir arī pilnīgi elementāras lietas – bērnu sēdeklīšu lietošana, piesprādzēšanās, ko ievērojot avārijas gadījumā tiek glābta dzīvība, bet neievērojot ir bojāeja. Šo patiesību saprašana ir viena no labākajām drošības receptēm. Protams, pat nepieļauju domu par sēšanos pie stūres dzērumā.

– Kā personīgi spējat sadzīvot ar dilemmu, kad, no vienas puses, jāspēj nodrošināt pietiekami efektīvu dienesta darbu, bet, no otras – tas jānodrošina ne gluži pietiekama finansējuma apstākļos?

– Problēmu, protams, izjūtu. Latvija pēc iestāšanās Eiropas Savienībā jūt samērā lielu starptautisku spiedienu nodrošināt efektīvu neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, jo ārzemnieki mūsu valstī grib justies tikpat droši kā savā zemē. Tā ir arī valdības prioritāte.
Jau tuvākajos mēnešos tiks pilnībā pabeigta visu ātrās palīdzības brigāžu nodrošināšana ar radiosakariem. Pēc mūsu aprēķiniem, jau drīzumā, iesaistot Eiropas strukturālo fondu līdzekļus, ap 70 procentu ātrās palīdzības mašīnu Latvijā būs ne vecākas par pieciem gadiem. Ceru, ka nākamgad vairs nebūs lietošanā tādu mašīnu, ar kurām nav zināms, vai mediķis nonāks līdz galamērķim. Uzlabota tiek tālruņa 112 un apmācības sistēmas.

– Vai pieļaujat, ka finansējums medicīnai Latvijā jūsu amata pilnvaru laikā pieaugs no trim procentiem no IKP līdz vairāk nekā sešiem un sasniegs attīstīto valstu līmeni?

– Ja šo septiņu astoņu gadu laikā, kas man atlikuši līdz pensijai, pašlaik vērojamais progress tiks konsekventi saglabāts, tad jā. Reāli jūtu, ka veselības politikā notikusi pāreja no vārdiem uz darbiem. Investīciju projekti ļauj uzņemšanas un neatliekamās palīdzības nodaļas no vietām, kur var tikai apstāvēt cietušos, pārvērst par vietām, kur viņus reāli var izglābt.

– Tas būs likumsakarīgi pabeigta procesa gala rezultāts, ko paredz arī valdības dokumenti. Tik mazā valstī kā Latvija ar diviem miljoniem iedzīvotāju, kur jāstrādā nedaudz vairāk par diviem simtiem brigāžu, praktizēt šādu medicīniskās palīdzības struktūru sadalījumu nav lietderīgi.

– Kāpēc savulaik izvēlējāties tieši mediķa profesiju, bet vēlāk – katastrofu medicīnas nozari?

– Avantūristisks un asu izjūtu kārs esmu bijis visu mūžu. Bija divas izvēles – medicīnas skola vai lidotāju skola. Taču pēc bērnībā gūtas traumas man bija nedaudz pasliktināta redze ar vienu aci pie visādi citādi izcilas veselības. Tā arī galu galā aizgāju uz medskolu. Mans aktīvais dzīves veids – esmu saņēmis arī medaļas dažādos sporta veidos – mani vispirms noveda veselības organizācijā un dažādos citos amatos, taču nevienu dienu nezaudējot saikni ar savu specialitāti – anestezioloģiju un reanimatoloģiju.

– Vai piekrītat, ka medicīnā Latvijā valda ētikas krīze?

