"Dārgais apkārtceļš caur Maskavu"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.10.07./08.

Kompensāciju izmaksāšanā piespiedu darbā nosūtītajiem lietuviešiem ir iesaistīta arī Maskava.

Boriss Koļcovs vāciski neko daudz nesaprot, taču, izdzirdis skaitli 6735, viņš pamostos pat no miega. Divus gadus tas bija viņa ieslodzītā numurs Būhenvaldes koncentrācijas nometnē. 1943. gadā viņu, tāpat kā daudzus citus jaunos cilvēkus, 17 gadu vecumā okupētajā Lietuvā uz ielas ciet saņēma vācu žandarmi, jo nacistu kara industrijai bija vajadzīgs darbaspēks.

Kā bijušajam piespiedu darbā nosūtītajam Koļcovam tagad pienākas kompensācija. Taču to, kad viņš varētu saņemt naudu, Koļcovs prognozēt neuzdrošinās.

Vācijas fonds, kam ir jāizmaksā kompensācijas, lietuviešiem tās grib izmaksāt caur Maskavu, bet Viļņai ar fondu Krievijā ir slikta pieredze. Jau 1993. gadā krievu "samierināšanās fonds" no Bonnas saņēma 400 miljonu marku, lai tās izmaksātu bijušajiem vācu koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem Krievijā, Latvijā un Lietuvā. Taču tikai trīs gadus naudas straume no Maskavas plūda tā, kā vajadzēja. 1997. gadā tā izsīka. "2500 no 10 000 kompensācijas saņēmējiem vēl neko nav dabūjuši, lai gan visi viņu dokumenti atrodas Maskavā," sūdzas Broņislava Karasauskiene, kas jau septiņus gadus uzklausa kādreizējos koncentrācijas nometnēs ieslodzītos. "Viņa saka, ka daudzi ir ļoti veci un mirst".

"Es neuzticos Krievijas fondam, tur sēž īsti mafiozi," saka Karasauskiene. Daļu Vācijas pārskaitīto līdzekļu atsavināja ministru prezidenta Viktora Černomirdina valdība kā "procentu likmju nodokli". Krievija, kā Vācijas Bundestāga prezidentam Volfgangam Tīrsem un kompensāciju sarunu vadītājam grāfam Oto Lambsdorfam adresētajā sūdzībā rakstīja astoņu fašisma upuru organizāciju apvienības priekšsēdētājs, Lietuvai ir parādā 5 – 6 miljonus marku. Taču tieši šis fonds tagad vienkāršības dēļ atkal rīkosies ar lietuviešu un latviešu piespiedu darbā nosūtītajiem paredzēto naudu. Berlīnē domā, ka, izmantojot jau esošo tīklu, izdosies izvairīties no birokrātiskas novilcināšanas.

Lietuvas parlamenta priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis saka, ka 1993. gadā izdarīt maksājumus caur Maskavu ir bijusi kļūda. To pēc tam ir atzinuši arī vācu politiķi. "Tad kāpēc gan pieļaut šo kļūdu vēlreiz?" saka Audrjus Bruzga, kas Lietuvas Ārlietu ministrijā ir atbildīgs par bilateriālajām attiecībām un izprot toreizējo soli. Šie maksājumi pamatojās uz vienošanos starp Helmūtu Kolu un Mihailu Gorbačovu, un arī Lietuva toreiz neatkarīga bija tikai divus gadus un vēl tikai veidoja savas demokrātiskās struktūras. Taču tagad, septiņus gadus vēlāk, Lietuva ir valsts, par kuras patstāvību neviens vairs nešaubās, un tāpēc, kā saka Bruzga, "vāciešu rīcība ir pilnīgi nesaprotama".

Tomēr Karasauskiene arī Lietuvas valdībai pārmet to, ka tā ir reaģējusi pārāk vēlu. Tikai tad, ka Vācijas kanclers Gerhards Šrēders jūnijā ieradās vizītē Lietuvā, Landsberģis sūdzējās par Maskavas rīcību. Taču vilciens jau bija aizgājis, un, lai gan tad parlamenta priekšsēdētājs vēl vērsās pie kolēģa Tīrses, lai panāktu izmaiņas likumā, Bundestāgā nevienam nebija nekāda prieka vēlreiz vērt vaļā ļoti komplicēto paketi. Tas nozīmētu, ka piespiedu darbā nosūtītajiem visā pasaulē taisnīgums būtu jāgaida vēl ilgāk.

Taču lietuvieši ir norūpējušies ne tikai par Maskavā izsaimniekoto naudu vien. Landsberģis saka, ka tā ir arī Lietuvas okupācijas leģitimācija. Ja tagad Berlīne atzīst Maskavas pretenzijas pārstāvēt Lietuvas pilsoņus, tā līdz ar to toreiz okupētajai Lietuvai piešķir Padomju savienības sastāvdaļas statusu. "Krievija to vēlējās, taču Vācija okupāciju nekad neatzina," saka Landsberģis un slavē Austriju: arī sarunās Vīnē krievu sarunu delegācija esot mēģinājusi pretendēt uz lietuviešu piespiedu darbā strādājošo pārstāvniecību. Taču pēc apjautāšanās Viļņā Austrijas valdība to noraidīja un kompensāciju tagad izmaksā tieši baltiešiem.

Lietuvas valdība par "nepieņemamu" uzskata arī vācu kompromisa priekšlikumu Viļņā un Rīgā ierīkot Maskavas fonda filiāles. Tad kompensāciju saņēmējiem vismaz nevajadzētu savus dokumentus sūtīt uz Maskavu ar dārgajiem tulkojumiem krievu valodā, no kuriem līdz šim labumu ir guvuši vienīgi advokāti un tulki. "Tā būtu Krievijas valdības iestāde, kas aktīvi darbotos Lietuvā," saka Bruzga, "tam nav nekāda tiesiska pamata." Un tomēr Landsberģis atstāj durvis pavērtas: "Mēs nevaram saviem pilsoņiem aizliegt saņemt naudu tur, kur viņiem to izsniedz." Galu galā viņš nevēlas sabiedrības acīs izskatīties kā tāds, kurš kavē vecajiem cilvēkiem beidzot saņemt naudu. Taču tas, ko vēlas Lietuva, nav vienošanās ar Krieviju, bet gan ar Vāciju.

Broņislava Karasauskiene nepārtraukti uzsver, cik lietuvieši ir pateicīgi Vācijas valdībai, ka tagad nacisma upuri beidzot saņems kompensāciju. "Šāda vienošanās būtu bijusi ļoti laba mūsu bilateriālajām attiecībām," saka Vācijas un Lietuvas biedrības priekšsēdētājs Jons Kiļus. "Žēl garām palaistās izdevības."

Haness Gamilšegs