Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ministru kabineta 2005. gada 10. augusta rīkojums Nr. 544 "Par Invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanas politikas pamatnostādnēm 2005.-2015.gadam". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.08.2005., Nr. 127 https://www.vestnesis.lv/ta/id/114317

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru kabineta rīkojums Nr.545

Par nekustamo īpašumu Latvijas Republikas vēstnieka Amerikas Savienotajās Valstīs rezidences vajadzībām Vašingtonā

Vēl šajā numurā

12.08.2005., Nr. 127

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: Ministru kabinets

Veids: rīkojums

Numurs: 544

Pieņemts: 10.08.2005.

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ministru kabineta rīkojums Nr.544

Rīgā 2005.gada 10.augustā (prot. Nr.45 34.§)

Par Invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanas politikas pamatnostādnēm 2005.–2015.gadam

 

1.Atbalstīt Invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanas politikas pamat­nostādņu 2005.–2015.gadam (turpmāk – pamatnostādnes) kopsavilkumā ietverto risinājumu.

2.Noteikt Labklājības ministriju par atbildīgo institūciju pamatnostādņu īstenošanā.

3.Labklājības ministrijai sadarbībā ar nozaru ministrijām izstrādāt un labklājības ministram līdz 2006.gada 1.februārim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā plāna projektu pamatnostādņu īstenošanai.

4.Pamatnostādņu īstenošanu 2005.gadā nodrošināt piešķirto valsts budže­ta līdzekļu ietvaros. Jautājumu par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu turpmākajos gados izskatīt vienlaikus ar visu ministriju budžeta prioritāšu pieteikumiem, sagatavojot valsts budžeta projektu kārtējam gadam.

Ministru prezidenta vietā – finanšu ministrs O.Spurdziņš

Labklājības ministre D.Staķe

 

(Ministru kabineta

2005.gada 10.augusta rīkojums Nr.544)

Invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanas politikas pamatnostādņu

2005.–2015.gadam kopsavilkums

I. Risināmā jautājuma būtība

Valsts sociālās politikas galvenais uzdevums ir radīt sakārtotu, stabilu un labvēlīgu vidi invalīdu sociālajai aizsardzībai. Lai atrisinātu invaliditātes profilakses, invaliditātes noteikšanas, invalīdu nodarbinātības un invalīdu sociālās aizsardzības jomā radušās problēmas, nepieciešams definēt politisko nostāju šajos jautājumos, noteikt turpmākās darbības virzienus, kā arī izstrādāt optimālu problēmu risinājumu.

Invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanas politikas pamatnostādnes 2005.–2015.gadam (turpmāk – pamatnostādnes) ir ilgtermiņa plānošanas dokuments desmit gadiem. Pamatnostādnēs ir ietverti invaliditātes profilakses un invalīdu sociālās aizsardzības valsts politikas pamatprincipi, mērķi un prioritātes.

Izstrādājot pamatnostādnes, tika ņemti vērā ar iedzīvotāju sociālās aizsardzības politiku saistīti aspekti – vienlīdzība un diskriminācijas novēršana (tai skaitā dzimumu līdztiesības jautājumos).

Problēmas risinājumi, ieviešot jaunu pieeju invaliditātes noteikšanā, ir attiecināmi tikai uz tām personām, kurām invaliditāte pirmreizēji tiks noteikta pēc jaunās sistēmas spēkā stāšanās. Vienlaikus, īstenojot pamatnostādnēs noteiktos darbības virzienus, tiks uzlabota esošo invalīdu sociālās aizsardzības sistēma.

II. Problēmu formulējums

1.Valstī nav vienotas tiesību aktu bāzes, kuros ietvertās normas veicinātu invaliditātes profilaksi. Veselības aprūpes kvalitātes kontrole un pārraudzība, kā arī pārejošas darbnespējas ekspertīzes kvalitātes kontrole ne vienmēr nodrošina sistemātisku un vispārēju ilgstoši slimojošo personu pārraudzību.

2.Normatīvajos aktos noteiktie kritēriji invaliditātes noteikšanai nav cilvēkiem skaidri saprotami, tāpat netiek izmantota mūsdienīga, starptautiskajai praksei atbilstoša invaliditātes noteikšanas metodika. Pašreizējā sarežģītā lēmumu pieņemšanas (apstrīdēšanas) sistēma invaliditātes esības vai neesības noteikšanai daļēji vai pilnībā neatbilst Administratīvā procesa likumam.

3.Neviens normatīvais akts neparedz pēctecīgu un koordinētu pasākumu nodrošināšanu invalīdu profesionālās piemērotības, profesionālās apmācības, darbā iekārtošanas un darba saglabāšanas vai turpināšanas jautājumos. Turklāt nevienai institūcijai nav pietiekama kopskata par situāciju invalīdu nodarbinātībā.

4.Darba devēji nav ieinteresēti nodarbināt invalīdus.

5.Trūkst izpratnes par nepieciešamajiem invalīdu nodarbinātības nosacījumiem un līdzekļu darba vietu pielāgošanai atbilstoši invalīda vajadzībām.

