– Prognozes ir atkarīgas no daudziem faktoriem. Pirmkārt, no tā, vai Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) uzliks sodu partijām, kas pārkāpa priekšvēlēšanu kopējo izdevumu ierobežojumu. Ja pārkāpēji tiks sodīti un tas tiks publiskots, šoreiz, iespējams, partijas ievēros kampaņas izdevumu griestus un pati kampaņa nebūs tik vērienīga. Kā konstatējām, daudzu partiju panākumi iepriekšējās Saeimas vēlēšanās bija tieši atkarīgi no apmaksātās politiskās reklāmas apjoma. Priekšvēlēšanu izdevumi dubultojās ar katru reizi, līdz 2005.gada pašvaldību vēlēšanās, pateicoties izdevumu griestu noteikšanai, tēriņu pieaugums apstājās apmēram 2001.gada pašvaldību izdevumu līmenī. Taču, ja nesekos sodi, visticamāk, redzēsim, ka daudzas partijas, kas pēdējās pašvaldību vēlēšanās noteikto limitu pārtērēja vairāk nekā divas reizes, izdevumu ierobežojumu pārsniegs. Pašlaik Saeimā tiek virzīts likums par priekšvēlēšanu aģitāciju. Arī no tā būs atkarīga gaidāmo vēlēšanu kampaņas norise.

– Atbilstoši likumam KNAB pārbaudes par partiju finansējumu ir jāpabeidz gada laikā pēc vēlēšanām un pārbaudes rezultāti par visām partijām jāpaziņo vienlaikus. Tātad pēdējais laiks šim ziņojumam ir nākamā gada aprīlis. Atliek cerēt, ka KNAB čakli strādās un laikus uzzināsim par partiju finanšu pārkāpumiem.

– Domāju, ka partiju finansēšanas regulējums, salīdzinot ar to, kāds bija iepriekš, ir uzlabojies. Ir daudz stingrāki noteikumi par atklātību un noteiktie izdevumu griesti tiešām tēriņus ierobežo. Taču ļoti nenoregulēta joma ir priekšvēlēšanu aģitācijas norise. Likumā daudz kas nav atrunāts.

– Priekšlikumu ir daudz. Jaunajā likumprojektā ir vairākas atbalstāmas normas, piemēram, ka valstij ir jāapmaksā raidlaiks partiju diskusijām gan sabiedriskajās, gan komerciālajās raidorganizācijās. Tas ir svarīgi, jo pēc pēdējām pašvaldību vēlēšanām noskaidrojām, ka 28% iedzīvotāju informāciju par partijām iegūst nevis no reklāmas, bet gan no medijos paustā vēstījuma satura. Ja valsts apmaksātu raidlaiku, tad par politisko diskusiju formātu un tēmām, kurās iedzīvotāji gūtu nepieciešamo informāciju, atbildīgs būtu katrs medijs. Vēl svarīgāka ir norma par trešajām personām – biedrībām, fondiem, privātpersonām –, uz kurām partijas līdz šim varējušas norakstīt priekšvēlēšanu izdevumus. Pašlaik ir priekšlikums trešajām personām atļaut popularizēt partijas par summu, kas nepārsniedz trīs minimālās mēnešalgas. Nevar jau izslēgt pilsoniskas aktivitātes, atbalstot kādu partiju. Taču tas jādara saprātīgās robežās, kas neļautu pārkāpt partiju finansēšanas griestus. “Providus” atbalsta arī normu, kas liktu medijiem publiskot cenas, par kādām notikusi priekšvēlēšanu reklāma, jo cenu politika plašsaziņas līdzekļos bijusi ļoti necaurskatāma un dažādām partijām dažāda. Gribam panākt, lai 120 dienas pirms vēlēšanām mediji publisko cenas un apjomu atlaides, līdz ar to radot skaidrus spēles noteikumus partijām.

