Šizofrēnijas sabiedrotie

Sabiedrības aizspriedumi, nesakārtotā garīgās veselības aprūpes sistēma un ierobežotā tā saukto jaunās paaudzes medikamentu pieejamība netīši kļūst par šizofrēnijas sabiedrotajiem Latvijā. Pirmā problēma spilgti atspoguļojas LPA pasūtītajā pētījumā par sabiedrības attieksmi pret šo smago psihisko saslimšanu.
Kā uzskata psihiatri, par garīgo veselību un psihiskajām saslimšanām mūsu valstī pieņemts runāt tikai tad, kad noticis kaut kas sabiedrību šokējošs, piemēram, agresīva rīcība vai pat slepkavība, ko labprāt atspoguļo plašsaziņas līdzekļi. Speciālisti raizējas, ka tas vairo negatīvo priekšstatu, savukārt objektīvā kopaina paliek aizkadrā.
Kopumā Latvijas iedzīvotāji ir labi informēti par šizofrēniju – 83 procenti aptaujāto par tādu ir dzirdējuši, liecina augustā veiktais pētījums, taču izpratne ir virspusēja. Jautāti, vai viņi, ja būtu uzņēmuma vadītāji, pieņemtu darbā cilvēku, kurš slimo ar šizofrēniju, 67 procenti (!) paziņoja, ka ne. Daļai bija grūti formulēt viedokli, un tikai seši procenti atbildējuši, ka būtu tam gatavi. Tomēr LPA prezidente, RSU katedras profesore Raisa Andrēziņa uzskata, ka seši procenti – tas ir cerīgi un vērtējams kā pozitīvs iedīglis sabiedrības attieksmē, kura kopumā pret psihiski slimiem ir noraidoša un tos norakstoša. Interesants fakts, ka noraidošo attieksmi visbiežāk pauduši vīrieši, gados vecāki cilvēki (no 55 līdz 64 gadiem) un iedzīvotāji ar vidēji augstiem un augstiem ienākumiem.
Taču, kā zināms, šizofrēnija nav šķērslis, lai mācītos, strādātu un dzīvotu pilnvērtīgi, sadzīvojot ar slimību. “Visu nosaka stāvoklis, nevis diagnoze,” lakoniski komentē E.Rancāns.

Nezināšana vairo maldus

Pētījums atklāj, ka vairāk nekā puse aptaujāto uzskata: šizofrēnijas ārstēšana ir problēma, kurai sabiedrībā jāpievērš uzmanība. Tajā pašā laikā 18 procenti spriež, ka tā tomēr nav problēma. LPA prezidente pieļauj, ka cilvēki šādus spriedumus pārsvarā izteikuši nezināšanas un neinformētības dēļ. Pārējiem savu attieksmi bijis grūti formulēt.
Bēdīga aina paveras iedzīvotāju priekšstatos par to, kur un kā ārstēt pacientus. Gandrīz puse (43 procenti) ir pārliecināti, ka tam jānotiek psihiatriskajā slimnīcā. Augsto žogu un aizrestoto logu nepieciešamību pārsvarā atbalsta vīrieši un cilvēki ar pamatizglītību. Aptuveni trešdaļa (37 procenti) pauž mūsdienīgu un humānu attieksmi un uzskata, ka šizofrēnijas slimnieki var ārstēties mājās un specializētajā dienas centrā. “Tā ir psihiatriskās palīdzības perspektīva,” – šādu ārstniecības modeli garīgās veselības aprūpes sistēmā aizstāv LPA prezidente.
Kas ir šizofrēnija, Latvijā virspusēji zina, bet, ka tai ir rastas mūsdienīgas zāles, zina retais. Tikai 12 procentu aptaujāto ir dzirdējuši par to, ka pasaulē pieejami jaunās paaudzes medikamenti, kuri radikāli paaugstina pacientu izredzes dzīvot normālu dzīvi.
Psihiatri, analizējot pētījuma rezultātus, secinājuši, ka cilvēki, kuri ir dzirdējuši vai saskārušies ar jaunākajām ārstēšanas metodēm un iespējām, daudz biežāk atbalsta to, lai sirgstošo ārstētu mājās un dienas stacionārā, nevis izolētu slimnīcā.

