Pārtikas produktu patēriņš ir stabilizējies, tikai, diemžēl, - zemā līmenī

Dr.habil.oec., prof. Oļģerts Krastiņš - "Latvijas Vēstnesim"

Pārtikas iegāde joprojām ir galvenais izdevumu postenis Latvijas mājsaimniecību budžetos. 1999.gadā pārtikas produktu iegādei Latvijas mājsaimniecības izdeva 39,1% no visiem saviem patēriņa izdevumiem. Zemākajā labklājības deciļgrupā šis procents sasniedza 48,4 un tikai augstākajā, desmitajā labklājības deciļgrupā nokritās līdz 26,3, kas visumā atbilst Eiropas attīstītāko valstu standartiem. Tas nozīmē, ka liela Latvijas iedzīvotāju daļa tikai ar grūtībām nodrošina sev uzturu. Nodrošināt pietiekami plašus un ticamus datus par iedzīvotāju uzturu ir svarīgs valsts statistikas uzdevums.

Galvenās pārtikas produktu grupas

Datus par pārtikas produktu patēriņu Latvijas mājsaimniecībās, tāpat kā par ienākumiem, izdevumiem un citiem būtiskiem iedzīvotāju dzīves līmeņa jautājumiem, iegūst Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) mājsaimniecību budžetu pētījumā. To veic, izmantojot reprezentatīvu mājsaimniecību izlasi, kas pārstāv visu valsts teritoriju. 1999.gadā veica 3929 mājsaimniecību mēnesi ilgu ienākumu, patēriņa izdevumu, kā arī pārtikas produktu patēriņa un citu rādītāju reģistrāciju.

Mūsdienu tirgus piedāvā patērētājiem ļoti plašu pārtikas produktu klāstu. Sākotnēji statistika reģistrē ap 200 nosaukumu. Tā kā tik plaša tabula ir grūti pārskatāma un arī dati par retāk pirktajiem produktiem nav pietiekami reprezentatīvi, analīzes vajadzībām visus pārtikas produktus pārrēķina nosacītos produktos, izveidojot desmit grupas. Piemēram, visu veidu maizi un labības izstrādājumus pārrēķina miltos, gaļu un gaļas produktus - svaigā gaļā utt. (1.tabulas 1.aile).

Novērtējot pārtikas produktu patēriņa izmaiņas laikā no 1996. līdz 1999. gadam, var secināt, ka pēdējos divos šī perioda gados notikušas nelielas pozitīvas izmaiņas. Nedaudz ir pieaudzis gaļas un gaļas izstrādājumu patēriņš, bet samazinājies kartupeļu, dārzeņu un labības produktu patēriņš (1.tabulas 2.-5.aile). Tomēr šīs izmaiņas ir nelielas un nespēj kompensēt iedzīvotāju labklājības straujo kritumu, kas notika laikā no 1992. līdz 1994. gadam. Piemēram, 1990. gadā Latvijas iedzīvotāji, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, patērēja 40,1 kg piena un piena produktu, pārrēķinātu pienā, bet 1999. gadā joprojām tikai 24,0 kg. Tajā pašā laikā relatīvi lēto kartupeļu patēriņš, kas bieži kompensē augstvērtīgāko un dārgāko produktu patēriņu, 1990. gadā aprobežojās ar 7,6 kg, bet 1999.gadā saglabājās 11,1 kg līmenī.

Vairumā attīstīto Eiropas valstu, piemēram, Dānijā, Somijā, Vācijā, Nīderlandē augstvērtīgāko dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu patēriņš ir ievērojami lielāks nekā pašreiz Latvijā (2.tabula). Vienīgi Polijā, Lietuvā un dažās citās tā sauktajās pārejas ekonomikas valstīs iedzīvotāju ēdienkarte ir līdzīga tai, ko izmanto lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju.

Izdarot iedzīvotāju ēdienkartes salīdzinājumus ilgākā laika periodā un dažādās valstīs, ir jārēķinās ar zināmām atrunām sakarā ar atšķirīgām uzskaites metodēm, pārrēķinu koeficientiem un citām statistikas problēmām. Plašāk šos jautājumus apspriedām rakstā "Par mūsu ēdienkarti pēdējā desmitgadē" ("LV" 1999.g. 11.februārī Nr.40 (1500) un 17.februārī Nr.45/46(1505/1506). Tomēr, pēc mūsu domām, šajā rakstā izdarītos secinājumus tās nevar būtiski ietekmēt.

Ēdienkarte pilsētās un laukos

Kā jau esam parādījuši vairākos iepriekšējos rakstos, Latvijas lauku iedzīvotāji mūsdienās caurmērā ir trūcīgāki nekā pilsētnieki. Vērtējot pēc pārtikas produktu patēriņa, atšķirības ir mazākas, nekā vērtējot pēc ienākumiem un patēriņa izdevumiem. To izskaidro vairāki apstākļi. Laukos samērā plaši izmanto pašražotos produktus, kurus mazo apjomu dēļ nav izdevīgi vest uz tirgu, bet var izmantot pašu patēriņam. Tāpat, strādājot lauksaimniecības darbos atklātā laukā, lielāks pārtikas patēriņš ir objektīvi nepieciešams.

