Latviešu karavīrs ar ģenerāļa zīmotnēm

Eduards Aire bija štābists, turklāt augsta ranga gan pēc teicamās militārās izglītības, gan ieņemamā amata kā cariskās Krievijas, tā Latvijas armijā. Ceļš uz šo visnotaļ atbildīgo jebkura karaspēka virsnieka posteni nebija ne ātrs, ne viegls. Var sacīt, ka netieši tas sākās jau 1876.gada 2.jūnijā, kad Eduards nāca pasaulē Valmieras apriņķa Naukšēnu pagasta Ķikutos zemnieka ģimenē.

Eduards Aire

Pabeidzis vietējo pagastskolu, Rūjienas elementārskolu un Valmieras pilsētas skolu, viņš nedevās uz vēl augstākām skolām, bet uz armiju, lai dienās kļūtu par virsnieku. Dienests jauneklim brīvprātīgi sākās 1894.gada martā 101.Permas kājnieku pulkā Grodņā. Divus gadus (1895–1897) vajadzēja pavadīt Viļņas junkurskolā, lai iegūtu podporučika pakāpi. Dienests pēc paša vēlēšanās, jo skola bija pabeigta ar pirmās šķiras diplomu, necerēti laimīgi turpinājās dzimtenē – Daugavgrīvas cietokšņa kājnieku bataljonā.
E.Airem patiešām veicās. 1908.gada oktobrī viņu – vienkāršu latviešu lauksaimnieka dēlu un vēl tikai poručiku – uzņēma Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā, kur skoloties ilgojās vai katrs otrais krievu virsnieks. Vidzemnieks nebija skubināms uz mācībām – viņš beidza akadēmijas divas klases ar pirmās šķiras diplomu un tikpat sekmīgi vēl 1911.gada maijā papildu kursu. Jaunais “akadēmiķis” pirmo praksi izgāja Kazaņas kara apgabala štābā. Taču īstā prakse sākās līdz ar Pirmo pasaules karu, kura laikā E.Aire dienēja 77.divīzijas, 4.Sibīrijas korpusa un 2.armijas korpusa štābā, bet 1917.gada martā, būdams jau apakšpulkvedis, tika iecelts par 84.divīzijas štāba priekšnieku Rumānijas frontē. Pieredzējušais štābists izpelnījās trīs Sv.Annas, divus Sv.Staņislava un Sv.Vladimira ordeni. Tos papildināja pulkveža uzpleči 1917.gada jūlijā. Atbildīgus štāba virsnieka pienākumus labēji tendētais E.Aire pildīja arī no 1918.gada rudens līdz 1920.gada pavasarim Donas balto kazaku karaspēkā un Deņikina armijā. Tas gan vēlāk viņam par labu nenāca.

