Interesanti atzīmēt, ka koncerns “Conti” vēl 2001.gadā nekādi nespēja izrāpties no bīstamās zaudējumu zonas. Glābšanas riņķis šā vārda tiešā nozīmē bija investīcijas valstīs, ko dēvē par lētā darbaspēka zonu. Tagad akcionāri ir iepriecināti par akciju augsto kursu. Jaudas ir pilnīgi noslogotas. Dividendes nelika sevi gaidīt un centīgi pilda akcionāru peļņas kārās kabatas.
Ar ražotņu pārcelšanu uz austrumiem problēmai vēl nav pielikts punkts. Arī pārvaldes struktūras tiek pārceltas uz ārzemēm, tuvāk produkcijas patērētājiem, kur, piemēram, “Volkswagen”, BMW, “Porsche” Slovākijā, Čehijā, Ungārijā kompleksi ražo vai montē automašīnas. “Siemens” izvērš elektroniskās produkcijas ražošanu Indijā un Ķīnā.
Pēc Minhenes Ifo institūta aprēķiniem, kopš deviņdesmito gadu vidus Vācijas rūpniecībā samazināts ap 1,3 miljoniem darba vietu, būvniecībā simttūkstoši zaudēja darbu. Tam pievienojas bezdarbs pakalpojumu sfērā. Lūk, uzskatāms piemērs. Vācu firma Berlīnē nodrošina viesnīcām netīrās veļas mazgāšanu, tīrīšanu, ieskaitot veļas saņemšanu un piegādi. Varētu gaidīt, ka nepieciešamie pakalpojumi tiks veikti tepat uz vietas. Bet nekā! Firmas vadītājs skaidro: “Vācijā šo darbu nespējam apmaksāt. Tāpēc netīro veļu jau gadiem vedam uz Poliju, kur Ščecinas rajonā 380 cilvēku teicami mazgā veļu. Poļu darbinieks stundā, pārrēķinot zlotos, pelna 3 eiro; Vācijā par šo pašu darbu būtu jāmaksā līdz trim reizēm vairāk.” Tādi ir nepatriotiskās rīcības prozaiskie cēloņi.

Ražotņu, pakalpojumu pārcelšana uz reģioniem, kuri ir izdevīgāki sāncensības nosacījumi, nebūt nav tikai vāciska parādība. Globalizācija ar tās sekām aptvērusi uzņēmējdarbību visā Eiropā. Ekonomikas likumi vienādi darbojas ikvienā tirgus ekonomikas valstī. Rīcības motivācija Vācijā, Francijā, Anglijā, Itālijā, Beļģijā, Nīderlandē, Spānijā, Portugālē, Grieķijā, Somijā un citās ES valstīs būtiski neatšķiras. Kādi ir spēles noteikumi, tāda ir darbības ievirze, pievilkšanas spēks. Ieskatīsimies 2.zīmējumā.
2.zīmējumā nav ietverti dati par Āzijas un Latīņamerikas valstīm, kur darba apmaksa ir vēl krietni zemāka. Starpība stundas darba apmaksā starp Dāniju un Poliju, Franciju un Čehiju ir pietiekami liela, lai būtu pievilcīgi ražošanu pārcelt no ES veterānu valstīm uz jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm.
Nozīmīgs investīciju piesaistes faktors ir maigāks nodokļu slogs. Arī šinī jomā jaunajām ES dalībvalstīm ir savas priekšrocības. Par to liecina 3.zīmējuma dati.
Pie šādiem un vēl citiem labvēlīgiem konkurences un peļņas gūšanas sociālekonomiskajiem nosacījumiem atbildīgo politiķu kvēlie aicinājumi uzņēmējiem nacionālajās interesēs rūpēties par jaunu darba vietu radīšanu pašu zemē, saglabāt darba ņēmējiem darbu dzimtenē neatrod dzirdīgas ausis. Izdevīgie reģioni plašajā pasaulē nemitīgi piesaista arvien jaunas investīcijas, kuru nacionālā izcelsme ir raibāka par raibu. Globalizācijas vēji atdzinuši uz Āziju, Latīņameriku, Austrumeiropu kapitālus no ASV, Lielbritānijas, Vācijas, Itālijas, Beniluksa valstu trijotnes, Spānijas, arī Japānas, Taivānas, citām valstīm. Investē gan lielie, ekonomiski varenie koncerni, gan vidējie uzņēmumi ar samērā pieticīgu potenciālu. Teritorijās, kas ekonomiski tiek visaktīvāk apgūtas, zem globalizācijas saules veidojas īsta kapitāla internacionāle. Uzņēmējus, kas steidz apgūt pievilcīgos reģionus, dēvē par “zēniem bez dzimtenes”.
