
|
Raita Karnīte Foto: Reinis Traidās, A.F.I. |
Uldis Osis Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I. |
Zems uzņēmējdarbības nodoklis
Viens no būtiskiem jautājumiem – kā padarīt nodokļu sistēmu
draudzīgu to maksātājiem, tajā pašā laikā nodrošinot pietiekamus ieņēmumus
valsts budžetā. U.Osis stāsta, ka tas ir vairāk politisks un sociāls, nevis
ekonomisks jautājums. Jo valsts tieši ar budžeta izdevumu palīdzību īsteno savu
makroekonomisko politiku. Vienas valstis lielāko daļu nodokļu ieņēmumu novirza
sociāliem jautājumiem, citas – uzņēmējdarbības veicināšanai. Ekonomists stāsta,
ja paanalizē tādu valstu kā Vācijas un Francijas, kuru ekonomikā iestājies
sastingums, izdevumus un nodokļu sistēmu, tad redzams, ka uzņēmējdarbība tiek
aplikta ar ļoti augstiem nodokļiem. Un izdevumi galvenokārt aiziet sociālajai
nodrošināšanai. Kā raksta franču prese, tam ir visai smagas sekas – Francijas
sociālās apdrošināšanas sistēmā pašlaik ir 14,2 miljardus eiro liels deficīts.
Tā ka katrai valstij, veidojot savu nodokļu sistēmu, jāizšķiras, vai vairāk
atbalstīt uzņēmējdarbības attīstību, kas augļus nesīs tikai nākotnē, vai
veicināt labāku dzīvi jau šodien. U.Osis stāsta, ka ir diezgan cieša saistība starp
nodokļiem un ekonomiskās izaugsmes tempiem, kā arī sociālo nodrošinātību. Jo
zemāks nodokļu slogs, jo straujāks ekonomiskās attīstības temps, savukārt
sociālais nodrošinājums būs zemāks. Zinātnieks atgādina, ka pagājušā gada
septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Dienvidaustrumāzijas valstīs, kurās bija
strauja ekonomiskā izaugsme, valsts sociālā nodrošinājuma nebija kā tāda. Latvijas
apstākļos pārāk zemus nodokļus mēs atļauties nevaram, pārliecināts U.Osis, jo
iedzīvotāji strauji noveco.
Runājot par nodokļu slogu uzņēmumiem, ekonomists stāsta, ka viennozīmīgi nevar
pateikt, kādi nodokļi veicina un kādi neveicina uzņēmējdarbību. No vienas puses, jo
augstāki nodokļi, jo mazāka iespējamā peļņa un attiecīgi arī mazāk līdzekļu
var ieguldīt investīcijās. Taču bez tām uzņēmējdarbības attīstība ir
apgrūtināta. No otras puses, jo zemāki nodokļi, jo valsts mazāk naudas var ieguldīt
publiskajā infrastruktūrā, kas nepieciešama uzņēmējam, tāpat mazāki būs
ieguldījumi izglītībā, kas atsauksies uz darbaspēka kvalitāti. Mazāki būs arī
valsts ieguldījumi zinātnē un pētniecībā, kas kavēs jauno tehnoloģiju attīstību.
Gan U.Osis, gan R.Karnīte atzīst, ka Latvijas uzņēmēji nevar sūdzēties par lielu
nodokļu slogu, uzņēmuma ienākuma nodoklis – 15% – ir viens no zemākajiem ES. Tas
ir optimāls gan no biznesa, gan valsts viedokļa. Tā ka uzņēmēju sūdzības par
pārāk augstajiem nodokļiem nav korektas. U.Osis atbalsta Ekonomikas ministrijas
ierosinājumu, ka individuālajiem komersantiem arī vajadzētu piemērot 15% ienākuma
nodokļa likmi pašreizējo 18% vietā.
Apburtais loks nodokļu nomaksā
Runājot par nelegālo uzņēmējdarbību un aplokšņu algām, U.Osis
atzīst, ka pašlaik izveidojies pilnīgs apburtais loks. Jo galvenais iemesls, kādēļ
uzņēmēji nemaksā nodokļus, ir... nodokļu nemaksāšana. Proti: uzņēmējam, kurš
godīgi maksā visus nodokļus, būs citas ražošanas izmaksas un attiecīgi produktu
cenas nekā tam, kurš nodokļus nemaksā vai maksā daļēji. Līdz ar to godīgais
uzņēmējs kļūst nekonkurētspējīgs, nevienlīdzīgas uzņēmējdarbības vides dēļ
viņš vairs nevar atļauties maksāt nodokļus. Šo apburto loku var pārraut vienīgi
tās institūcijas, kuru pienākums ir iekasēt nodokļus. U.Osis arī stāsta, ka pēc
viņa kā biznesa ekonomista aprēķiniem, godīgi maksājot visus nodokļus, 15 gadus
pēc neatkarības atgūšanas Latvijā varētu būt ne vairāk kā ducis miljonāru. Mums
viņu ir vairāki simti…
Arī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle uzsver, ka
valstij nav pietiekama atbalsta mehānisma sociāli atbildīgiem uzņēmējiem. Piemēram,
nav nekādu nodokļu atvieglojumu darba devējiem, kas investē līdzekļus savu
darbinieku izglītošanā un pārkvalifikācijā. Te gan jāpiebilst, ka tiem
uzņēmējiem, kas investē līdzekļus savu darbinieku izglītošanā, ir pieejami
Eiropas Sociālā fonda līdzekļi.