Nacionālajā armijā

E.Aire atgriezās dzimtenē 1920.gada jūnijā. Jau 11.jūlijā viņu ieskaitīja Latvijas armijas virspavēlnieka štāba operatīvajā daļā, bet nākamajā mēnesī iecēla par kara mācības iestāžu pārvaldes priekšnieka v.i. E.Aires uzņemšana un dienests nacionālajā armijā bija saistīts ar skandālu, kuru izraisīja avīzē “Sociāldemokrāts” 1920.gada 1.oktobra numurā publicētā mazītiņa korespondence “Spalvu met”. Tajā pulkvedim bija pārmests, ka viņš, dienējot Deņikina karaspēkā, pieņēmis krievu uzvārdu Veslovs, un tagad kaunīgais latvietis tikšot iecelts augstā vietā. Līdzīgu materiālu 1924.gada oktobrī publicēja cita kreisā avīze “Darba Balss”.
E.Aire 1926.gada 5.jūnijā informēja armijas komandieri ģenerāli Pēteri Radziņu, ka viņš nav mainījis uzvārdu, bet tikai uz laiku pieņēmis pseidonīmu tāpēc, ka viņa sieva un divi bērni deņikiniādes laikā atradušies padomju pārvaldītajā Penzā. Lai lielinieki, uzzinājuši par viņas vīra kalpošanu balto armijā augstā amatā, nevērstos ar represijām pret E.Aires ģimeni, pulkvedis bijis spiests tā rīkoties. (E.Aires dzīvesbiedri gan arestēja nevis Penzā, bet pēc ierašanās Maskavā, kur viņu ieslodzīja Butirku cietumā. Izkļūt no turienes izdevās tikai ar ārlietu ministra Z.Meierovica palīdzību.)
Ne P.Radziņš, ne kara ministrs ģenerālis Eduards Kalniņš, kuru armijas komandieris iepazīstināja ar E.Aires ziņojumu, pēdējā rīcībā neko nosodāmu nesaskatīja, un “lieta” tika izbeigta. Prof. E.Dunsdorfs gan norāda, ka E.Airi “uzskatīja par labu štāba priekšnieku, bet savu sakaru dēļ ar galēji labējā spārna organizācijām viņš kļuva sociālistu (resp., sociāldemokrātu – R.T.) upuris un zaudēja štāba priekšnieka amatu” (Dunsdorfs E. Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture. – Toronto, 1983, 67.lpp.).

Iespējams, ka tomēr šo insinuāciju dēļ E.Airi 1921.gada aprīlī novirzīja Galvenā štāba virsnieku rezervē, bet pēc gada iecēla par lektoru karaskolā. Savā pamatprofesijā viņš atgriezās 1922.gada oktobrī, kad tika nozīmēts par minētā štāba operatīvās daļas priekšnieka v.i. Tikai pēc diviem gadiem – 1924.gada oktobrī – ar Valsts prezidenta Jāņa Čakstes pavēli E.Airi apstiprināja par šīs daļas priekšnieku. Drīz vien – 1925.gada martā – viņu iecēla par armijas komandiera štāba priekšnieka v.i. Līdz pilntiesīga priekšnieka mandātam atkal bija pacietīgi jāgaida – J.Čakste tikai 1926.gada 13.oktobrī iecēla E.Airi šajā amatā. Pēc mēneša – valsts svētkos 18.novembrī – sekoja prezidenta pavēle, ar kuru štāba priekšnieks tika paaugstināts par ģenerāli. Tā nešaubīgi bija profesionālā karavīra zvaigžņu stunda.

