
Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents
Nobeigums. Sākums – “LV”, 11.08.2005., 16.08.2005., 25.08.2005., 31.08.2005.
[V.]Krūmiņš. Šajā ziņojumā ir teikts, ka it kā pēc
partijas XX kongresa tas viss pie mums sākās, ka nepareizi saprata lēmumus, utt.
Iznāk, ka tikai mūsu republikā nepareizi tika saprasti partijas XX kongresa lēmumi,
bet, ka saprata pareizi, par to netiek runāts. Iznāk, ka pēc partijas XX kongresa pie
mums pieļautas kaut kādas īpašas kļūdas un trūkumi.
Es domāju, ka ir jāpasaka, ka pēc partijas XX kongresa vairāki trūkumi
ideoloģiskajā darbā, kuri līdz tam bija, kā, piemēram, zināms dogmatisms
ideoloģiskajā darbā, literārā mantojuma jautājums, pakāpeniski tiek laboti.
Jānorāda uz to kā uz pozitīvu parādību. Manuprāt, par to vajag pateikt. Citādi
iznāk, ka tikai pēc XX kongresa nonācām nepareizās pozīcijās.
Ir jāpasaka, ka tieši pēc XX kongresa daudz ko sāka darīt un ka tie trūkumi, kuri
bija līdz XX kongresam, tie, protams, iedzīvotāju vidū izraisīja zināmu
neapmierinātību. Šeit vajag pateikt, ka pēc XX kongresa veikti daudzi pasākumi par
dogmatisma pārvarēšanu ideoloģiskajā darbā. Es domāju, ka par to 2.punktā vajag
pateikt. Tas ir principiāls, svarīgs jautājums.
Ziņojumā ir minēts [H.]Heislers (dzejnieks – J.R.). Par Heisleru ir jāpasaka,
ka ne tikai pēc XX kongresa, viņam šīs pozīcijas bija jau agrāk. Un viņu saistīt
ar XX kongresu ir vienkārši nepareizi. Ja runājam par kritiku aiz robežas vai
pareizāk sakot par atsevišķu personu slavināšanu, kā, piemēram, [J.]Laganovski
(rakstnieku – J.R.), par to es lasīju ziņojumā, tad es domāju: ja tā
spriestu, tad vajag konfiscēt veselu “Cīņas” numuru rindu, tamdēļ, ka gandrīz
katrs vairāk vai mazāk veiksmīgs feļetons tur (aiz robežas – J.R.) tika
pieņemts un slavēts. Es domāju, ka no tāda principa vadīties būtu nepareizi, ka
jebkuru kritisku rakstu laikrakstā viņi izmanto, uzpūš.
Par Laganovski emigranti teica, ka viņš iet [V.]Dudinceva pēdās (V.Dudincevs –
krievu rakstnieks. Ņ.Hruščovs viņu stipri kritizēja par romānu “Ne no dienišķās
maizes vien” – J.R.), bet pēc tam nolamāja ar pēdējiem vārdiem, ka viņš
apdzied padomju varu un pie tās turas ar abām rokām.
Bet galvenais – par XX kongresu vajag pateikt, ka partijas XX kongress republikai ir
izdarījis ļoti daudz, bet pēc ziņojuma iznāk, ka XX kongress – tā mūsu republikai
ir nelaime un, ja nebūtu šā kongresa, tad Latvijā viss būtu labi.
[J.]Kalnbērziņš. Biedrs Plūdonis vēl nav izteicies, pagājušajā reizē viņa
nebija.
[M.]Plūdonis. Nē, es neesmu iepazinies.
[E.]Bēmanis. Es ar pasākumiem iepazinos un gribētu piebilst sekojošo: vajag
izteikties par jauno mākslinieku sekcijas atjaunošanu pie Mākslinieku savienības. Tā
pastāvēja agrāk, bet 1957.gada martā to likvidēja. Rakstniekiem tāda sekcija ir, bet
māksliniekiem tagad nav (..).
[J.]Kalnbērziņš. Pagājušajā reizē mēs runājām par to, ka mums būtu
vairāk jāzina, ko par mums raksta aiz robežas, lai varētu veikt kontrpropagandu.
[I.]Veselovs. Mēs norunājām ar Glavļitu (Galveno literatūras pārvaldi – J.R.),
ka uzrakstīsim vēstuli un saņemsim šo laikrakstu vienu eksemplāru. (..)