Kas attiecas uz nodarbinātības veicināšanu, Labklājības ministrija uzskata, ka arī
to varētu darīt ar nodokļu palīdzību – samazinot nodokļu likmes tiem
uzņēmējiem, kas nodarbina sociāli atstumtas personas, piemēram, cilvēkus pēc
cietumsoda izciešanas. Tam piekrīt arī U.Osis, norādot, ka bez šādiem stimuliem,
būs grūti panākt to, lai darba tirgus būtu pieejams visām sabiedrības grupām.
Diemžēl šiem ierosinājumiem nepiekrīt Ekonomikas ministrija, apgalvojot, ka šādi
diferencētus nodokļus ir pārāk sarežģīti administrēt. Jāpiebilst, ka līdzīga
prakse gan veiksmīgi ieviesta vairākās Rietumeiropas valstīs.
Sociālais taisnīgums un nodokļi
Nodokļi, kā jau minēts, attiecas ne tikai uz uzņēmējdarbības
veicināšanu, bet arī sociālo nodrošinājumu un sociālo taisnīgumu sabiedrībā. No
šā viedokļa raugoties, abi ekonomisti atzīst, ka ir divas netaisnīgas lietas. Pirmā
– ienākumi, kas ir zem iztikas minimuma (piemēram, minimālā alga un pensijas), tiek
aplikti ar iedzīvotāju ienākumu nodokli. R.Karnīte uzskata, ka tā ir nepieļaujama
situācija. To varētu risināt, straujāk paaugstinot ar nodokli neapliekamo minimumu.
U.Osis uzskata, ka ir absurdi, ja minimālā alga nesasniedz iztikas minimuma līmeni.
Otrā – ar peļņas nodokli pašlaik netiek aplikta peļņa no akciju pārdošanas, kā
arī fiziskas personas nemaksā nodokļus no dividendēm. Jā, dividendes ir naudas summa,
kas paliek pāri tad, kad uzņēmums ir samaksājis peļņas nodokli. Taču privātpersona
N, kas tās saņem, nesamaksā neko. Līdz ar to vairāki mūsu miljonāri pagājušajā
gadā nodokļos nav samaksājuši nevienu santīmu. Jo algotu darbu, protams, nestrādā,
un ienākumus gūst minētajos darījumos, kurus pagaidām ar nodokli neapliek. Līdzīgi
kā abi ekonomisti, arī vairāki varas partiju pārstāvji izteikuši atbalstu dividenžu
aplikšanai ar papildu 10% nodokli fiziskajām personām. Turpretī jautājumā par
nodokļiem peļņai, kas gūta no akciju pārdošanas, politiķu starpā vienprātība
nevalda.
Pēdējā laikā arodbiedrības un kreisi noskaņotās partijas aktualizējušas
jautājumu par progresīvo ienākuma nodokli, proti, jo lielāki personas ienākumi, jo
lielāka nodokļu likme. Pret šo priekšlikumu kategoriski iebilst gan U.Osis, gan
R.Karnīte, norādot, ka arī pie vienādām nodokļu likmēm cilvēki ar augstākiem
ienākumiem nodokļos samaksā vairāk. R.Karnīte uzsver: cilvēkus tādā veidā
nedrīkst sodīt par to, ka tie vairāk pelna. Ja nodokļu likmju dēļ cilvēks ar
zemāku kvalifikāciju un mazāk strādājot saņem gandrīz tikpat daudz kā tas, kurš
strādā daudz vairāk un daudz vairāk ieguldījis savā izglītībā, tas daudziem
atņemtu motivāciju mācīties un veidot karjeru. Tas arī bremzētu uzņēmējdarbības
attīstību.
Jautāts, kādēļ gandrīz visās Rietumeiropas valstīs ir progresīvais ienākuma
nodoklis, U.Osis stāsta, ka tās šo modeli izvēlējās pagājušā gadsimta
sešdesmitajos gados. Tad īpaši aktuālas bija sociālā taisnīguma idejas, kurām
U.Osis piekrīt, taču neuzskata, ka progresīvais ienākuma nodoklis būtu labākais
instruments, lai tās īstenotu dzīvē. Jo atšķirībā no Latvijas šajās valstīs
cilvēki ar zemiem ienākumiem ir bez izglītības un ar zemu kvalifikāciju. Turklāt,
piemēram, Vācijā ir bezmaksas izglītība, tajā skaitā arī augstākā. Rodas
jautājums, vai ir sociāli taisnīgi likt pārējiem nodokļu maksātājiem ar
paaugstinātām iemaksām subsidēt šos cilvēkus. Vai pie šādas sistēmas cilvēkiem
būs motivācija pūlēties iegūt labu profesionālo vai augstāko izglītību, vairot
savu kvalifikāciju? Atbildi sniedz skaitļi, kas liecina, ka no trim miljoniem Francijas
un pieciem miljoniem Vācijas bezdarbnieku absolūtais vairākums ir ar zemu izglītību
un kvalifikāciju.
Kopumā izvērtējot Latvijas nodokļu sistēmu, gan U.Osis, gan R.Karnīte uzsver, ka
lielākā problēma ir tieši nodokļu iekasēšana. R.Karnīte gan arī uzskata, ka
varētu vienkāršot atsevišķu nodokļu likmju, piemēram, PVN, piemērošanu, kas
pašlaik ir pārāk sarežģīta. Tā kā ES ir aktuāls jautājums par nodokļu likmju
harmonizēšanu, zinātniece nav pārliecināta, ka arī nākotnē Latvijai izdosies
saglabāt tik zemu nodokļu slogu.
Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv