Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas nacionālkomunistu pretstāve impēriskajiem funkcionāriem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.09.2005., Nr. 143 https://www.vestnesis.lv/ta/id/116064

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Quo vadis, "Solidaritāte"?

Vēl šajā numurā

08.09.2005., Nr. 143

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas nacionālkomunistu pretstāve impēriskajiem funkcionāriem

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents

Nobeigums. Sākums – “LV”, 11.08.2005., 16.08.2005., 25.08.2005., 31.08.2005.

[V.]Krūmiņš. Šajā ziņojumā ir teikts, ka it kā pēc partijas XX kongresa tas viss pie mums sākās, ka nepareizi saprata lēmumus, utt.
Iznāk, ka tikai mūsu republikā nepareizi tika saprasti partijas XX kongresa lēmumi, bet, ka saprata pareizi, par to netiek runāts. Iznāk, ka pēc partijas XX kongresa pie mums pieļautas kaut kādas īpašas kļūdas un trūkumi.
Es domāju, ka ir jāpasaka, ka pēc partijas XX kongresa vairāki trūkumi ideoloģiskajā darbā, kuri līdz tam bija, kā, piemēram, zināms dogmatisms ideoloģiskajā darbā, literārā mantojuma jautājums, pakāpeniski tiek laboti. Jānorāda uz to kā uz pozitīvu parādību. Manuprāt, par to vajag pateikt. Citādi iznāk, ka tikai pēc XX kongresa nonācām nepareizās pozīcijās.
Ir jāpasaka, ka tieši pēc XX kongresa daudz ko sāka darīt un ka tie trūkumi, kuri bija līdz XX kongresam, tie, protams, iedzīvotāju vidū izraisīja zināmu neapmierinātību. Šeit vajag pateikt, ka pēc XX kongresa veikti daudzi pasākumi par dogmatisma pārvarēšanu ideoloģiskajā darbā. Es domāju, ka par to 2.punktā vajag pateikt. Tas ir principiāls, svarīgs jautājums.
Ziņojumā ir minēts [H.]Heislers (dzejnieks – J.R.). Par Heisleru ir jāpasaka, ka ne tikai pēc XX kongresa, viņam šīs pozīcijas bija jau agrāk. Un viņu saistīt ar XX kongresu ir vienkārši nepareizi. Ja runājam par kritiku aiz robežas vai pareizāk sakot par atsevišķu personu slavināšanu, kā, piemēram, [J.]Laganovski (rakstnieku – J.R.), par to es lasīju ziņojumā, tad es domāju: ja tā spriestu, tad vajag konfiscēt veselu “Cīņas” numuru rindu, tamdēļ, ka gandrīz katrs vairāk vai mazāk veiksmīgs feļetons tur (aiz robežas – J.R.) tika pieņemts un slavēts. Es domāju, ka no tāda principa vadīties būtu nepareizi, ka jebkuru kritisku rakstu laikrakstā viņi izmanto, uzpūš.
Par Laganovski emigranti teica, ka viņš iet [V.]Dudinceva pēdās (V.Dudincevs – krievu rakstnieks. Ņ.Hruščovs viņu stipri kritizēja par romānu “Ne no dienišķās maizes vien” – J.R.), bet pēc tam nolamāja ar pēdējiem vārdiem, ka viņš apdzied padomju varu un pie tās turas ar abām rokām.
Bet galvenais – par XX kongresu vajag pateikt, ka partijas XX kongress republikai ir izdarījis ļoti daudz, bet pēc ziņojuma iznāk, ka XX kongress – tā mūsu republikai ir nelaime un, ja nebūtu šā kongresa, tad Latvijā viss būtu labi.
[J.]Kalnbērziņš. Biedrs Plūdonis vēl nav izteicies, pagājušajā reizē viņa nebija.
[M.]Plūdonis. Nē, es neesmu iepazinies.
[E.]Bēmanis. Es ar pasākumiem iepazinos un gribētu piebilst sekojošo: vajag izteikties par jauno mākslinieku sekcijas atjaunošanu pie Mākslinieku savienības. Tā pastāvēja agrāk, bet 1957.gada martā to likvidēja. Rakstniekiem tāda sekcija ir, bet māksliniekiem tagad nav (..).
[J.]Kalnbērziņš. Pagājušajā reizē mēs runājām par to, ka mums būtu vairāk jāzina, ko par mums raksta aiz robežas, lai varētu veikt kontrpropagandu.
[I.]Veselovs. Mēs norunājām ar Glavļitu (Galveno literatūras pārvaldi – J.R.), ka uzrakstīsim vēstuli un saņemsim šo laikrakstu vienu eksemplāru. (..)
[A.]Migliniks. Mēs visi bijām izstādē, redzējām to un, man liekas, ka ir jāuzraksta par komjaunatnes CK darbu ar jaunajiem māksliniekiem, par ideoloģiskā darba nopietnu pastiprināšanu pa CK līniju ar jaunajiem māksliniekiem, rakstniekiem, aktieriem. Es biju banketā un redzēju, kā komjaunatnes sekretāri apdzirdīja jaunās balerīnas. Tā kā darbs ar šo inteliģenci ir jāveic.
[V.]Krūmiņš. Kad es izlasīju ziņojumu, nobrīnījos. Cik dīvaini, ka tāds novērtējums tiek dots ideoloģiskajam darbam republikā un tas viss mums pagājis garām. Pie mums parasti, ja ir pārbaude par lauksaimniecību, CK instruktors ziņo par secinājumiem, bet šis ziņojums ir mums pagājis pilnīgi garām.
Bet Kovaļs, kurš šeit atrodas gandrīz piecus gadus, kamdēļ viņš neuzskatīja par vajadzīgu pateikt. Aizveda ziņojumu kabatā, kad viņam vajadzēja par dažiem jautājumiem apspriesties šeit. Pēc manām domām, tas jādara zināms PSKP CK sekretāriem, varbūt b. [M.]Suslovam, ka tā rīkojas CK instruktors.
[A.]Migliniks. Par to ir jāpasaka [N.]Ignatovam. Viņš nodarbojas ar šiem jautājumiem.
[N.]Bisenieks. Kā viņi paši saka, tas ir bezprecedenta gadījums. Tiek skarts tāds liels, principiāls jautājums, un paiet garām CK birojam, tiek iesniegts PSKP CK sekretariātā.
[A.]Migliniks. Taču CK sekretariāts arī nepieņēma kaut kādu īpašu lēmumu, bet nosūtīja mums. Tātad CK sekretariātam nekādu pretenziju pret mums nav.
[V.]Krūmiņš. Bet ja mēs tā būtu rīkojušies attiecībā pret jebkuru partijas rajona komiteju, ko būtu teikuši rajonu komiteju sekretāri?
[A.]Migliniks. Tas, protams, ir nepareizi. Viņiem bija tāds personīgais viedoklis. Tas tāds personīgais viedoklis arī palika. PSKP CK lēmums nav pieņemts.
[J.]Kalnbērziņš. Tātad tā arī esam norunājuši. Kaut ko palabot, kā šeit biedri izteicās, un nosūtīt CK. Cerēsim, ka vairs tādu ziņojumu nebūs.