Ģenerālis sarežģītā laikā

E.Aire nostrādāja Galvenajā un armijas štābā ilgāk nekā četrus gadus. Tas bija sarežģīts laiks Latvijas bruņoto spēku dzīvē – laiks, kad ar uzvaru bija beigušās Brīvības cīņas, noregulētas attiecības ar nesenajiem ienaidniekiem Vāciju un Krieviju, valsts ieguvusi plašu atzīšanu de iure un armijai vajadzēja pāriet uz miera laika stāvokli un štatiem, lai pēc tam nospraustu tālākās attīstības ceļus, kā arī sāktu tos.
E.Aire savas kompetences robežās, sākumā šaurākās, pēc tam plašākās piedalījās visu šo jautājumu risināšanā. Vispirms izpildei bija karaklausības likums, kuru Saeimā apstiprināja 1923.gada 17.jūlijā. Saskaņā ar to dienestam tika pakļauti visi Latvijas vīriešu kārtas pilsoņi vecumā no 17 līdz 50 gadiem, bet virsnieki un kara ierēdņi – līdz 55 gadiem. Likumā bija nosacīts, ka valsts bruņotie spēki sastāv no aktīvā karaspēka, karavīriem, kas atvaļināti līdz turpmākajam rīkojumam, rezerves un zemessargiem. Dienests ilga 18 mēnešus. Ar karaklausības likuma pieņemšanu noslēdzās bruņoto spēku pāreja uz miera laika pozīcijām. Latvijas armijā 1923.gada 1.novembrī pēc saraksta skaitījās 19 622 cilvēki (faktiski – 17 159), tajā skaitā 1142 virsnieki, 310 kara ierēdņi, 1232 instruktori un 12 759 kareivji.
Ar E.Aires darbu vēl tiešāk bija saistīts kara disciplīnas reglaments, kuru valdība Satversmes 81.panta kārtībā apstiprināja 1923.gada 2.oktobrī. Sodu gamma bija plaša, īpaši attiecībā uz zemākajām pakāpēm. Kareivjiem un dižkareivjiem varēja uzlikt septiņu veidu sodus, instruktoriem – sešu un virsniekiem – piecu. Taču gadījumos, kad disciplinārie sodi nesasniedza savu mērķi, virsniekus un kara ierēdņus varēja atbrīvot no dienesta ar Valsts prezidenta rīkojumu uz kara ministra priekšlikumu.
Tiešā sakarā ar E.Aires darbību bija Saeimas 1925.gada akceptētais likums par virsdienesta karavīriem. Tiesības atstāt un pieņemt tajā bija pulka komandierim. Virsdienestā sākumā pieņem vai atstāj uz vienu gadu. Virsdienestniekam jādzīvo savā rotā, eskadronā vai baterijā.
Ja var ticēt ģenerāļa Rūdolfa Bangerska memuāriem, kas gan uzrakstīti krietnu laiku pēc Otrā pasaules kara, tad E.Aire kopā ar R.Bangerski, kas tolaik bija Kurzemes divīzijas komandieris, tika komandēti uz Tallinu, lai kopā ar Igaunijas armijas ģenerālštābu, pamatojoties uz 1923.gadā noslēgto abu valstu aizsardzības savienības līgumu, izstrādātu militārās konvencijas pamatnoteikumus. Tos apsprieda vairākās oficiālās un neoficiālās sanāksmēs, pieņēma un iesniedza savām valdībām. Lūk, apspriežu svarīgākie atzinumi:
• uzbrukuma draudu apstākļos vienai sabiedrotajai automātiski mobilizējas arī otra sabiedrotā;
• sekmīgai kara vešanai abu sabiedroto bruņotie spēki jāapvieno viena virspavēlnieka vadībā, vienai valstij dodot virspavēlnieku, otrai – štāba priekšnieku;
• virspavēlniekam ar štāba priekšnieku jau miera laikā jāizstrādā kopējs abu valstu aizsardzības plāns;
• visiem līdzekļiem jāveicina abu armiju virsnieku savstarpēja iepazīšanās, rīkojot kopējas mācības un manevrus;
• jāvienojas par kopēju valodu, kas būtu obligāti jāmāca skolās, katrā ziņā karaskolās, kas atvieglotu karavīru saprašanos un sadarbību kara laikā.
Rīga un Tallina tālāk par dažām ģenerālštābu apspriedēm diemžēl negāja. Abu valstu kopējs aizsardzības plāns netika izstrādāts, lai gan zināma sadarbība starp Latvijas un Igaunijas armiju manevros notika. (Bangerskis R. Mana mūža atmiņas. Otrā grāmata. – Kopenhāgena, 1959, 90.–93.lpp.)