Tilts no murgu valstības

“Tā ir diagnoze uz mūžu. Neļausim tūkstošiem cilvēku dzīvot bailēs no sabiedrības!” aicina profesore R.Andrēziņa, atkārtojot, ka stigmas dēļ saslimušie visiem līdzekļiem slēpj savu slimību, arī izvairās no ārstēšanas, ko turklāt nereti veicina arī tuvinieki. Tā ir dubulta izolācija: slimības izraisīta un sabiedrības attieksmes provocētā.
Izkristalizējas smaga problēma – pacientu līdzestības trūkums (nevēlēšanās lietot medikamentus). “Pat vislabākās zāles nepalīdz, ja tās nelieto,” vienkāršo patiesību uzsver E.Rancāns, minēdams arī aplēses par garīgi slimo pacientu līdzsadarbību ārstēšanas procesā: ceturtdaļa medikamentus lieto apzinīgi, aptuveni puse – epizodiski (dažādu iemeslu dēļ, piemēram, medikamenti nav pieejami, trūkst izpratnes, kādēļ tie vajadzīgi, tuvinieki ir pret utt.), bet ceturtdaļa nelieto nekad.
Ir vairāki faktori, kas iespaido cilvēka attieksmi pret ārstēšanos, – cik viņš apzinās savu slimību, radinieku atbalsts, sabiedrības attieksme, medikamentu blakusparādības un to lietošanas ērtums, ārstu izskaidrošanas māksla u.c.
Sabiedrība ir aizspriedumu varā, arī daļa slimnieku tuvinieku, būdami aci pret aci ar šizofrēniju, viedokli nemaina un cenšas slimo izolēt no ārpasaules. Ārstu praksē nav reti gadījumi, kad pēc pacienta izrakstīšanas no slimnīcas tā tuvinieki paziņo, ka pietiek pacientu “ķīmiķot” un pie ārstēšanas ar citām metodēm ķeršoties viņi paši. Gribēdami par katru cenu būt veseli, arī paši slimnieki pēc izrakstīšanās bieži vairs nelieto zāles, par tām kautrēdamies. Vai arī neatzīst savu slimību. Situācijas ir dažādas.
Neārstējoties cilvēki ir pakļauti jauniem slimības paasinājumiem, kas var apdraudēt paša veselību un dzīvību (gandrīz puse šizofrēnijas pacientu mēģinājuši izdarīt pašnāvību), kā arī ģimenes locekļus un līdzcilvēkus. Arvien grūtāk kļūst stabilizēt veselības stāvokli, kur nu vēl to uzlabot. Pacienti sociāli norobežojas, kļūst pasīvi, izjūt trauksmi, parādās depresijas simptomi. Viņi dzīvo savu murgu ideju varā, līdz atkal nonāk slimnīcā.

Nogulēt dzīvi vai izdzīvot

Slimnīcai vajadzētu kļūt par pašu pēdējo līdzekli ārkārtas gadījumos, ja pacienta stāvoklis ir ļoti paasinājies, skaidro E.Rancāns. Jaunās paaudzes antipsihotisko līdzekļu ēra piedzīvojusi jūtamu izaugsmi. Pasaulē speciālisti cenšas radīt tādas zāles, kas mazina slimības simptomus, piemēram, lai balsis un citu trokšņu jūklis vairs nemocītu cilvēku, bet kas arī neizraisa blakusparādības. Un lai tās būtu ērti lietojamas, jo ir starpība, vai katru dienu jāizdzer sauja zāļu vai pietiek ar vienu injekciju reizi divās nedēļās vai mēnesī.
“Agrāk, kad lietoju vecās paaudzes medikamentus, vispār nedzīvoju. Nācās katru dienu pavadīt mājās, gultā. Jutos kā dārzenis. Nevarēju ne televizoru skatīties, ne lasīt, pilnīgi neko,” “nogulētos gadus” atceras slimnieku pārstāve, eksperte psihiatrijas jautājumos Antra Siliņa, raksturojot graujošās medikamentu blakusparādības. Par jaunajām zālēm A.Siliņa ir kodolīga: “Tagad varu visu.” Jaunajā, rosīgajā sievietē nav ne atblāzmas no stereotipos iesīkstējušā mītiskā slimnieka tēla. Viņa īpaši akcentēja ārstu lomu: “Joprojām pacientam nav pilnīgas informācijas par ārstēšanu. Izrakstoties no slimnīcas, viņš neizprot, kādēļ jāturpina dzert zāles. Bet pacientam ir tiesības uz kvalitatīviem pakalpojumiem un pilnīgu informāciju.”