LVA, PA-101.f., 21.apr., 48.al. (Sevišķā mape), 89., 90., 91., 92.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

Atzīmes dokumentā: viens stenogrammas eksemplārs atdots b.Kalnbērziņam, lai nodotu b.Gavrilovam PSKP CK.

21. III 58. Makarova


Latviešu nacionālkomunistu centieni atsevišķās jomās liberalizēt PSRS varasvīru īstenoto Latvijas kolonizācijas un rusifikācijas politiku konkrētajos vēsturiskajos apstākļos bija lemti neveiksmei. Arī “atkušņa” apstākļos PSKP CK funkcionāri nacionālajos jautājumos nekādas novirzes no “partijas ģenerāllīnijas” nepieļāva. Tikpat modri to sargāja arī lielkrievu šovinisti LKP Centrālajā komitejā, Baltijas kara apgabala politiskajā pārvaldē, kā arī daudzās citās varas struktūrās. Par “nacionālistu briesmu darbiem” sūdzības uz Maskavu aizceļoja vai ik dienu. Savukārt no Maskavas uz Rīgu “pārbaudīt faktus”, “izstrādāt un veikt pasākumus” steidzās viena komisija pēc otras.
Saprotams, ka šādos apstākļos neattaisnojās arī J.Kalnbērziņa cerības – aizbraukt uz Maskavu, aprunāties ar Ņ.Hruščovu un visu nokārtot “mierīgā ceļā”.
Uz Maskavu, uz PSKP CK Prezidija sēdi gan visa padomju Latvijas vadība – LKP CK 1.sekretārs J.Kalnbērziņš, Ministru padomes priekšsēdētājs V.Lācis un Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs K.Ozoliņš – 1959.gada 1.jūlijā tika izsaukti, bet ne jau tamdēļ, lai “draudzīgi aprunātos”, bet gan lai saņemtu ziņu, ka viņu laiks ir pagājis. Patiesībā tas bija sods par neprasmi vai nevēlēšanos laikus no politiskās skatuves nostumt E.Berklavu, kā arī citus aktīvos nacionālkomunistus.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!