Sievietei gaidāmais bērns var būt ne vien prieks, bet arī visas līdzšinējās dzīves samezglojums, jo nav ne iespēju, ne sapratnes, kā mazuli uzturēt. Ko darīt grūtniecei pašai šķietamā bezizejas situācijā – ja māju nav vai apstākļi tajā ir neciešami un nepiemēroti zīdainim, ja nav iztikas līdzekļu, nav tuvinieku atbalsta, nav mazuļa tēva, kas arī uzņemtos atbildību?
Kā “Latvijas Vēstnesim” paskaidroja Bērnu un ģimenes lietu ministrijas (turpmāk – Bērnu ministrija) Ģimenes departamenta vadītāja Linda Andersone, atbilstoši valsts iedibinātajai kārtībai krīzes situācijā nonākušai grūtniecei pēc palīdzības pirmām kārtām būtu jāvēršas savas pašvaldības sociālajā dienestā. Sociālā dienesta darbiniekam, izvērtējot visus apstākļus – nodrošinājumu ar mājokli, iztikas līdzekļiem, attiecības ar tuviniekiem –, būtu jālemj par piemērotāko krīzes risinājumu. Ja sievietei nav kur palikt, pagaidu mājvietu viņai iespējams rast sociālās palīdzības vai krīzes centros, arī ārpusģimenes aprūpes iestādē, ja grūtniece ir nepilngadīga. Latvijā nav nevienas valsts finansētas grūtnieču patvēruma iestādes, un, kā pastāstīja L.Andersone, pagaidu mājvietu topošajām māmiņām visreālāk būtu atrast pašvaldību sociālās palīdzības centros un ģimenes atbalsta nodaļās. Pērn Latvijā izveidoti 6 ģimenes atbalsta un krīzes centri, šogad plānots atvērt 11 šāda veida iestādes, kuras apkalpos ne tikai savas pašvaldības, bet arī blakus esošo teritoriju iedzīvotājus. Specializētu atbalsta centru nepilngadīgām un neprecētām grūtniecēm un jaunajām māmiņām iecerēts izveidot Daugavpils rajona Naujenē.
Pēc L.Andersones sniegtās informācijas, grūtniece atbalsta iestādē nevar atrasties neierobežoti ilgi – vien tikmēr, kamēr tiek atrisinātas viņas pamatproblēmas – atrasts mājoklis, atbalsta ģimene, atrisināti iztikas jautājumi. Ja grūtniece ir nepilngadīga, problēmu risināšanā pirmām kārtām jāiesaista viņas ģimene, jo nepilngadīga persona pēc likuma atrodas vecāku aprūpē. Lai par topošo māmiņu atbildību varētu uzņemties kāds cits, vispirms ir jālemj par aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem. Ja grūtniece ir bārene un dzīvo ārpusģimenes aprūpes iestādē, šī iestāde ir atbildīga par viņu arī grūtniecības laikā.
“Sistēma grūtnieču atbalstam krīzes situācijās pastāv, no likuma viedokļa viss ir,” “Latvijas Vēstnesim” skaidroja L.Andersone, tūlīt pat norādot uz problēmu – sistēma ne vienmēr strādā tā, kā vajadzētu, tā vēl jāiedzīvina un jāattīsta.

Sistēma nedarbojas

Komentēt to, cik valsts izveidotā atbalsta sistēma ir efektīva, “Latvijas Vēstnesis” lūdza misijas “Pakāpieni” nodaļas “Dzīvība” vadītāju Sigitu Kliederi. “Pakāpieniem” ir septiņu gadu pieredze grūtnieču problēmu risināšanā. Katru gadu palīdzība tiek sniegta 60 līdz 80 topošajām māmiņām, 10 līdz 14 sievietēm tiek dotas iespējas savu mazuli gaidīt un pēc tam aprūpēt īpašā “Bēbīšu mājā”.
“Var jau būt, ka ir arī citi fakti un cita statistika, bet mana pieredze rāda, ka valsts iedibinātā sistēma nedarbojas,” skaidro S.Kliedere. “Mēs, protams, sadarbojamies ar Bērnu ministriju, lūdzam palīdzību un vienmēr saņemam atbildes – diemžēl vien korektā jābūtības formā. Nevar jau neko pārmest – ierēdņi paši ir likumu ierobežoti. Bet kam tad šīs robežas ir jāmaina vai jānojauc?”
Gadu garumā risinot topošo māmiņu problēmas, S.Kliedere sapratusi, ka valsts grūtnieci neuztver nopietni. “Māte ar bērnu – tas ir svarīgi, bet grūtniece?… Pagaidiet, kamēr piedzims bērns, tad skatīsimies, kā varam jums palīdzēt, – tā ir tipiska ierēdņu atbilde. Bet tad, kad bērns ir piedzimis, māte no bērna tiek ļoti veikli “atdalīta” – par bērnu parūpējas Bērnu ministrija, bet māte tiek aizsūtīta uz Labklājības ministriju.”