Zāles ir, bet ne visiem pieejamas

Biežā ārstēšanās slimnīcā ir vājais posms garīgajā aprūpē, uzskata LPA, uzsverot, ka daudz izdevīgāk ir ārstēt slimniekus ambulatori. “Valsts maksā vairāk par pacienta ilgstošu atrašanos slimnīcā, nekā ja viņš saņemtu adekvātu ambulatoro ārstēšanu,” uzskata E.Rancāns, salīdzinājumam minot skaitļus: ārstēšana slimnīcā izmaksā ap 15 latu diennaktī (450 latu mēnesī), medikamenti no – 40 līdz 100 latiem mēnesī atkarībā no katra individuālā ārstēšanas procesa. Turklāt, guļot slimnīcā, cilvēks nestrādā, un arī tas nes valstij zaudējumus.
Speciālists min starptautisku klīnisku pētījumu, kurā Latvijā novēroti 34 pacienti, kas iepriekšējos divus gadus bija ārstējušies slimnīcā. Pirms pētījuma viņi tika hospitalizēti vidēji katrs pusotru reizi gadā, visi pacienti kopā slimnīcā bija pavadījuši vairāk nekā 2000 dienas. Kad tie saņēma jaunos medikamentus (ilgstošas iedarbības injekciju), divas trešdaļas pacientu vairs slimnīcā atkārtoti nenonāca.
Jaunās paaudzes zāles ir dārgas, un tās ir pieejamas tikai daļai slimnieku. Tiem, kas dažādu iemeslu dēļ atsakās no medikamentiem to biežās lietošanas, blakusparādību vai līdzcilvēku attieksmes dēļ, ilgstošas iedarbības jaunākās paaudzes medikamentu injekcija būtu efektīvs un ekonomiski pamatots līdzeklis, spriež E.Rancāns. Turklāt sekmīga ārstēšana mazina nevēlēšanos lietot zāles. Tomēr, kā uzsver LPA prezidente, Latvijā katram pacientam nevar nozīmēt viņam piemērotāko medikamentu, jo vai nu tādu nav kompensējamo zāļu sarakstā, vai, ja ir, tad finanšu trūkuma dēļ ierobežotā daudzumā.

***

Psihiatri rosina šizofrēnijas slimnieku aprūpi un ārstēšanu ievirzīt mūsdienīgākā gultnē. Sabiedrība attieksmi vienā dienā nespēs mainīt, arī valsts atvēlētie līdzekļi šim mērķim jūtami uzreiz nepieaugs. Taču tas, viņuprāt, jāveicina. Latvijas Psihiatru asociācija nesen nosūtīja Veselības ministrijai, Saeimas atbildīgajām komisijām, un citiem atklātu vēstuli, aicinot attīstīt ambulatoro psihiatrisko aprūpi. Tajā speciālisti lūdz “pievērst lielāku uzmanību psihiatrijas pacientu stāvokļa uzlabošanai, dienesta (īpaši ambulatorās aprūpes iespēju) attīstībai, medikamentu pieejamībai (vispiemērotākā medikamenta izvēle katram pacientam, iespējai tiem saņemt ilgstošas darbības medikamentus bez blakusparādībām)”. Vēstulē gan nav konkrētu priekšlikumu, kas un kā LPA skatījumā būtu jādara. R.Andrēziņa to atzīst, skaidrojot, ka vēstule tās adresātiem drīzāk ir aicinājums būt atvērtākiem un iedziļināties problēmas būtībā tad, kad attiecīgo komisiju izstrādātie dokumentu projekti nogulst uz galda izskatīšanai.
Savukārt sabiedrībai speciālisti atgādina, ka slimības neizvēlas.

Fakti:

* Precīzs šizofrēnijas cēlonis nav zināms.
* Šizofrēnija skar jaunus cilvēkus. Gandrīz 90% vīriešu un 70% sieviešu pirmie simptomi parādās vecumā no 15 līdz 40 gadiem.
* Saslimšanas risks palielinās, ja ir slimojis kāds no radiniekiem.
* Līdz šim vēl nav atklāts neviens šizofrēnijas gēns.

Ilze Apine, “LV”
ilze.apine@vestnesis.lv