Ja pašvaldības, tad – vai vēlētas?

Šis ir loģisks jautājums. Ministrijas piedāvātajā redakcijā paredzēts, ka reģionālās pašvaldības veidos netiešu vēlēšanu ceļā. Un tas nebūt nav aiz kalniem – 2007.gada 1.janvārī tām jāuzsāk darbs.
Lai gan izveides princips atgādina rajonu padomju izveidošanu, iepazīstoties tuvāk, jāatzīst, ka ir būtiski uzlabojumi. Piemēram, reģiona pašvaldības padomi veidos no vietējo pašvaldību izvirzītiem deputātiem, ne tikai priekšsēdētājiem vien. No sava vidus padome ievēlēs reģiona priekšsēdētāju, kuram līdz ar to brīdi šis būs pamatdarbs. Reģiona priekšsēdētājs nezaudēs deputāta mandātu vietējā pašvaldībā, taču nevarēs vienlaikus būt par pārstāvētās pašvaldības vadītāju. Tādējādi viena amatpersona divos amata krēslos nesēdēs.

Kas lika izšķirties?

Pirmkārt, valsts pārvaldes reģionālo iestāžu darba rezultāti reģiona izaugsmei. Loģiski spriest par nozaru bezspēcību reģionos veicinājusi arī iestāšanās ES. Tiek atzīts, ka nozaru pārvaldes iestādes reģionos par maz spējušas pierādīt kontaktus un sadarbību ar vietējām pašvaldībām. Analīze arī apliecina nozaru intereses reģionos – jo tālāk no Rīgas, jo mazākas. Tās visbiežāk arī nesakrīt ar vietējo pašvaldību un plānošanas reģionu interesēm. Reģionālajās pašvaldībās nākotnē saredz dialoga veidotāju un iniciatoru nozaru un pašvaldību kopīgam darbam, lai reģionu attīstība būtu reāla, ne tikai teorētiska.
Kā zināms, Latvijā pastāv dažāds valsts pārvaldes reģionālo iestāžu dalījums. Tas ir haotisks un tāpēc traucē koordināciju. Pozitīvas izmaiņas un valsts reģionālo struktūru sinhronizāciju līdz šim nekādi nesekmēja vietējo pašvaldību stūrgalvība pret administratīvi teritoriālo reformu. Norāde – kamēr nav skaidras reģionu administratīvās robežas, valsts pārvaldes iestādēm nav pamata pārveidot savu reģionālo izvietojumu – bija pamatota. Jaunajā likumprojektā ir ietverta norma par valsts pārvaldes iestāžu un reģionu administratīvo robežu saskaņošanu un vienotas sistēmas izveidi līdz 2008.gada 1.janvārim. Lai tas notiktu, eventuālajai novadu kartei jābūt gatavai līdz 2006.gada vasarai.
Trešais izšķiršanās iemesls – rajoni (īpaši ES kontekstā) ne pēc teritorijas lieluma, ne iedzīvotāju skaita, ne savas kompetences, kā arī likumā noteiktajām funkcijām nevar uzņemties un pildīt reģionālā līmeņa uzdevumus. Arī plānošanas reģionu padomēm nav kompetences, deleģējuma un juridiskā statusa veikt reģiona pārvaldes funkcijas. A.Šults secina, ka reģionālās pašvaldības veidosies uz rajonu padomju un piecu plānošanas reģionu bāzes, minētās struktūras reorganizējot, taču – ar pašreizējo robežu korekcijām.

Aprises

Jaunajā pašvaldībā paredzēts izveidot reģiona padomi, reģiona valsts un pašvaldību sadarbības komisiju, konsultatīvo padomi un reģionālās pašvaldības administrāciju. Kā bija solīts, publiskojot sākotnējo reģionu izveides koncepciju, katrā reģionā būs vairākas reģionu attīstības centru kategorijas – valsts, reģiona, novada un vietējās nozīmes attīstības centri iedzīvotājiem atbilstoša līmeņa valsts un pašvaldību iestāžu pakalpojumu saņemšanai. Ar to ir mēģināts novērst pakalpojuma saņēmēja klejošanu pa reģioniem, meklējot dažādu nozaru valsts iestāžu izziņas.
Reģiona padomju veidošana iecerēta 2006.gada novembrī. Pārstāvjus padomei izvirzīs vietējā pašvaldība atbilstoši iedzīvotāju skaitam. Par bāzes skaitli un proporcionalitātes nodrošinātāju ne bez pamata noteikti pieci tūkstoši iedzīvotāju. Vienu deputātu varēs izvirzīt pašvaldība ar iedzīvotāju skaitu no 5000 līdz 20 000, divus – 20 000 līdz 50 000 iedzīvotāju, trīs – ja vairāk par 50 000 iedzīvotāju. Rīga reģiona padomei izvirzīs septiņus deputātus. Savukārt pašvaldības ar mazāk nekā 5000 iedzīvotājiem reģiona deputātus ievēlēs, sasaucot rajona robežās esošo mazo pašvaldību deputātu sapulci, bet deputātu skaita noteikšanai piemēros iepriekš minētos principus. Aprēķini rāda, ka lielākais varētu būt Rīgas reģions (36 deputāti), parējos reģionos deputātu skaits varētu būt no 19 līdz 23.
Koordinācijai starp valsts reģionālajām nozaru iestādēm un reģiona pašvaldībām ierosināts izveidot valsts un pašvaldību sadarbības komisiju. Valsts intereses tajā pārstāvēs valdības pilnvarotas personas (7–14), savukārt pašvaldību intereses – (līdzvērtīgā skaitā) reģiona padomes pilnvarotas personas. Darbam šajā institūtā reģiona padome drīkst pilnvarot ne tikai deputātus, bet arī kompetentus nozares ekspertus, speciālistus. Par komisijas priekšsēdētāju var kļūt tikai reģiona padomes izvirzīta kandidatūra. Priekšsēdētājam likums izvirza arī noteiktas prasības, turklāt amata pretendentam būs jāiesniedz valdībai savs redzējums par reģiona turpmāko attīstību. Reģiona sadarbības komisijas priekšsēdētāja kandidatūra būs jāsaskaņo ar Ministru kabinetu. Komentējot šā institūta priekšstāvja atbildību, A.Šults neslēpj, ka to daļēji varētu salīdzināt ar ministrijas vadītāju – valsts sekretāru. Tādēļ kandidatūra amatam būs jāizvērtē ne tik daudz pēc politiskās piederības, kā pēc prasmēm, spējām un atbildības sajūtas.
Institūts, ko reģiona padome varēs veidot vai neveidot pēc izvēles, ir konsultatīvā padome. Šīs struktūras uzdevums būtu nodrošināt sabiedrības līdzdalību reģiona pašvaldības darbībā. Tās sastāvā varēs būt uzņēmēji, iedzīvotāji un sabiedriskās organizācijas.

Atlaišanas izpaliks

Rajona padomju darbinieku sirdsmieram jāteic, ka likumprojekta autori paredzējuši to aizsardzību. Mainoties lēmējvarai, sākotnējā veidolā nevienam darbiniekam nedraud darba tiesisko attiecību pārtraukšana. Kāda nākotnē būs konkrētā reģiona administrācijas struktūrai, tas jālemj reģiona padomei. Arī finanses sākotnēji (2007.gadā) veidosies, apvienojot reģionā ietilpstošo rajona padomju un plānošanas reģiona padomju budžetus.