“Vienīgā izeja – bērnu atstāt”

Valsts attieksmi raksturo arī pavisam konkrēts gadījums no S.Kliederes pieredzes: “Septembrī mums lūdza palīdzību grūtniece, kurai nebija kur dzīvot. Divdesmitgadīgajai jaunietei nebija tuvinieku, viņa mācījās tehnikumā, un kopmītnes bija viņas mājas. Taču tehnikuma nolikums nepieļauj iespēju kopmītnēs uzturēties kopā ar bērnu. Sarunājām tikšanos, uz kuru sieviete neieradās, bet piezvanīja jaunās māmiņas draudzene un pastāstīja, ka bērniņš jau ir piedzimis. Taču māmiņa esot pilnīgā izmisumā un gatavojoties no sava bērna atteikties, vienīgi nezinot, kā to izdarīt. Mēģinot noskaidrot, no kurienes mātei radusies doma par atteikšanos no bērna, atklājās šokējošs fakts. Vēršoties pēc palīdzības sociālajā dienestā, topošajai māmiņai atbildēts, ka viņas gadījumā vienīgā izeja esot no bērna atteikties.”
Likums paredz, ka nepilngadīgajai grūtniecei, kas palikusi bez vecāku gādības, būtu jāatrod aizbildņi vai audžuģimene. Mājokli un aprūpi var sniegt arī bērnunams vai cita sociālās aprūpes iestāde. Ja nepieciešams, aizbildnis jāieceļ arī nepilngadīgās mātes bērnam.
“Atrast aizbildņus ir ļoti grūti,” par to, kā tas notiek patiesībā, stāsta S.Kliedere. “Mēs esam braukuši uz pagastiem gan ar juristiem, gan reportieriem un praktiski bez rezultātiem. Cilvēki, it īpaši laukos, vai nu nav piemēroti aizbildņa statusam, vai baidās uzņemties atbildību. Rīgā šo problēmu risināt ir vieglāk, bet kopumā varu apliecināt, ka likuma norma par aizbildņu iecelšanu ir gandrīz neizpildāma.”
Ja jaundzimušā mātei nav māju un nav par ko iztikt, viņai ir tiesības uzturēties bērnu aprūpes iestādē, kamēr viņa baro bērnu ar krūti, “Latvijas Vēstnesim” skaidroja Bērnu ministrijas ierēdne. “Bet šis formulējums ir tikpat aptuvens, cik grūti izpildāms,” komentēja S.Kliedere. “Viena māmiņa bērnu baro ar krūti dažus mēnešus, cita to var darīt gadus, bet vēl citai, ņemot vērā stresa situāciju, piens var beigties jau pēc pāris dienām. Turklāt nezinu nevienu gadījumu, kad jaunā māmiņa būtu uzņemta jaundzimušo aprūpes iestādē kopā ar savu bērnu. Pati savulaik esmu tēlojusi grūtnieci un apzvanījusi visus Latvijas bērnunamus, sakot, ka man ir 16 gadu un ka man tūlīt piedzims bērns, vaicājot, vai mūs kaut kur pieņems. Pozitīvu atbildi saņēmu tikai vienā bērnunamā.”
Ja bērns dzimst bērnunamu vai internātskolu audzēknēm, savās “mājās” viņas var uzturēties tikai līdz bērna piedzimšanai. Ko darīt pēc tam, atbildes arī nav. Jā, māmiņa tiek laipni gaidīta atpakaļ, bet tikai bez bērna, liecina “Pakāpienu” pieredze.
Vaicāta, kā situāciju ietekmētu valsts finansēts grūtnieču aprūpes centrs, S.Kliedere norāda, ka tas būtu ļoti, ļoti nepieciešams, jo “Pakāpieni” diemžēl nevar palīdzēt visas Latvijas grūtniecēm, kas nonākušas krīzes situācijās, un daudzām sievietēm nākas atteikt. Ja būtu šāda valsts institūcija, iespējams varētu iztikt arī bez apgrūtinošās aizbildņu meklēšanas, un valsts kaut daļēji uzņemtos to funkcijas. Valsts garantēts finansējums palīdzētu novērst vēl kādu absurdu – ja māte savu bērnu atdod bērnu aprūpes iestādē, valsts viņa uzturēšanai atvēl konkrētu naudas summu. Ja bērns paliek kopā ar māti, naudas palīdzībai nav. Atkal darbojas shēma – atdaliet bērnu no mātes, un palīdzēt būs iespējams gan vienam, gan otram. Ja abi paliek kopā, tad tā ir pašu risināma, ne vairs valsts problēma.

