Valsts prezidente vēstures skolotāju salīdzināja ar filtru, caur kuru skolēnam nodod gadu gaitā uzkrāto mantojumu. Veidam, kā tas tiek pasniegts, var būt tālejošas sekas pilsoniskas sabiedrības veidošanā. Prezidente aicināja skolotājus sarežģīto mācību priekšmetu – vēsturi – pasniegt radoši un interesanti, lai jauniešos veidotu lojalitāti pret savu valsti un tās pilsoņiem. “Lojalitāti nevar iepotēt, lojalitāte izaug no izpratnes. Lojalitāte var rasties tad, kad sarežģītus, konfliktējošus, pretrunīgus, zaudējuma un sāpju pilnus vēstures notikumus spēj skatīt gan izjusti, gan distancēti, taču šis līdzsvarotais izvērtējums prasa laiku,” sacīja V.Vīķe-Freiberga.

Uz pilsonisku sabiedrību un politisku nāciju

Stājoties klases priekšā, vēstures skolotāji izklāsta notikumus, kas atstāj dziļas un tālejošas sekas, pat ja pirmajā mirklī skolēniem šie notikumi var šķist kā sausi vārdu virknējumi un bezjēdzīgi iegaumējami datumi. “Vēsture nedrīkst būt tā augstākā ideja, kas nepazīst žēluma. Jebkurai augstākai idejai jābūt iemiesotai cilvēkos un cilvēciskos cilvēkos,” uzsvēra V.Vīķe-Freiberga. Par vēstures sūtību un būtību tika uzsvērta šīs mācības nozīme pilsoniskas sabiedrības un politiskas nācijas izveidē. Lai skolēni kļūtu par demokrātiskas valsts pilntiesīgiem un līdzatbildīgiem pilsoņiem, viņiem jābūt dziļai izpratnei par to, “no kurienes nāk viņi un viņu pasaule, no kurienes nāk tā zeme, kurā viņi dzīvo”. Skolotājam audzēkņos jārada arī apziņa par informācijas daudzumu, kas pasaulē pastāv, un par tās saistošo un aizraujošo raksturu. Jebkura, arī vēstures, skolotāja uzdevums ir ieaudzināt jauniešos zinātkāri, lai cilvēks būtu motivēts sevi izglītot mūža garumā. V.Vīķe-Freiberga kā piemēru minēja ļaudis, kas bakalaura grādu ieguvuši sirmā vecumā.
Valsts prezidente pretnostatīja vēstures skolotāja lomu totalitārā un demokrātiskā sabiedrībā. Totalitārā sistēmā nevar būt runas par atkāpēm no nepārprotami iezīmētas “oficiālas līnijas” vēstures skaidrojumā ? ir jāturas pie skaidri noteiktiem ideoloģiskiem formulējumiem. Pašreiz, demokrātiskā sabiedrībā, pēc Valsts prezidentes domām, skolotāji jūtas nedaudz apjukuši no plašā vēstures materiālu klāsta. Sagatavošanās vēstures stundai ir kļuvusi daudz sarežģītāka, taču skolotājam ir “izvēles brīvība”.

Mācīt tautas vēsturisko mantojumu

Norādot, ka pagātnes vērtējumu pretrunīgu cilvēku acīs darījusi dažādo varu ietekme, kad liecības par Latvijas vēsturi nereti fiksēja svešu varu pārstāvji, kas pret pamattautu izturējās nicīgi, Valsts prezidente aicināja vēstures skolotājus palīdzēt atklāt to vēsturisko mantojumu, kuru fiksējusi pati latviešu tauta. Daudziem, kas tagad dzīvo Latvijā, senči nāk no citurienes. Valsts vadītāja uzskata, ka pilsoniskas sabiedrības veidošanas nosacījums ir spēja iedziļināties arī ienācēju pieredzē. “23.augusts – viena diena, divi paraksti, viens papīrs un pielikumi – tas nesa tālejošas sekas miljoniem cilvēku,” šo datumu un tā nozīmi vajadzētu zināt katram izglītotam latvietim, savā uzrunā atzīmēja V.Vīķe-Freiberga.