Diena, kas iespaidoja vēsturi

Pirmdien, 22.augustā, apritēs 80 gadu, kopš automašīnas avārijā gāja bojā pirmais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics.

2005.gada 22.augusts liks domāt par personības lomu vēsturē. Un arī par likteņa dīvainajiem, cilvēkam neizprotamajiem pavērsieniem.
Pārlūkojot Zigfrīda Meierovica atcerei veltītās agrāko gadu publikācijas, redzama zināma vienveidība: Zigfrīda Meierovica diplomātiskā darbība kopš Latvijas valsts nodibināšanas bijusi viens vienīgs panākumu ceļš, un pateicīgā dzimtene augstu novērtējusi viņa nopelnus. Bet vai Z.Meierovica ceļš bija tik gluds un tiešs?

Zigfrīds Meierovics 1919.gada rudenī Tallinā (pirmpublicējums) Foto no Gunāra Meierovica ģimenes arhīva

Z.Meierovics pirms savas valsts

Mazāk rakstīts par Z.Meierovica diplomātisko darbību vēl pirms Latvijas valsts nodibināšanas. Taču jau 1917.gadā Zigfrīds Meierovics, viens no Latviešu Pagaidu nacionālās padomes (LPNP) dibinātajiem, vien 30 gadus vecs bija ieguvis nedalītu autoritāti Latvijas un arī starptautiskajā sabiedrībā, aizstāvot Latvijas tautas pašnoteikšanās tiesības, Latvijas pārstāvjiem tiekoties ar Krievijas Pagaidu valdības vadītāju Aleksandru Kerenski Pēterpilī un uzstājoties Viskrievijas tautu kongresā Kijevā, kur Latvijas pārstāvis aicināja “Krievijas nesuverenās tautas tapt “par sabiedrotajiem savā starpā vārda pilnā nozīmē”, lai, radot vienu ciešu fronti, varētu īstenot tautu pašnoteikšanās principu.
Mazāk zināms arī par Zigfrīda Meierovica diplomātisko cīņu Latvijas nākotnes vārdā jau 1918.gada vasarā Londonā, kur viņš, bieži vien šķietami bezcerīgos apstākļos, atkal un atkal atgādinot par Latviju Britānijas impērijas varenajiem, panāca, ka beidzot 1918.gada 11.novembrī, tātad vēl nedēļu pirms Latvijas valsts proklamēšanas, Lielbritānijas ārlietu ministrs Arturs Džeimss Balfūrs, atbildot dziļi profesionālajam un neatlaidīgajam Latvijas pārstāvim, pavēstīja:
“Viņa Majestātes valdība ir raudzījusies ar visdziļāko līdzjūtību uz latviešu tautas centieniem, viņas gribu atsvabināties no vācu jūga. Tā ar prieku atkal apliecina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu nacionālajai padomei kā de facto neatkarīgai iestādei līdz tam laikam, kamēr Miera konference liks pamatus brīvības un laimes jaunam laikmetam priekš jūsu tautas. Līdz tam laikam Viņa Majestātes valdība labprāt pieņem jūs kā Latvijas pagaidu valdības oficiozo diplomātisko priekšstāvi.”
Zīmīgi bija preses komentāri 1925.gada augustā, pirmajās dienās pēc Zigfrīda Meierovica nāves:
“Meierovica politika bija miera, darba, kultūras politika. Visus mūsu panākumus, mūsu labklājību viņš gaidīja no pašas Latvijas spējām un spēka. Tādēļ mūsu iekšējā politikā viņa vārds vienmēr bija samierinošs, izlīdzinošs. Uz Latvijas vienotu darbu viņš cēla arī mūsu ārējo politiku.” (“Pirmdiena, 24.08.1925.).
“Tanī sfērā, kur Meirovicam bija lemts Latvijas labā strādāt … – neviens cits nebūtu guvis tos panākumus, kādus Latvijai devis Meierovics.” (“Rīgas Ziņas” 1925., Nr.189).
“Paldies nelaiķim, kas ieguva Latvijai ārvalstu uzticību un kredītu un kas tautām palīdzēja šo uzticību iedvest, izceldams latvju tautas darba spējas.” (“Latvijas Sargs”, 25.08.1925.).

Dzīve skarbās bērnības ēnā

Atsevišķa apraksta, pat grāmatas vērta ir nākamā valstsvīra dramatiskā bērnība, kas acīmredzami iespaidoja arī turpmāko dzīvi: mātes skaistules Annas nāve pēc Zigfrīda piedzimšanas un tēva, Durbes ārsta, ebreja drāma, pēc smagā pārdzīvojuma zaudējot garīgo līdzsvaru. Vientulības veidotais duālais raksturs, kas Zigfrīdam Meierovicam arī panākumu un popularitātes augstumos lika justies vientuļam.
“Cilvēka dzīve sastāv no laimes un darba,” Zigfrīds Meierovics 1921.gada 18.janvārī rakstīja sievai Annai no Londonas. “Bet dzīve ir tukša un drūma, ja nav laimes. Ak, kā gribas šīs laimes, bet cik grūti ir viņu iegūt.”
Pašās īsā mūža beigās liktenis viņu apveltīja ar kvēlu, gadiem meklētu sievietes mīlestību uzņēmējas Kristīnes Bahmanes personā. Viņa savā ziņā bija tikpat žilbinoša kā Z.Meierovics, tāpat no dzīves pabērna likteņa izrāvusies panākumu virsotnē. Veiksmīgā uzņēmēja kļuva ne vien par Zigfrīda Meierovica sievu, bet bija arī ārlietu ministra labā roka – sekretāre, padomdevēja un pavadone diplomātiskajās vizītēs. Taču dzīve joprojām ritēja pretrunās starp tik labo Z.Meierovica trīs bērnu māti Annu un spožo diplomātiskā salona saimnieci Kristīni.
Pretrunīgais liktenis divu sieviešu, divu mīlestību krustcelēs iezīmēja arī Zigfrīda mūža beidzamo dienu.

