
Bēgļu gaitas un “mazā Latvija”
Kad 1944. gada rudenī vai 1945. gada pavasarī liela daļa latviešu
uzsāka bēgļu gaitas Vācijā vai nedrošās laivās devās pāri Baltijas jūrai uz
Zviedriju, neviens nespēja iedomāties, ka bēgļu gaitas izvērtīsies ilgos trimdas
gados. Savu zemi un mājas, kas trimdinieku apziņā simbolizēja Latviju, viņi zaudēja,
tomēr svešā zemē un svešas valodas vidē patvērumu rada latviešu valodā un
latviskā pasaulē. Tā veidojās, skanēja un atbalsojās mājā, skolā, dievvārdos,
kora dziesmā, trimdas teātru iestudējumos, rakstniecībā. Latvieši trimdā spēja
radīt sev latviskas garīgās mājas, lai pārdzīvotu svešumu un rastu dzīvei
emocionālu piepildījumu. Svešumā tapusī literatūra (grāmata) ļauj arī pēc gadiem
apjaust latvieša dzīvi un izjūtas svešumā.
Kā identitātes zīmi latvieši līdzi emigrācijā paņēma nacionālo pašapziņu:
vēlmi domāt, just, rakstīt latviski, paust savas domas, atgādināt par sevi un Latviju
neatkarīgi no zemes, kurā esi nonācis.
Dzīvi bēgļu nometnēs Vācijā latvieši nodēvēja par mazo Latviju. Te viss
bija kā Latvijā, kaut nebija paša galvenā – māju, proti, Latvijas. Trimdinieku
cerības un sāpes, izmisumu un bezcerību latviešu rakstnieki un dzejnieki ierakstīja
savos darbos. Liecības no bēgļu gadiem – neliela formāta grāmatas, reizēm savādā
drukā, uz iedzeltena, pabieza papīra, taču ar grafikām un zīmējumiem. Grūti
iedomāties, kāda būtu veidojusies latviešu literatūra, ja nebūtu bijis šo gadu
Vācijā.
Svešumā meklējot savējos
20.gadsimta 40.gadu beigās aizvien lielāks skaits latviešu devās projām no Eiropas. Viens posms bija noslēdzies: no bēgļiem viņi kļuva par trimdiniekiem vai emigrantiem. Vairākus gadus veidotā latviskā vide un kopība zuda, latvietis kļuva vientuļāks, vairāk nomāca materiālas rūpes. Svešās zemes gaidīja strādātājus, nevis teātra spēlētājus, dziedātājus, gleznotājus, rakstniekus, dzejniekus. Latvieši, piemēram, Amerikā, bija izkaisīti pa plašo kontinentu, kur katra pavalsts Latvijas lielumā. Savu dzīvi bija jāsāk veidot no nekā, visa līdzpaņemtā mantība bija pāris koka kastes, kurās lielākā bagātība bija grāmatas. Vienādā situācijā bija latviešu rakstnieks un mūziķis, ārsts un bijušais saimnieks. Tomēr dzīve svešumā pierāda – latvietis nevar iztikt un gūt gandarījumu tikai no darba, dzīvē nepieciešams līdzsvars: emocionāls piepildījums, garīgs pacēlums. To meklē latviešu rakstniecībā, tveras latviskajā pasaulē, kas ieraudzīta grāmatā (dzejā, romānā).
Uz viena dvēseles viļņa
Nacionāla literatūra saglabāja iespēju savu lasītāju uzrunāt
latviešu valodā, lasītājam “dzīvot” zudušajā pasaulē. Dzimtā valoda ir
būtiska garīgā saite. Sava pasaule, kurā cilvēks spēj sevi izteikt vispilnīgāk.
“Tikai pašu valodā mēs varam tvert un izteikt savu domu tālos lidojumus, savu
izjūtu smalkumu, savas būtes nedalāmo vienību, paust savas dvēseles drebēšanu,”
rakstīja Zinaīda Lazda. Kad Amerikā bija aizvadīti daži gadi, Jānis Veselis
rakstīja: “Izkliedēto latviešu brīvība var pastāvēt vienīgi tad, ja latviešiem
svešumā izdodas saglabāt savu tautību, savu valodu, savu gara satversmi. Pazaudējot
savas tautas mantojumu, cilvēks ir pazaudējis savu dvēseli. (..) Latviešu romāns,
stāsts, dzeja joprojām dod garīgo veldzi mūsu cilvēkiem. No smaga darba pārnākuši,
viņi apmeklē cits citu, lai runātu, debatētu par visām lietām, kas viņus spiež.