6.Nav pietiekama valsts atbalsta, lai mazinātu sociālo atstumtību, īpaši invalīdiem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem – neredzīgajiem, personām, kuras pārvietojas riteņkrēslos vai vispār nespēj pārvietoties, personām ar smagiem garīgās un/vai fiziskās attīstības traucējumiem.

7.Invalīdiem no bērnības netiek nodrošināts minimālais dzīves kvalitātes līmenis – viņi saņem valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu palielinātā apmērā (Ls 50), bet tā lielums nav atkarīgs no invaliditātes smaguma pakāpes.

8.Netiek paredzēti valsts sociālās apdrošināšanas līdzekļi, lai rehabilitētu personas, kurām draud invaliditāte.

III. Rīcības virzieni politikas mērķu sasniegšanai

1. Invaliditātes profilakses pasākumu kompleksa attīstīšana un īstenošana, tajā skaitā:

1.1.pilnveidot medicīnisko rehabilitāciju stacionāros un ambulatorajās iestādēs;

1.2. izveidot rehabilitācijas sistēmu personu dzīvesvietā (pašvaldībās);

1.3. izveidot ārstniecības procesa un rehabilitācijas kontroles mehānismu, lai novērstu nepamatotu ilgtermiņa darbne­spējas un invaliditātes risku.

2. Invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveide, tajā skaitā:

2.1. izstrādāt likumprojektu “Invalīdu sociālās aizsardzības likums”, lai aizstātu 1992.gada likumu “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību”;

2.2.nosakot invaliditāti bērniem līdz 18 gadu vecumam, par pamatkritēriju uzskatīt bērna funkcionālos traucējumus, bet skolas vecumā – spēju mācīties. Invaliditāti iedalīt divās grupās atbilstoši smaguma pakāpei;

2.3. nosakot invaliditāti personām darbspējīgā vecumā (arī bērniem no 15–18 gadu vecuma un personām pensijas vecumā, ja tās turpina strādāt), par pamatkritēriju uzskatīt personas darbspēju zudumu procentos – no 50% (nedzirdīgajiem no 45%) līdz 100%. Invaliditāti iedalīt divās grupās;

2.4.nosakot invaliditāti personām pensijas vecumā, par pamatkritēriju uzskatīt funkcionālo traucējumu smaguma pakāpi, izņemot gadījumus, kuros, pirmreizēji nosakot invaliditāti, personas funkcionālie traucējumi saistīti ar objektīvām vecuma radītām pārmaiņām organismā. Invaliditāti iedalīt divās grupās atbilstoši smaguma pakāpei;

2.5. Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju (VDEĀVK) reorganizēt par Invaliditātes ekspertīzes pārvaldi. Minētajā iestādē izveidot struktūrvienību – Invaliditātes ekspertīzes nodaļu sarežģītu ekspertīžu un konfliktsituāciju izvērtēšanai. Lēmuma pieņemšanu par invaliditātes noteikšanu atdalīt no personas funkcionālo traucējumu izvērtēšanas;

2.6. noteikt tiesisko statusu personām, kurām draud invaliditāte.

3. Invalīdu nodarbinātības veicināšana, tajā skaitā:

3.1.izstrādāt likumprojektu “Invalīdu nodarbinātības likums”, lai noteiktu jaunas atbalsta formas un pasākumus invalīdu nodarbinātības veicināšanai, arodorientācijai, aroddiagnostikai un profesionālajai rehabilitācijai;

3.2. noteikt, ka slimības pabalstu strādājošiem invalīdiem Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra maksā no pirmās slimības dienas;

3.3.divkāršot iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamo minimumu strādājošajiem invalīdiem.

4. Invalīdu sociālās nodrošināšanas sistēmas pilnveide, tajā skaitā:

4.1.sociālās apdrošināšanas un sociālo pakalpojumu sistēmas reglamentējošo tiesību aktu harmonizācija, ņemot vērā pamatnostādnēs noteikto pasākumu īstenošanu;

4.2.diferencēt pabalstu invalīdiem no bērnības, ņemot vērā invaliditātes smaguma pakāpi;

4.3. noteikt atbalsta pasākumus invalīdiem ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem asistenta pakalpojumu nodrošināšanai;

4.4.noteikt atbalsta pasākumu finansēšanu no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta personām, kurām draud invaliditāte, ārstniecības un rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanai.

IV. Nepieciešamais finansējums un tā avoti

Pamatnostādnēs noteikto rīcības virzienu izpilde tiek finansēta no valsts pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas budžeta saskaņā ar valsts budžeta likumu kārtējam gadam.

Nepieciešamais indikatīvais papildu finansējums (aprēķina pamatojums tiks detalizēti sniegts rīcības plānā atbilstoši atbalstītajiem rīcības virzieniem):

2006.gadam – 644,1 tūkst. latu;

2007.gadam – 1066,5 tūkst. latu;

2008.gadam – 3380,7 tūkst. latu;

2009.gadam – 4868,7 tūkst. latu;

2010.gadam – 4868,7 tūkst. latu.

Labklājības ministre D.Staķe

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!