[A.]Migliniks. Mēs visi bijām izstādē, redzējām to un, man liekas, ka ir
jāuzraksta par komjaunatnes CK darbu ar jaunajiem māksliniekiem, par ideoloģiskā darba
nopietnu pastiprināšanu pa CK līniju ar jaunajiem māksliniekiem, rakstniekiem,
aktieriem. Es biju banketā un redzēju, kā komjaunatnes sekretāri apdzirdīja jaunās
balerīnas. Tā kā darbs ar šo inteliģenci ir jāveic.
[V.]Krūmiņš. Kad es izlasīju ziņojumu, nobrīnījos. Cik dīvaini, ka tāds
novērtējums tiek dots ideoloģiskajam darbam republikā un tas viss mums pagājis
garām. Pie mums parasti, ja ir pārbaude par lauksaimniecību, CK instruktors ziņo par
secinājumiem, bet šis ziņojums ir mums pagājis pilnīgi garām.
Bet Kovaļs, kurš šeit atrodas gandrīz piecus gadus, kamdēļ viņš neuzskatīja par
vajadzīgu pateikt. Aizveda ziņojumu kabatā, kad viņam vajadzēja par dažiem
jautājumiem apspriesties šeit. Pēc manām domām, tas jādara zināms PSKP CK
sekretāriem, varbūt b. [M.]Suslovam, ka tā rīkojas CK instruktors.
[A.]Migliniks. Par to ir jāpasaka [N.]Ignatovam. Viņš nodarbojas ar šiem
jautājumiem.
[N.]Bisenieks. Kā viņi paši saka, tas ir bezprecedenta gadījums. Tiek skarts
tāds liels, principiāls jautājums, un paiet garām CK birojam, tiek iesniegts PSKP CK
sekretariātā.
[A.]Migliniks. Taču CK sekretariāts arī nepieņēma kaut kādu īpašu lēmumu,
bet nosūtīja mums. Tātad CK sekretariātam nekādu pretenziju pret mums nav.
[V.]Krūmiņš. Bet ja mēs tā būtu rīkojušies attiecībā pret jebkuru
partijas rajona komiteju, ko būtu teikuši rajonu komiteju sekretāri?
[A.]Migliniks. Tas, protams, ir nepareizi. Viņiem bija tāds personīgais
viedoklis. Tas tāds personīgais viedoklis arī palika. PSKP CK lēmums nav pieņemts.
[J.]Kalnbērziņš. Tātad tā arī esam norunājuši. Kaut ko palabot, kā šeit
biedri izteicās, un nosūtīt CK. Cerēsim, ka vairs tādu ziņojumu nebūs.
LVA, PA-101.f., 21.apr., 48.al. (Sevišķā mape), 89., 90., 91., 92.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.
Atzīmes dokumentā: viens stenogrammas eksemplārs atdots b.Kalnbērziņam, lai nodotu b.Gavrilovam PSKP CK.
21. III 58. Makarova
Latviešu nacionālkomunistu centieni atsevišķās jomās liberalizēt PSRS varasvīru
īstenoto Latvijas kolonizācijas un rusifikācijas politiku konkrētajos vēsturiskajos
apstākļos bija lemti neveiksmei. Arī “atkušņa” apstākļos PSKP CK funkcionāri
nacionālajos jautājumos nekādas novirzes no “partijas ģenerāllīnijas”
nepieļāva. Tikpat modri to sargāja arī lielkrievu šovinisti LKP Centrālajā
komitejā, Baltijas kara apgabala politiskajā pārvaldē, kā arī daudzās citās varas
struktūrās. Par “nacionālistu briesmu darbiem” sūdzības uz Maskavu aizceļoja vai
ik dienu. Savukārt no Maskavas uz Rīgu “pārbaudīt faktus”, “izstrādāt un veikt
pasākumus” steidzās viena komisija pēc otras.
Saprotams, ka šādos apstākļos neattaisnojās arī J.Kalnbērziņa cerības –
aizbraukt uz Maskavu, aprunāties ar Ņ.Hruščovu un visu nokārtot “mierīgā
ceļā”.
Uz Maskavu, uz PSKP CK Prezidija sēdi gan visa padomju Latvijas vadība – LKP CK
1.sekretārs J.Kalnbērziņš, Ministru padomes priekšsēdētājs V.Lācis un Augstākās
padomes Prezidija priekšsēdētājs K.Ozoliņš – 1959.gada 1.jūlijā tika izsaukti,
bet ne jau tamdēļ, lai “draudzīgi aprunātos”, bet gan lai saņemtu ziņu, ka viņu
laiks ir pagājis. Patiesībā tas bija sods par neprasmi vai nevēlēšanos laikus no
politiskās skatuves nostumt E.Berklavu, kā arī citus aktīvos nacionālkomunistus.