Trimdinieka latviskās mājas

“Te nu es stāvu – svešas zemes svešā malā. Svešums nesapratīs jūs un jūs nesapratīsit svešumu, kamēr abi domāsit, ka dzīvojat tikai uz tās zemes, ko min jūsu putekļainās kājas un kas smaržo visur vienādi, citur vērdama pat vēl krāšņākus ziedus un briedinādama vēl sulīgākus augļus. Jūs dzīvojat katrs savā dvēseles zemē, un tā ir vienīgā īstā zeme, katram neatņemami sava. Vienīgā paliekamā īstenība ir jūsu pašu dvēseles radītā. Un vienīgi tās zemē jūs esat dzīvojis un dzīvosit, ārpus neesošā laika,” 1950.gadā rakstīja Teodors Zeltiņš.

Šie vārdi precīzi raksturo trimdas laika dvēseliskās sajūtas. Trimdas literāro mantojumu veido paliekošais – laikraksti, žurnāli, grāmatas, atmiņu stāstījumi, vēstules – un mirkļos tvertais: fotogrāfijas, recenzijas par teātra izrādēm, grāmatām, koncertiem, rakstnieku sarīkojumiem, Kultūras dienām, Jaunatnes dienām un Dziesmu svētkiem.

Bēgļu gaitas un “mazā Latvija”

Kad 1944. gada rudenī vai 1945. gada pavasarī liela daļa latviešu uzsāka bēgļu gaitas Vācijā vai nedrošās laivās devās pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju, neviens nespēja iedomāties, ka bēgļu gaitas izvērtīsies ilgos trimdas gados. Savu zemi un mājas, kas trimdinieku apziņā simbolizēja Latviju, viņi zaudēja, tomēr svešā zemē un svešas valodas vidē patvērumu rada latviešu valodā un latviskā pasaulē. Tā veidojās, skanēja un atbalsojās mājā, skolā, dievvārdos, kora dziesmā, trimdas teātru iestudējumos, rakstniecībā. Latvieši trimdā spēja radīt sev latviskas garīgās mājas, lai pārdzīvotu svešumu un rastu dzīvei emocionālu piepildījumu. Svešumā tapusī literatūra (grāmata) ļauj arī pēc gadiem apjaust latvieša dzīvi un izjūtas svešumā.
Kā identitātes zīmi latvieši līdzi emigrācijā paņēma nacionālo pašapziņu: vēlmi domāt, just, rakstīt latviski, paust savas domas, atgādināt par sevi un Latviju neatkarīgi no zemes, kurā esi nonācis.
Dzīvi bēgļu nometnēs Vācijā latvieši nodēvēja par mazo Latviju. Te viss bija kā Latvijā, kaut nebija paša galvenā – māju, proti, Latvijas. Trimdinieku cerības un sāpes, izmisumu un bezcerību latviešu rakstnieki un dzejnieki ierakstīja savos darbos. Liecības no bēgļu gadiem – neliela formāta grāmatas, reizēm savādā drukā, uz iedzeltena, pabieza papīra, taču ar grafikām un zīmējumiem. Grūti iedomāties, kāda būtu veidojusies latviešu literatūra, ja nebūtu bijis šo gadu Vācijā.

Svešumā meklējot savējos

20.gadsimta 40.gadu beigās aizvien lielāks skaits latviešu devās projām no Eiropas. Viens posms bija noslēdzies: no bēgļiem viņi kļuva par trimdiniekiem vai emigrantiem. Vairākus gadus veidotā latviskā vide un kopība zuda, latvietis kļuva vientuļāks, vairāk nomāca materiālas rūpes. Svešās zemes gaidīja strādātājus, nevis teātra spēlētājus, dziedātājus, gleznotājus, rakstniekus, dzejniekus. Latvieši, piemēram, Amerikā, bija izkaisīti pa plašo kontinentu, kur katra pavalsts Latvijas lielumā. Savu dzīvi bija jāsāk veidot no nekā, visa līdzpaņemtā mantība bija pāris koka kastes, kurās lielākā bagātība bija grāmatas. Vienādā situācijā bija latviešu rakstnieks un mūziķis, ārsts un bijušais saimnieks. Tomēr dzīve svešumā pierāda – latvietis nevar iztikt un gūt gandarījumu tikai no darba, dzīvē nepieciešams līdzsvars: emocionāls piepildījums, garīgs pacēlums. To meklē latviešu rakstniecībā, tveras latviskajā pasaulē, kas ieraudzīta grāmatā (dzejā, romānā).

