Kur 1980.gadā varētu satikties Zbigņevs Bžezinskis, Madelēna Olbraita, Lehs Valensa, Sergejs Kovaļovs, Staņislavs Šuškevičs, Andžejs Vajda, Tomass Venclova? Varbūt vienīgi psihiatriskajā slimnīcā. Nu sapnī varbūt, jo tas ir spēcīgāks par visiem ārējās pasaules diktētiem aizliegumiem un cirkulāriem. Taču poļu sabiedriskās kustības “Solidaritāte” līderis Lehs Valensa teica, ka 1980.gadā viņš pat sapnī nevarētu nosapņot to, kas noticis pa 25 gadiem Polijā un pasaulē. Mēs patiešām esam piemirsuši to lielo izrāvienu, kas noticis Eiropā pēdējos 25 gados. Liekas pat, ka daļa no mums ir piemirsuši vai nekad nav dzirdējuši par tikko pieminētajiem cilvēkiem, kuriem bija liela nozīme notikušajās pārmaiņās Eiropā un pasaulē.
Konferences formālais iemesls bija poļu pretestības kustības “Solidaritāte” 25 gadu jubileja. Bija sapulcējušies ap 700 konferences dalībnieku, sākot no “Solidaritātes” un Eiropas nākotnes garīgajā kustībā ieinteresētiem vēsturniekiem, politiķiem, kultūras darbiniekiem līdz Eiropas valstu premjerministriem un prezidentiem. Piedalījās arī Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis, Gruzijas prezidents Mikhails Saakašvili, Ukrainas prezidents Viktors Juščenko, Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis, Lietuvas un Igaunijas valdību vadītāji, Čehijas eksprezidents Vāclavs Havels. Bija ielūgti Mihails Gorbačovs, Džordžs Bušs vecākais, Boriss Jeļcins, bet neatbrauca. Ļoti spēcīga pārstāvniecības buķete bija no visām bijušajām PSRS republikām un Austrumeiropas bloka valstīm. Pārstāvētas bija, šķiet, arī visas Rietumeiropas valstis, tāpat vairākas Amerikas un Āzijas kontinenta valstis. Svarīgākais šajā tik daudzkrāsainajā buķetē bija ieinteresēta diskusija par attīstības iespējām tajā vai citā valstī vai reģionā (Baltkrievijā, Azerbaidžānā, Serbijā, Krievijā, Kazahijā, Balkānos u.c.), kurā kaismīgi piedalījās tie, kuru valstīs ir jūtama kāda spēcīga vai ne tik spēcīga, bet pārmaiņu gruzdēšana. Un vēsā, būtībā pašapmierinātā Rietumeiropa reaģēja, īpaši Sergeja Kovaļova, V.Juščenko, M.Saakašvili, S.Šuškeviča runas izraisīja spēcīgu viļņošanos.
Konferencē bija divas ne gluži autonomas, bet atšķirīgas daļas. Viena – oficiālā, ko Gdaņskā ar savu klātbūtni, runām, oficiālām pieņemšanām un noslēguma dokumentu par “Solidaritātes” Eiropas centra izveidošanu iezīmēja Eiropas valstu premjerministri vai prezidenti, kā arī citas augsta politiskā ranga personas. Otrā – diskusija par “Solidaritātes” ietekmi uz Eiropas 20.gs. vēsturi un Eiropas nākotni.

Latvijas ZA akadēmiķe