“Gaidi bērnu – rēķinies ar problēmām”

S.Kliedere norādīja vēl uz virkni problēmu, kas sarežģī dzīvi grūtniecēm. Piemēram, grūtnieces nereģistrē kā bezdarbniekus. “Pēc bērna piedzimšanas mātei sāk maksāt pabalstu, un rodas kaut kādi iztikas līdzekļi, bet ko darīt, ko ēst pirms tam?” jautā S.Kliedere.
Pozitīvi viņa vērtē valsts iedibināto uzturlīdzekļu piedziņas kārtību. Bet ārpus šīs sistēmas palikušas tās sievietes, kuru bērniem nav oficiāli atzītas paternitātes: “Vai tiešām būtu neiespējami atrast līdzekļus un izmaksāt minimālo summu – 20 latus mēnesī – arī šīm mātēm?”
Realitāte ir arī grūtnieču atlaišana no darba, kaut likums to liedz. Bet tā notiek, īpaši Rīgā. Bieži vien atlaistās sievietes daļu algas ir saņēmušas aploksnē, savai atlaišanai pat piekritušas, un, protams, var teikt, ka pašas vainīgas. Bet ko lai dara, ja veselības problēmu dēļ grūtniecei mēneši jāpavada slimnīcā un darba devējs “pierunā” sievieti no darba aiziet?
Likumu neskaidrības, nekompetenti darbinieki, informācijas trūkums – arī šie ir cēloņi tam, ka bērni tiek atstāti – bērnunamos un atkritumu kastēs. Jau pieminētā Laimas māte vairākkārt atzinusi – es nezināju, es baidījos, man šķita, tā būs labāk. Arī valsts kompetencē ir nepieļaut situācijas, kad sieviete sāk domāt par bērna pamešanu, bet tādas rodas – un nereti.
“Puse no grūtniecēm, kas meklē palīdzību “Pakāpienos”, sākotnēji par vienīgo risinājumu uzskata abortu. Ir tādas, kas nolēmušas dzemdēt, bet jau iepriekš nospriedušas no bērniem atteikties. Ļoti pozitīvi, ka šobrīd no bērna var atteikties tikai pēc pusgada – šajā laikā ļoti daudzas mūsu aprūpē esošās māmiņas pārdomā,” rezumē Sigita Kliedere.
Ja valsts dotu iespēju krīzes situācijā nonākušai māmiņai kaut vai šo pusgadu bez raizēm atrasties kopā ar savu bērnu, palīdzot risināt viņas problēmas, iespējams, gan bērnunami kļūtu tukšāki, gan zīdaiņi atkritumos vairs nenonāktu. Kā īsti trūkst – naudas, gribēšanas vai saprašanas?

Uzziņai:

* Latvijā nav nevienas valsts finansētas grūtnieču patvēruma iestādes;
* pajumti un iztiku krīzes situācijā grūtniecēm savu iespēju robežās sniedz misija “Pakāpieni” (10 līdz 14 vietas) un “Mārtiņa māja” Liepājā (6 līdz 7 vietas);
* materiālu un morālu palīdzību jaunajām māmiņām, kā arī psihologa, jurista un vecmātes bezmaksas konsultācijas sniedz organizācija “Māmiņu ātrās reaģēšanas vienība”.