Autoritāte kolēģu vidū

E.Aire, neraugoties uz saviem jaunības “grēkiem”, bija ieguvis pelnītu autoritāti Latvijas armijas virsnieku korpusā. Par to liecina viņa teicamais atestācijas vērtējums, kuru 1927.gada sākumā parakstīja P.Radziņš. Šajā dokumentā teikts:
“Fiziski veselīgs, pilnā mērā spējīgs panest savā amatā kara dienesta grūtības kā miera, tā kara apstākļos.
Ļoti spējīgs, attapīgs un apķērīgs, savas zināšanas un spējas papildina un izveido ar visiem līdzekļiem.
Priekšnieks ar augstām morāliskām un ētiskām īpašībām.
Nelielā mērā ļaujas sevi iespaidot no tuvākiem līdzdarbiniekiem, kā arī sabiedrības.
Alkoholu lieto tikai tik mazos apmēros, ka tas neatstāj ne mazākā iespaida uz dienesta pienākumu izpildīšanu un izturēšanos sabiedrībā.
Nenodarbojas ne ar ko ārpus dienesta, kas varētu iespaidot tiešo dienesta izpildīšanu.
Savus dienesta pienākumus pārzin ļoti labi un izpilda tos priekšzīmīgi. Pilnā mērā spējīgs būt par Armijas Štāba Priekšnieku kara laikā. Izrāda vislielāko enerģiju un centību dienesta pienākumu izpildīšanā. Vienmēr stāv par likumību un kārtību, neatlaidīgi cenšas to izvest dzīvē. Pilnā mērā disciplinēts ārēji un iekšķīgi, ļoti korekts un taktisks. Ļoti rūpējas par saviem apakšniekiem, ļoti sirsnīgs un pietiekoši bezpartejisks pret visiem. Virsnieku un kareivju dzīvi un ierašas pazīst ļoti labi. Pilnā mērā seko valsts interesēm. Spējīgs būt par armijas komandiera štāba priekšnieku kā audzināšanas, tā apmācības ziņā.
Sagatavots savam un līdzīgam administratīvam amatam, trūkst ierindas cenza divīzijas komandēšanā.
Pilnīgi patstāvīgs savu tiesību robežās; priekšnieks ar pašierosmi un drosmi spert attiecīgus soļus vajadzības gadījumā, nebaidoties par atbildību no sekām.
Ļoti labs. Izbīdāms uz divīzijas komandiera vai līdzīga administratīva amata, atstājams ieņemamā vietā.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 69.l., 7.lp.)
Atestācijas komisijas priekšsēdētāja kara ministra R.Bangerska secinājums 1927.gada 21.februārī bija tikpat pozitīvs: “Labs. Izbīdāms uz divīzijas komandiera amatu. Pēc divīzijas atkomandēšanas būtu ļoti labs armijas štāba priekšnieks.” (Turpat, min. 1., 13.lp.).
E.Aires dienesta gaitas sarakstā ir fiksēts, ka, pamatojoties uz armijas komandiera pavēli, viņš 1927.gada 31.janvārī ir “devies Valsts prezidenta rīcībā”. Nākamais ieraksts precīzāk liecina, ka E.Aire ar valsts prezidenta Gustava Zemgala 28.februāra pavēli armijai un flotei “dienesta labā atsvabināts no armijas štāba priekšnieka amata, pārvietots uz kara ministriju un iecelts par sevišķu uzdevumu ģenerāli pie Valsts Prezidenta” (turpat, min. 1, 69.lp.). Arhīvs un vēsture diemžēl noklusē, vai tas bija tikai protokola un goda amats vai, tajā atrodoties, vajadzēja darīt arī kaut ko praktisku.
Nepārprotami konkrēts bija Kara būvniecības pārvaldes priekšnieka postenis, kurā G.Zemgals iecēla E.Airi 1928.gada 20.janvārī. Pārvaldes vadībā sapieri armijas vajadzībām būvēja tiltus, ceļus, poligonus un citus objektus. Līdzīgus uzdevumus risināja Kara ministrijas Apgādes pārvaldes būvniecības daļa, par kuras priekšnieku jaunais Valsts prezidents Alberts Kviesis apstiprināja E.Airi 1933.gada 9.maijā. Ne ģenerālis pats, ne arī kāds cits nezināja, ka viņam atlicis dzīvot vairs tikai nepilnas trīs nedēļas. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, visnotaļ augstas kvalifikācijas štāba virsnieks Eduards Aire, ļaundabīga audzēja pārmākts, šķīrās no dzīves jau 28.maijā. Viņš atdusas Brāļu kapos.

Rihards Treijs
prof. Dr.habil.hist.