– Lielāki iebildumi bija par to, ka medijiem jāpublisko savi ieņēmumi no politiskās reklāmas. Tas tiecoties pārāk dziļi medija komercdarbībā. Es gan tam nepiekrītu.

– Domāju, ka to definēt ir iespējams. Pēdējos četros gados slēptās reklāmas daudzums ir ievērojami samazinājies, īpaši latviski raidošajos un rakstošajos medijos. Ir skaidrs, ka mediji lieliski zina, ko tie drīkst raidīt un rakstīt, ko ne.

– Atbilstoši saviem pamatuzdevumiem KNAB nevajadzētu kontrolēt medijus. Drīzāk priekšvēlēšanu aģitācija jākontrolē īpašai koleģiālai institūcijai, kurā būtu iekļauti dažādu jomu, arī žurnālistu, pārstāvji. Likumprojektā paredzēts, ka šī kontrole notiek uz sūdzību pamata. Ja KNAB nodarbotos ar reklāmas monitoringu, manuprāt, tas būtu pārmērīgs līdzeklis.

– Domāju, tai jābūt labai, jo mediju pārstāvjiem būs iespēja izteikt savu viedokli, sevišķi tad, ja būs ienākusi sūdzība tieši par viņu darbu. Žurnālista argumenti ir svarīgi, lai izprastu raidījuma vai raksta rašanās apstākļus, ko bieži vien nebūt neiespaido naudas došana. Ja žurnālisti norobežotos, padome bez viņiem varētu lemt jebko.
Arī uz iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām žurnālistu atsaucība mediju darba novērtēšanā bija pieņemama. Tie piedalījās darba grupās, izteica komentārus par mūsu metodoloģiju. Mēs izsūtījām materiālus redakcijām un aicinājām to pārstāvjus komentēt iespējamās slēptās reklāmas gadījumus. Bija reizes, kad aizdomas par slēptās reklāmas gadījumiem tika atspēkotas.

– Es tam nepiekrītu. Arī komercraidorganizācijas saņem licenci un izmanto valsts īpašumu – frekvenci. Arī likumā par radio un televīziju jau ir noteikts, kādam ir jābūt, piemēram, ziņu saturam – ka ziņām jābūt objektīvām, tās nedrīkst saturēt nepatiesu informāciju utt. Tādējādi arī likums par priekšvēlēšanu aģitāciju no komercraidorganizācijām neprasa neko vairāk par to, kas tām ir jau jādara. Turklāt komercraidorganizācijas priekšvēlēšanu laikā ir tik ievērojams spēks, ka nepakļaut tās regulējumam būtu bīstami pat no demokrātijas kvalitātes viedokļa.
Runājot par Eiropas mediju institūta direktora sacīto, domāju, ka Berķa kungs to ir nedaudz interpretējis. Tas nebija tik lielā mērā attiecināts tieši uz priekšvēlēšanu aģitācijas laiku.

– Domāju, ka tas ir atbilstoši. Mēs redzējām, ka aktīva aģitācija pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām sākās pusotru, divus mēnešus pirms vēlēšanām. Pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, kad nebija nekādu tēriņu ierobežojumu, aktīva aģitācija sākās sešus mēnešus iepriekš. Ņemot vērā, ka ir spēkā izdevumu ierobežojums, partijas, kas aģitāciju sāktu agrāk par 120 dienām, pirmkārt, riskē daudz ātrāk iztērēt savu izdevumu limitu. Otrkārt, šī reklāma nebūs tik efektīga, jo vēlētāji to vienkārši neatcerēsies.

