Pienākuma darbs

– Uzskatīju to par savu pienākumu, jo nav taču pareizi, ka mūsu mazajai tautai joprojām ir tik daudzi radoši cilvēki, kuri, okupācijas varas pilnībā vai daļēji aizliegti 50 gadu garumā, joprojām īsti neierindojas Latvijas vēstures raibajā virknē. Viņi, kas latviešu kultūrai savulaik tikuši atņemti, patiesībā nolaupīti, ir pelnījuši, lai viņus atdotu tautai. Šis process notiek, bet atgriešanās ir grūta, īpaši dzejnieku atgriešanās.

Mūža gājumā – tautas likteņstāsts

– Savā grāmatā esmu centusies izdzīvot Elzas Stērstes un arī Marselīnes mūžu. Marselīne viņa bija divdesmit gadus. Tie bija skaistie neatkarīgās Latvijas gadi. Elza Stērste piedzima 1885.gada martā un nomira 1976.gada aprīlī, deviņdesmit otrajā mūža gadā. Šajā mūžā ir divi pasaules kari, Brīvības cīņas, vairākas revolūcijas, dumpji un apvērsumi, vairākas okupācijas, divi lieli bēgļu laiki un deportācijas. Divas reizes mājā plosījušies lieli ugunsgrēki. Liesmas aiznesušas nebūtībā mūža savākto – grāmatas, vēstules, gleznas, fotogrāfijas, dažādas piemiņas lietiņas un dzīvei nepieciešamo, apģērbus, traukus, mēbeles. Tāpēc daudz kas paliks noslēpumā tīts, lai arī kā meklētu un pētītu.

Mīlestība un darbs

Grāmatas atvēršanas svētkos gan Annas Žīgures prozas tekstā, gan Elzas Stērstes dzejas balsī ļāva ieklausīties aktrise Marina Janaus. Tās bija lappuses par Elzas bērnību Tallinā, toreizējā Rēvelē, pēc tam Jelgavā un vasaras mājās Zaļenieku Kauliņos. Viņas tēvs bija savulaik ļoti cienītais advokāts Stērstu Andrejs, un ģimene viena no retajām tā laika latviešu inteliģentu ģimenēm Jelgavā, kas mājās sarunājās latviski. Pēc tam bija mūzikas studijas Pēterburgas konservatorijā un filoloģijas studijas Sorbonnas universitātē Parīzē, Pirmais pasaules karš, bēgļu laiki, brīvības cīņu gadi.
Pēc Edvarta Virzas aiziešanas mūžībā Elza dzīvoja vēl 37 gadus. Šis posms ietvēra bojāeju, pirmo padomju okupāciju, Otro pasaules karu, vācu okupāciju, otro padomju okupāciju, arestu, pratināšanas, tiesu un izsūtīšanu uz Sibīriju, bet arī atgriešanos mājās, padomju Latvijā.

– Visu Elzas Stērstes mūžu kā dabīgiem augiem krāsotu pašas austu paklāju caurauž mīlestība un darbs. Ģimene viņai vienmēr bija pirmajā vietā. Kad 1921.gadā piedzima meita, kam ielika Amarillis vārdā, viņa šo brīdi salīdzināja ar lielo pārdzīvojumu, kad žurnālā “Apskats” parādījās viņas pirmais dzejolis.
Viņa bija pārliecināta: “Laime, tāpat kā mīlestība, nāk no viena un tā paša avota, un tā ir iekšējā gaisma.” Citiem vārdiem sakot – ne laimi, ne mīlestību nav vērts pieprasīt no citiem. Tie kā stādi ir rūpīgi jāaudzē sevī. Puķes un augi ir bijuši Elzas Stērstes būtības sastāvdaļa. Arī māksla un mūzika, kas viņas mājās skanējusi visu mūžu. Dzeja bija dvēseles valoda, bet, lai nopelnītu iztiktu, viņa strādāja par klavieru un franču, kā arī vācu un krievu valodas skolotāju, tulkoja franču un vācu romānus. Viņa ir bijusi darba zirgs, kā teicis kāds paziņa.

Nākamībai

Jaunā grāmata bija pulcinājusi pilnu biedrības nama Zelta zāli, un Anna Žīgure izteica cerību, ka tai būs atsaucīgi lasītāji:
– Varbūt daudziem liela daļa no aprakstītā ir zināma, citiem šī grāmata atgādinās pašu ģimenes dzīves faktus, tomēr domāju, ka esmu atklājusi arī līdz šim nezināmus notikumus. Piemēram, nakts Pleskavā Pirmā pasaules kara laikā, kad pie vietējās bēgļu komitejas vadītāja Stērstu Andreja atnāca divi latviešu virsnieki – Voldemārs Ozols un Jukums Vācietis. Viņi runājuši visu nakti, jo jautājums bija būtisks: ko darīt – doties līdzi saviem kreisi noskaņotajiem strēlniekiem uz sarkano Krieviju vai atgriezties vieniem Latvijā. Vācietis palika ar strēlniekiem, Ozols atgriezās Latvijā. Voldemārs Ozols ir apbedīts Rīgā, Brāļu kapos, bet Jukums Vācietis, Staļina režīma noslepkavots, aprakts kaut kur Maskavas apgabalā.
Un vēl es ļoti ceru, ka šo grāmatu izlasīs arī jauno paaudžu lasītāji, arī tie, kas domā, ka Latvijas vēsture un mūsu kultūras vēsture ir sākusies pavisam nesen. Varbūt Marselīne viņus iedrošinās mācīties, braukt uz citām valstīm studēt un tad atgriezties savas tautas vidū.
Tāpat kā jebkura laba dzeja, arī Elzas Stērstes dzeja nav novecojusi, tā ir paliekoša vērtība, kas nu apkopota grāmatā. Tā ir dzeja, kas uzrunā arī mūsdienu cilvēkus, vismaz es tā ceru.