Tomēr dārgo gaļu un tās izstrādājumus lauku iedzīvotāji pēdējos gados ir patērējuši mazāk nekā pilsētnieki. Daudz retāk lauku cilvēku galdos parādās veselīgam uzturam nepieciešamie augļi un ogas. Tas nozīmē, ka lielai daļai laucinieku nav savu augļu un ogu dārzu.

Lauku cilvēki trūkstošās uzturvielas kompensē, bagātīgāk nekā pilsētnieki patērējot kartupeļus, dārzeņus, maizi un labības izstrādājumus, arī pienu un piena produktus.

Salīdzinot lauku un pilsētu iedzīvotāju ēdienkartes izmaiņas no 1996. līdz 1999.gadam (1.tabulas 6.-13.aile), jāatzīmē, ka uzlabošanās vērojama vienīgi pilsētnieku uzturā, kas nosaka raksta sākumā atzīmētās nelielās pozitīvās izmaiņas valstī kopumā. Lauku iedzīvotāju ēdienkarte šajos četros gados nav manāmi izmainījusies, turklāt piena un piena produktu patēriņš no gada gadā nedaudz samazinājies.

Uzturvielu sastāvs un kaloritāte

Dažādi pārtikas produkti ir diezgan plaši savstarpēji samaināmi. Tādēļ jau var runāt par turīgu un trūcīgu ļaužu ēdienkartēm. Šādos apstākļos būtiska nozīme ir sintētiskiem (apkopojošiem) rādītājiem, kas raksturo pārtikas uzturvērtību kopumā. Par tādiem statistika izmanto barības vielu sastāvu (olbaltumvielas, taukvielas, ogļhidrāti) un patērēto barības vielu enerģētisko vērtību (kilokalorijās).

Vērtējot pēc šiem rādītājiem, vidēji Latvijas iedzīvotāju uzturs laikā no 1996. līdz 1999.gadam ir palicis bez ievērojamām izmaiņām. Tātad iepriekš minētās atsevišķu pārtikas produktu grupu izmaiņas ir vērtējamas kā zināmas kvalitatīvas izmaiņas, kas nav palielinājušas kopējo patērēto uzturvielu daudzumu un uztura enerģētisko vērtību (3.tabulas 1.-5. aile).

Pilsētu iedzīvotāju uzturā vērojams vērtīgāko dzīvnieku izcelsmes produktu pieaugums tiklab pēc olbaltumvielu un taukvielu sastāva, kā arī uzturvielu enerģētiskās vērtības, kopējam kaloriju daudzumam paliekot gandrīz nemainīgā līmenī.

Lauku iedzīvotāju diennakts uzturdevas barības vielu daudzums ir samazinājies, vērtējot pēc visiem komponentiem: tiklab pēc olbaltumvielām, taukvielām, kā arī ogļhidrātiem. Tāpat samazinājies to uzturvielu daudzums, kas iegūtas no dzīvnieku izcelsmes produktiem (3.tabulas 10.-13.aile). Kopējā lauku iedzīvotāju uzturdevas enerģētiskā vērtība laikā no 1996. līdz 1999. gadam ir samazinājusies par 6,9%.

Ir samērā grūti pateikt, kādā mērā pašreizējais Latvijas iedzīvotāju uzturs nodrošina fizioloģiskās vajadzības. Mediķi un uzturzinātnieki uzturvielu vajadzību nosaka diferencēti vīriešiem un sievietēm dažādās vecumgrupās un ņemot vērā fiziskā darba slodzi. Pārrēķināt tās uz "vidējo" valsts iedzīvotāju (atsevišķi pilsētu, lauku) apgrūtina tas, ka nav piemērotu datu par iedzīvotāju sadalījumu pēc fiziskā darba slodzes (plašāk skat. iepriekš norādīto autora rakstu).

Pēc ekspertīzes vērtējuma, augstāko labklājības grupu iedzīvotāji ar uzturu sevi nodrošina pietiekamā apjomā, taču nabadzīgāko grupu iedzīvotāji to nespēj. Šī tēze būtu jāpamato ar datiem par uztura īpatnībām dažādās labklājības grupās. Ceram to izdarīt kādā no turpmākajiem rakstiem.

1.tabula

Pārtikas produktu patēriņš vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, kg

Datu avoti: Mājsaimniecību budžets 1999.gadā, R.: CSP, 2000.g., 96.lpp.; Mājsaimniecību budžets 1998.gadā, R.: CSP, 1999.g., 121.lpp.; Mājsaimniecību budžets 1997.gadā, R.: VSK, 1998.g., 119., 160.lpp.

Pārtikas produktu patēriņš uz vienu iedzīvotāju mēnesī 2.tabula

dažās Eiropas valstīs un Latvijā 90. gadu sākumā

Aprēķināti pēc: "Latvijas statistikas gadagrāmata" 1999. - R., CSP., 1999. - 314.lpp. Par Latviju: Mājsaimniecības budžets 1994. - R., VSK, 1995. - 28.lpp.

3.tabula

Uztura barības vielu sastāvs un kaloritāte, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli dienā

Datu avoti tie paši, kas 1.tabulā