– Ikvienam vēlētājam ir jāizšķiras par to, cik lielā mērā viņa izvēli ietekmēs politiskā reklāma, vai tā ir patiesā aina, kas raksturo konkrēto politisko partiju. Cits līmenis ir apmaksātā publikācija jeb slēptā reklāma, ko līdz šim, pēc mūsu projekta datiem, lielā daudzumā saņēmusi krieviski vēstošo mediju auditorija. Šādos gadījumos bieži ir raksturīga paša medija slavinošā attieksme. Vēl viena pazīme ir līdz šim nebijušas izmaiņas konkrētā medija saturā. Ļoti spilgts šāds gadījums bija plašu auditoriju un lasītāju uzticību ieguvušajā sieviešu žurnālā “Ieva” publicētā intervija ar Aivaru Lembergu tieši pirms iepriekšējām vēlēšanām. Daudzas “Ievas” lasītājas bija sašutušas, jo intervija bija šim žurnālam pilnīgi netipiska, tas nekad iepriekš nepublicēja plašas intervijas ar politiķiem. Ja īsi pirms vēlēšanām medijā notiek kaut kas no ierastās formas un satura atšķirīgs, visticamāk, darīšana ir ar slēpto reklāmu.

– Piemēram, pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām diezgan plaši parādījās ziņa, ka Jūrmalas mērs J.Hlevickis Naturalizācijas pārvaldei dāvina albumu, kur ielīmēt jauno pilsoņu fotoattēlus. Ir skaidrs, ka nevienu tas patiesi neinteresē un neviena dzīvi nemaina, taču Hlevicka tēls skatītājam paliek atmiņā, lai arī viņš varbūt pat neatceras, kādā kontekstā. Svarīga ir informācijas nozīmība sabiedrībai.

Slēptā reklāma definēta un aizliegta Radio un TV likumā:
* preču, pakalpojumu, ražotāju vai pakalpojumu sniedzēja attēlojums, kurš pēc savas būtības var maldināt auditoriju.
“Delnas”, SFL un “Providus” vēlēšanu monitoringos:
* partijas, deputāta kandidāta darbības, uzskatu vai logo reklamēšana, materiālu attiecīgi neapzīmējot un pasniedzot to kā medija ikdienas saturisko pienesumu ar nolūku vairot vai mazināt kāda politiskā spēka popularitāti.
Reklamēšana ir apmaksāts vai citādi atlīdzināts publisks paziņojums.

Uzziņai:

Dati no “Providus” veiktā iespējamās slēptās reklāmas monitoringa 2005.gada pašvaldību vēlēšanās:
Līderpozīcijas iespējamās slēptās reklāmas gadījumu skaita ziņā ieņem Latvijas Pirmā partija un Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Tālāk seko partija “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” un patriotiskā apvienība “Dzimtene”, “Jaunais centrs”, “Tautas saskaņas partija”, kā arī reģionālās partijas –  “Latgales Gaisma” un “Latvijai un Ventspilij”. Uz šīm 8 partijām attiecas 90% no visiem 219 gadījumiem, kuros pavisam pieminētas 15 partijas.

Mediju grupas pēc “Providus” konstatēto iespējamās slēptās reklāmas gadījumu skaita pirms 2005.gada pašvaldību vēlēšanām:
* krievu presē atklāti 382 gadījumi (visbiežāk tā bijusi pseidonotikumu atspoguļošana, popularizējot kandidātus vai partijas, visvairāk materiālu atlasīts avīzē “Vesti Sevodņa” un “Čas”);
* latviešu presē konstatēti 90 gadījumi (visbiežāk publicēti vienpusīgi viedokļi par kādu partiju vai deputāta kandidātu, lielākais gadījumu skaits – “Rīgas Balsī”);
* raidorganizācijās – 52 gadījumi (visbiežāk publicēti vienpusīgi viedokļi par kādu partiju vai deputāta kandidātu, lielākais gadījumu skaits konstatēts Venstpils TV).
Kā atsevišķs bezprecedenta gadījums ziņojumā nodalīts radio PIK, kurā konstatēti 148 slēptās reklāmas gadījumi, kas saistīti ar viena politiskā spēka – radio īpašnieka veidotās apvienības “Dzimtene” – popularizēšanu. Ziņojuma autori uzskata, ka līdz 2006.gada Saeimas vēlēšanām jāpanāk šīs raidstacijas slēgšana.