– Pēc 11 gadus ilgām un smagām studijām mediķis, kuram tad jau ir pāri trīsdesmit, saņem tiesības patstāvīgi pieskarties pirmajam slimniekam. Šādā vecumā viņa vienaudži jau ir banku prezidenti un ieņem citus augstus amatus. Taču mediķis tajā pašā laikā nespēj nodrošināt pat ģimenei iztiku. Nesen atzīmējām 25 gadu jubileju pēc institūta beigšanas. Un bija ārkārtīgi skumji, ka ir kursa biedri, kuri nespēja atļauties samaksāt 25 latus, lai atbrauktu uz šo pasākumu. Tā dzīvo ārste ar 25 gadu pieredzi, kuru nēsā uz rokām, bet kuras princips – neņemt ne santīma. Brīdī, kad vairs nevar iztikt, iespējams, notiek lūzums – tiek pārkāpta principu robeža, lai varētu paēst. Un tad, ja vienreiz šis princips ir pārkāpts, pārkāpums jau kļūst par normu. Kādreiz man ir pat sajūta, ka mediķus kā tādas kuģa žurkas iemet mucā, lai viena otru apēd. Ja naudas nav, tie sāk viens otru grauzt, pazūd ētika savstarpējās attiecībās, ētiska attieksme pret slimniekiem. Paralēli tam neattīstās reāli deklarētas samaksas pakalpojumi. Ir pat neglīta anekdote: dakteris pacientam bargi saka: “Ar kādām tiesībām jūs par manu naudu man nopirkāt puķes un šokolādi!?”

– Vai profesora Stradiņa laiku ideālistiskie principi, kurus pauž arī Kronina un Muntes literārie darbi, medicīnā aizgājuši uz neatgriešanos?

– Tagad ar koku dzen iekšā mežonīgās tirgus attiecības, kuru to laiku sistēmā nebija. Taču pat ar attiecībām, kas pastāvēja šo veco skolotāju laikā,neviens dakteris nedzīvoja apstākļos, kad nespēj uzturēt ģimeni. Sabiedrība nenovērtē ārsta darbu. Pazūd ārstu dzimtas. Zinu kādu ļoti cienījamu profesori, kas saka: nenovēlu saviem bērniem aiziet uz medicīnu, jo neticu, ka viņi spēs izdzīvot. Godprātīgiem ārstiem šī ir ļoti sāpīga tēma.
Taču jāņem vērā, ka medicīnā ienāk jauna paaudze, kas augusi citā sociālajā vidē, kas nekad nav lasījuši literatūras klasiķus un nespēj sekot viņu dziļajām domām. Šī paaudze uz lietām skatās materiāli un racionāli. Mediķi ētiskās vērtības nepazaudē, aizbraucot strādāt uz bagātajām valstīm, kur ar savu kvalifikāciju spēj nopelnīt desmit divdesmit reižu vairāk. Ja šādam mediķim šeit nav mājas vai ģimenes, neredzu, ar ko viņu piespiest palikt šeit un altruistiski kalpot. Tā jau ir cita sāpīga tēma.

– Jāatzīmē gan, ka ir arī pretēji piemēri. Alberts Šveicers savulaik izjuta vajadzību no pārtikušās Eiropas doties strādāt uz Āfriku.

– Šāda vajadzība var parādīties tikai sakārtotā sistēmā. Arī tagad var atrast brīvprātīgos, kas brauc strādāt Afganistānā, Irākā, Indijā un Pakistānā. Tā ir laba darba prakse, taču tur nebrauc uz visu mūžu. Palikt tur spēj tikai ļoti nedaudzi.

Uzziņai:

KMC funkcijas saskaņā ar Ministru kabineta nolikumu:

* īstenot vienotu valsts politiku katastrofu medicīnas un neatliekamās medicīniskās palīdzības jomā;
* organizēt apmācību neatliekamās medicīniskās palīdzības un pirmās palīdzības sniegšanā, kā arī katastrofu medicīnā;
* organizēt un nodrošināt neatliekamo medicīnisko palīdzību ārkārtējās medicīniskās situācijās un katastrofās, kā arī gadījumos, kad nepieciešamais medicīniskās palīdzības apjoms pārsniedz pieejamās medicīniskās palīdzības iespējas.