“Slikti uzrakstīta un garlaicīga grāmata”

F.Nīče “Traģēdijas dzimšanu no mūzikas gara” sāka rakstīt 1870.gada sākumā un pabeidza 1871.gada otrajā pusē, bet publicēts tas tika 1872.gada janvārī. Šis ir filosofa pirmais nozīmīgais lielformāta darbs, kas, no vienas puses, sagandēja F.Nīčes karjeru, bet, no otras puses, ir ievads jaunai filosofiskai domai. Lai gan šis ir F.Nīčes pirmais filosofiski filoloģiskais traktāts un tas atspoguļo novatoriskas idejas humanitārajās zinātnēs, pats autors gandrīz piecpadsmit gadus pēc grāmatas sacerēšanas atzina, ka šī grāmata ir “slikti uzrakstīta, garlaicīga un mulsinoša”.

Filosofa dzimšana

Studiju gadi F.Nīčem ritēja visai strauji. Tikko kā iestājies Bonnas universitātē, viņš drīz pamet šo augstskolu, jo sekoja līdzi savam profesoram Frīdriham Ričlam uz Leipcigas universitāti. Pēc pāris gadiem, neieguvis pienācīgu izglītības grādu, F.Ričls piedāvāja F.Nīčem profesora amatu Bāzeles augstskolā. Ilgi nedomādams, F.Nīče piekrita lasīt lekcijas klasiskajā filoloģijā. Viņa interese par mākslu, jo īpaši mūziku, un kaisle pret filosofiju stimulēja pievērsties Artura Šopenhauera darbiem, īpaši koncentrējoties uz viņa mācību par radošo garu. Drīz F.Nīče apjauta, ka filoloģija ir sterila vieta šaura prāta valodniekiem, turklāt bez radošas pieejas. Šajā laika posmā viens no būtiskākajiem pavērsieniem filosofa dzīvē bija draudzība ar Rihardu Vāgneru.

Starp R.Vāgneru un karu

1870.gada sākumā F.Nīče uzrakstīja pāris eseju par antīko grieķu tēmu – “Grieķu muzikālā drāma”, “Sokrats un traģēdija”, “Traģēdijas idejas dzimšana” u.c. Šajā laikā R.Vāgners beidza darbu pie operas “Zigfrīds”, strādāja pie “Bēthovena esejas” un rakstīja autobiogrāfiju “Mana dzīve”. F.Nīčem tika dota iespēja lasīt R.Vāgnera topošās autobiogrāfijas sadaļas.
Izmantojot ietekmi uz gados jaunāko filosofu, R.Vāgners mudināja F.Nīči attālināties no valodniecības ierobežojumiem esejās, tā vietā apvienot domas lielāka formāta darbā par antīko grieķu traģēdiju. F.Nīčes māsa Elizabete savās atmiņās raksta, ka Riharda Vāgnera ietekme šajā posmā bijusi ļoti liela, un uzsver, ka R.Vāgners šo grāmatu gribējis redzēt kā savas mūzikas slavinājumu.
Darbs pie “Traģēdijas dzimšanas” uz īsi brīdi pārtrūka saistībā ar Francijas un Vācijas karu 1870.gada vasarā. Kaut gan Frīdrihs Nīče bija atteicies no Prūsijas pilsonības, lai dotos uz Bāzeli, filosofs apjauta sevī Vācijas patriota garu un brīvprātīgi devās karā strādāt par sanitāru. Šim karam ir liela nozīme F.Nīčes turpmākajā dzīvē, jo tajā gūtās slimības uzskatāmas par pamatu garīgajai saslimšanai mūža pēdējās dekādēs.

Komponists pēc būtības

Grāmata kā filosofisks traktāts filoloģijas zinātnē tika pabeigta 1871.gada ziemā. Ņemot vērā “Traģēdijas dzimšanas” saturu un rašanās apstākļus, to var uzskatīt par klasiskās filoloģijas apjukumu, filosofisku atklāsmi un mūzikas dievināšanu. Tomēr kā filoloģijas darbs tas tūdaļ tika noliegts, kā arī tas kalpoja par pamatu F.Nīčes karjeras iznīcināšanai.
Ne velti F.Nīče mūziku izvēlējies par mākslas stūrakmeni. Filosofs kopš bērna kājas līdz pat neprāta brīdim un nāvei nodarbojās ar mūziku, radot līdz šim nenovērtētas romantiskas muzikālas kompozīcijas un dziesmas.