Viņi cīnās pagaidām ar cerību dvēselē.”
No vienas puses, rakstniekam svešumā bija nepieciešams “patverties” ierastajā
vidē, darīt darbu, kas ir viņa, darīt to, ko viņš darījis kādreiz Latvijā
(rakstīšana kā saite ar mājām; trimdā rakstnieka profesijas nebija, iztika jāpelna
citā darbā), no otras puses, arī lasītājs svešumā bija trimdinieks ar ilgām pēc
mājām, viņa ikdiena aizritēja citā valodā; tikai mājās ar grāmatu rokās vai,
satiekoties ar citiem latviešiem, viņš atgriezās savā pasaulē.
Trimdas gadi Amerikā, kur kopumā izdots lielākais grāmatu skaits, bija romānu laiks
(latvieši ir romānu lasītāji, dzeju tiem patīk klausīties). Tematikā saglabājas
ilgas pēc bijušā un atskatīšanās – Latvijas laukos, Rīgas kultūras dzīvē,
studentu dzīvē 30. gados (atgriešanās jaunībā); parādās romāni par neseno
pagātni. Pārdzīvotais kara juku laikos, bēgļu nometnēs kļūst par cilvēcisko
attiecību risinājuma fonu. Nenoliedzami, latviešu literatūra iegūst arī jaunus
mērogus – rakstnieku tēlojumos ienāk jauna kontinenta kontrasti, vides tēlojums,
taču arī šeit svešā vide ir fons, vieta, telpa, ikdiena, kurā nonācis latvietis.
Trimdinieks dzīvo divās pasaulēs: ikdiena svešajā vidē un galvenokārt
nedēļas nogales latviskā pasaulē. Tomēr ar laiku iezīmējas pretrunas
paaudžu vidū, kas pirmajos trimdas gados vairāk nozīmēja apjukumu vai šaubas par
savu identitāti. Jaunā paaudze nespēja atrast savu vietu jaunajā pasaulē un citās
vērtībās, kas atšķīrās no tām, par kurām stāstīts ģimenē. Katrai paaudzei
trimdā bija sava atmiņu smeldze un atcerēšanās pieredze. Aktualizējās jautājums
– cik ilgi dzīvot ar atmiņām un atmiņās, tomēr romānos par trimdu pārklājas
divi atmiņu slāņi: dzīve Latvijā (bieži kā statuss) ar dzīvi bēgļu nometnēs
(kā iespēja baudīt latvisko dzīvi).
Nonākot svešumā, katrs meklē līdzīgo, kas tuvinātu to zaudētajai pasaulei,
patvērumu nereti meklējot atmiņās, dvēseles pasaulē, kas runāja paša sirds
valodā. Jānis Širmanis raksta: “(..) mēs esam svešumā. Te nedzied cīruļi,
nebūšot arī dzeguzes. Nav pavasara sajūtas. Es skatos un brīnos: debesis ir tās
pašas, saulīte tā pati, mauriņš pagalmā tas pats, bet tomēr kaut kā trūkst un
trūkst. Jā, arī bērzu šeit nav, un tas skumdina.” Latvietis svešumā uzcels māju,
iekops dārzu, pie mājas iestādīs bērzu. Izveidos savu mazo latvisko pasauli.
Latvieša paša māja (un grāmatas tajā) kļūs par patvērumu no svešās ārpasaules.
No tālaika palikusi grāmata. Mantojumā. Katra ar savu tapšanas vēsturi, rakstītāja
sirdsdedzi un lasītāja sabalsojumu ar rakstīto tekstu. Toreiz grāmata bija kas
vairāk. Tā bija iespēja nepazaudēt sevi kā latvieti. Tā bija gaidīta dāvana
svētku reizēs.
Dr. philol.
Ingūna Daukste-SilasproģeReferāts Viļa Miķelsona Trimdas literatūras grāmatu klēts jubilejas konferencē Lielvārdē 2005.gada 22.septembrī. Saīsināts