Citu neveiksmes, pagriezieni, veiksmes – skola Latvijai

Latvijai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) paveras lielas iespējas iegūt ES struktūrfondu līdzekļus. Struktūrfondi ir galvenais finanšu instruments, ar kura palīdzību var samazināt nelabvēlīgās reģionālās atšķirības sociāli ekonomiskās attīstības ziņā gan starp valstīm, gan starp reģioniem valstu iekšienē. Bet struktūrfondu efektivitāte dažādās valstīs un dažādos reģionos ir visai atšķirīga.

Jaunās dalībvalstis salīdzinājumā ar vecajām dalībvalstīm struktūrfondus apgūst mazāk efektīvi, jo tām trūkst pieredzējuša personāla nacionālajā, reģionālajā un vietējās valdības līmeņos. Ir acīm redzami, ka jāpaaugstina šo valstu administratīvā spēja.
Ir jāmācās gan no neveiksmīgo valstu un reģionu kļūdām, gan to valstu pieredzes, kur struktūrfondi izmantoti veiksmīgi un valstu attīstība strauji uzlabojusies. Protams, ņemot vērā Latvijas īpatnības.

No Keinsa līdz jaunai ekonomiskās izaugsmes teorijai

Vairāku mazattīstītu valstu neveiksmju pamatā ir arī teorētiskas kļūdas un nepilnības. Viena no tām – turēšanās pie savu laiku pārdzīvojušās Keinsa teorijas. Keinsa teorija balstās uz šādiem principiem un pieņēmumiem, kas skar reģionālo politiku:
• ekonomikas attīstības galvenie faktori ir: kapitāla piesātinājums, ieguldījumi, valdības izdevumi;
• valdības var sekmīgi regulēt ekonomiskos ciklus;
• reģionālās atšķirības izskaidrojamas ar tirgus nepilnībām;
• reģionu atšķirību izlīdzināšanu var sasniegt ar pareizu ekonomisko politiku;
• kapitāla pieplūdums paaugstina darba ražīgumu un izaugsmi.
Galvenais šīs teorijas trūkums: tā uzsver naudas un materiālo kapitālu, bet nenovērtē cilvēku, to zināšanu, iniciatīvas, ieinteresētības, pieredzes, informētības lomu, ko pēdējā laikā sauc par cilvēkkapitālu.
Tika izstrādāta jauna ekonomikas izaugsmes teorija. Tā kļuva par ES reģionālās politikas ekonomisko pamatmodeli kopš struktūrfondu reformas 1988.gadā. Šī teorija ir piemērota gan vecajām, gan jaunajām ES dalībvalstīm. Jaunā ekonomikas izaugsmes teorija uzsver, ka reģioni nevar vienkārši adaptēt vispārējo tehnoloģisko attīstību, bet katram reģionam jāsasniedz savs specifisks tehnoloģiskais progress. Teorija atbalsta uz zināšanām bāzētu ekonomiku, kurā labi apmācīts darbaspēks tiek uzskatīts par svarīgāko resursu. Sevišķi svarīga zināšanās pamatota ekonomika ir mazajos un vidējos uzņēmumos. Teorija atzīmē akadēmiskās izglītības un prakses sasaisti, izveidojot pētniecības un zinātnes centrus.
Jaunās ekonomikas izaugsmes teorijas pamatprincipi un pieņēmumi ir šādi:
• ekonomikas attīstības galvenie faktori;
• izdevumi pētījumiem un attīstībai;
• inovācijas (patenti);
• izglītības līmenis;
• izdevumi ieguldījumiem
cilvēkkapitālā;
• zināšanu efektīva izplatīšana
(zinību centri);
• reģionālās atšķirības darba ražīgumā un ekonomikas izaugsmē izskaidrojamas ar atšķirībām tehnoloģijās un cilvēkkapitālā;
• atklātais tirgus veicina ekonomikas izaugsmi un tehnoloģiju attīstību;
• izšķirošie ir ieguldījumi
pētījumos un attīstībā;
• tirgus automātiski nenodrošina strauju un racionālu valsts attīstību.
Izmantojot dažu raksturīgu valstu pieredzi, parādīsim, kur un kā Eiropas Savienības struktūrfondi ir izmantoti neveiksmīgi, kā arī dosim veiksmīgas rīcības piemēru.

Turpinājums sekos

LU prof. Edvīns Vanags,
LU prof. Oļģerts Krastiņš,
LU doc. Inga Vilka