Zigfrīds Meierovics un Valsts prezidents Jānis Čakste (pirmpublicējums); Pieminekļa atklāšana Zigfrīda Meierovica bojāejas vietā Brizulē 1927.gada 21.augustā. Otrā no kreisās: Zigfrīda Meierovica pirmā sieva Anna ar bērniem Gunāru, Ruti un Helmūtu. No labās: 2.Saeimas deputāts Kārlis Ulmanis. Padomju okupācijas laikā šis piemineklis bija apgāzts, bet tagad ir atjaunots agrākajā izskatā Foto no Gunāra Meierovica ģimenes arhīva

Liktenīgais nobrauciens

Bija sestdiena, un Zigfrīds Meierovics posās, kā iepriekš norunāts, apciemot savus trīs bērnus, kas ar šķirto kundzi Annu vadīja vasaru viņa attālu radinieku Druķu mājās pie Tukuma. No rīta sirsnīgi atvadījies no Kristīnes viņas vasarnīcā Dubultos, ministrs savas jaunās sievas mašīnā ar viņas šoferi Kalniņu devās uz Tukumu. Apsolot atgriezties agrāk, lai vakarā abi ietu uz koncertu.
Pāris kilometrus no Druķu mājām, mātes pavadīti, pretim bija atnākuši viņa trīs bērni, lai, kā parasti tēva apciemojumu reizēs, pavizinātos. Tālāk bija jābrauc pa šauru, grantētu un vietām bīstamu ceļu – pirms gada Zigfrīds Meierovics šeit kādā vietā bija teicis: “Ja šeit šoferim gadās kļūme, tad labi nebūs.”
Liktenīgajā vietā, ceļam no kalna vedot, Z.Meierovics iesaucās: “Brauciet lēnām, lēnām!” Bet bija jau par vēlu: mersedesa šaurie riteņi iegrima svaigi uzbērtajā grantī, smagais kabriolets nosvērās un nogāzās no uzbēruma.
Kad šoferis un Anna ar bērniem izrāpās no mašīnas apakšas, nevienam nebija ne skrambiņas, pat suns Šarlo bija neskarts. Vien Zigfrīds Meierovics gulēja bāls, bez dzīvības zīmēm.
“Es tikai tagad, ar jums runājot, saprotu, ka esmu vainīgs sava tēva nāvē,” pirms pāris gadiem, daloties atmiņās par leģendāro tēvu, teica Gunārs Meierovics. “Es taču mašīnā sēdēju tēvam klēpī, tādēļ viņš nepaguva izlēkt. Vien mani sargājot cieši sev piespieda. Tā arī palika sēžam mašīnas aizmugurējā sēdeklī, un viņa kakla skriemeļus sadragāja atlocītā jumta bambusa spraišļi.”

Lietainās atvadas

Svētdien, 23.augustā, klātesot Valsts prezidentam Jānim Čakstem un Ministru prezidentam Hugo Celmiņam, Z.Meierovica šķirstu ar lielu godu pārveda uz viņa dzīvokli Ārlietu ministrijas namā Krišjāņa Valdemāra ielā, kur tagad atrodas Kultūras ministrija. Pēc divām dienām šķirstu aizveda uz Māras baznīcu, pāris dienās no diženā valstsvīra atvadījās tūkstošiem cilvēku.
Bēru dienā, 27.augustā, lija. Rīgā bija slēgti visi veikali un iestādes, bet, grandiozajam bēru gājienam no Māras baznīcas cauri visai Rīgai virzoties uz Meža kapiem, virs pavadītājiem lidoja septiņas kara lidmašīnas.
Saeimā, godinot Zigfrīda Meierovica piemiņu, Latvijas parlamenta viceprezidents A.Alberings teica: “Lai viņa pašaizliedzīgais darbs ir kā ceļa rādītājs mums, lai viņa persona ir kā spoža rīta zvaigzne, kurai sekojot mēs novedīsim savu valsti spožā, saulainā nākotnē.”
Zīmīgus vārdus par savu partijas biedru un kolēģi Zemnieku savienībā pēc Z.Meierovica nāves rakstīja Kārlis Ulmanis: “Mūsu vidū vairs nestāv tas vīrs, kurš pacēlās par veselu galvu augstāk par mums visiem citiem…” (“Brīvā Zeme” 1925, Nr.192).
Bet prāvests V. Roznieks sēru dievkalpojumā runāja par Bībeles vārdiem “Kas no jums ir tik liels, tas lai ir jūsu kalps.”

Jānis Ūdris, “LV”,

janis.udris@vestnesis.lv