Uz viena dvēseles viļņa

Nacionāla literatūra saglabāja iespēju savu lasītāju uzrunāt latviešu valodā, lasītājam “dzīvot” zudušajā pasaulē. Dzimtā valoda ir būtiska garīgā saite. Sava pasaule, kurā cilvēks spēj sevi izteikt vispilnīgāk. “Tikai pašu valodā mēs varam tvert un izteikt savu domu tālos lidojumus, savu izjūtu smalkumu, savas būtes nedalāmo vienību, paust savas dvēseles drebēšanu,” rakstīja Zinaīda Lazda. Kad Amerikā bija aizvadīti daži gadi, Jānis Veselis rakstīja: “Izkliedēto latviešu brīvība var pastāvēt vienīgi tad, ja latviešiem svešumā izdodas saglabāt savu tautību, savu valodu, savu gara satversmi. Pazaudējot savas tautas mantojumu, cilvēks ir pazaudējis savu dvēseli. (..) Latviešu romāns, stāsts, dzeja joprojām dod garīgo veldzi mūsu cilvēkiem. No smaga darba pārnākuši, viņi apmeklē cits citu, lai runātu, debatētu par visām lietām, kas viņus spiež. Viņi cīnās pagaidām ar cerību dvēselē.”
No vienas puses, rakstniekam svešumā bija nepieciešams “patverties” ierastajā vidē, darīt darbu, kas ir viņa, darīt to, ko viņš darījis kādreiz Latvijā (rakstīšana kā saite ar mājām; trimdā rakstnieka profesijas nebija, iztika jāpelna citā darbā), no otras puses, arī lasītājs svešumā bija trimdinieks ar ilgām pēc mājām, viņa ikdiena aizritēja citā valodā; tikai mājās ar grāmatu rokās vai, satiekoties ar citiem latviešiem, viņš atgriezās savā pasaulē.
Trimdas gadi Amerikā, kur kopumā izdots lielākais grāmatu skaits, bija romānu laiks (latvieši ir romānu lasītāji, dzeju tiem patīk klausīties). Tematikā saglabājas ilgas pēc bijušā un atskatīšanās – Latvijas laukos, Rīgas kultūras dzīvē, studentu dzīvē 30. gados (atgriešanās jaunībā); parādās romāni par neseno pagātni. Pārdzīvotais kara juku laikos, bēgļu nometnēs kļūst par cilvēcisko attiecību risinājuma fonu. Nenoliedzami, latviešu literatūra iegūst arī jaunus mērogus – rakstnieku tēlojumos ienāk jauna kontinenta kontrasti, vides tēlojums, taču arī šeit svešā vide ir fons, vieta, telpa, ikdiena, kurā nonācis latvietis. Trimdinieks dzīvo divās pasaulēs: ikdiena svešajā vidē un galvenokārt nedēļas nogales latviskā pasaulē. Tomēr ar laiku iezīmējas pretrunas paaudžu vidū, kas pirmajos trimdas gados vairāk nozīmēja apjukumu vai šaubas par savu identitāti. Jaunā paaudze nespēja atrast savu vietu jaunajā pasaulē un citās vērtībās, kas atšķīrās no tām, par kurām stāstīts ģimenē. Katrai paaudzei trimdā bija sava atmiņu smeldze un atcerēšanās pieredze. Aktualizējās jautājums – cik ilgi dzīvot ar atmiņām un atmiņās, tomēr romānos par trimdu pārklājas divi atmiņu slāņi: dzīve Latvijā (bieži kā statuss) ar dzīvi bēgļu nometnēs (kā iespēja baudīt latvisko dzīvi).
Nonākot svešumā, katrs meklē līdzīgo, kas tuvinātu to zaudētajai pasaulei, patvērumu nereti meklējot atmiņās, dvēseles pasaulē, kas runāja paša sirds valodā. Jānis Širmanis raksta: “(..) mēs esam svešumā. Te nedzied cīruļi, nebūšot arī dzeguzes. Nav pavasara sajūtas. Es skatos un brīnos: debesis ir tās pašas, saulīte tā pati, mauriņš pagalmā tas pats, bet tomēr kaut kā trūkst un trūkst. Jā, arī bērzu šeit nav, un tas skumdina.” Latvietis svešumā uzcels māju, iekops dārzu, pie mājas iestādīs bērzu. Izveidos savu mazo latvisko pasauli. Latvieša paša māja (un grāmatas tajā) kļūs par patvērumu no svešās ārpasaules.
No tālaika palikusi grāmata. Mantojumā. Katra ar savu tapšanas vēsturi, rakstītāja sirdsdedzi un lasītāja sabalsojumu ar rakstīto tekstu. Toreiz grāmata bija kas vairāk. Tā bija iespēja nepazaudēt sevi kā latvieti. Tā bija gaidīta dāvana svētku reizēs.

Dr. philol.

Ingūna Daukste-Silasproģe

Referāts Viļa Miķelsona Trimdas literatūras grāmatu klēts jubilejas konferencē Lielvārdē 2005.gada 22.septembrī. Saīsināts