Globalizācijas straujā attīstība nebūt nenozīmē, ka viss rit ideāli gludi kā pa platu, labiekārtotu autoceļu; ir traucējoši ciņi un bīstamas bedres. Visupirms tie ir birokrātiskie džungļi, caur kuriem jāizlaužas ārzemju investoriem, kā arī neizskaužamā plašā apmēra korupcija, kas apņēmusi kā sīko ierēdni, tā augstos valstsvīrus. Tā ir atsevišķa, ne gaišākā lappuse globalizācijas ikdienā.

Kāda ir globalizācijas iedarbība uz valstu tautsaimniecības attīstību? Situācija veidojas visai sarežģīta, pretrunīga. Krāsot vienas valstis baltā, bet citas valstis melnā krāsā būtu pārspīlēti, ir daudz pustoņu, plaša ir attīstības tempu globalizācijas palete. Var runāt par divām jaušamām tendencēm: vecās ES dalībvalstīs, no kurienes ražošana un pakalpojumi tiek pārcelti uz citām teritorijām, tās visumā attīstās bruņrupuča tempā, pēdējos gados nesasniedzot gada izaugsmi pat 2 procentu apmērā. Valstis, kur dāsni ieplūst ārzemju investīcijas, ir globalizācijas objekti, tās aug apskaužami strauji, un nosacīti var runāt par šo valstu ekonomikas “tīģera lēcieniem”. Atšķirīgs ir šo lēcienu garums, bet dzīves līmenis šinī valstu grupā nepārprotami ceļas, kaut gan darba apstākļi bieži vien ir nepievilcīgi, darbs visai sūrs. Nabadzībā grimstoši zemnieki tiek izrauti no naturālās saimniecības valgiem (piemēram, Indijā, Ķīnā), kļūst par darba ņēmēju saimes locekļiem, apgūst zināmu kvalifikāciju. Iesaistīti modernajā lielražošanā, brīžiem dzīvojot lielpilsētās, šie cilvēki izjūt civilizācijas dvašu; masveida slēptais bezdarbs mazinās.
Ārzemju investīciju pozitīvo lomu izjūt arī izglītotākie, kvalificētākie Austrumeiropas darba ņēmēji. Darba apmaksas līmenis lēni, bet neatlaidīgi aug, vajadzības kļūst daudzpusīgākas, progress lēniem soļiem virzās augšup.
Globālā mērogā rit dzīves līmeņa izlīdzināšana, process, kas, iespējams, vilksies vairākus gadu simteņus. Kā globalizācija iespaido augsti attīstīto valstu iedzīvotāju labklājību, vai tās līmenim obligāti jāpazeminās?
Neaprakstīsim detaļas, neraksturosim konkrētās dzīves daudzpusību un pretrunīgumu. Mūs interesē objektīvā tendence, praktisko soļu dominējošā ievirze.
Jau minējām, ka globāli veidojas vienots darbaspēka tirgus: vieniem darba apmaksas un sociālo labumu līmenis ceļas, citiem – samazinās. Pēdējam procesam ir daudzi būtiski cēloņi.
Pirmkārt, darba devēji izvirza darba ņēmējiem faktiski (neformāli) ultimātu: ja gribat, lai darba vietas saglabātos un ražotne netiktu pārcelta uz ārzemēm, strādājiet par to pašu algu vairāk (35 stundu vietā 40), tātad par līdzšinējo darba apmaksu, atsakieties no pīppauzēm un speciāliem pārtraukumiem dabisko vajadzību kārtošanai; aizmirstiet par Ziemassvētku prēmijām un citām līdz šim ierastām piemaksām: rēķinieties ar to, ka atvaļinājums nākotnē var tikt apcirpts; samierinieties ar garantiju atcelšanu pret atlaišanu no darba.
Otrkārt, arodbiedrībām jāiegrožo sava darba ņēmēju sociālo sasniegumu aizsargāšanas darbība. Ja tas nenotiks, ražotnes tiks pārceltas uz valstīm, kur ar arodbiedrībām (ja tās vispār ir vērā ņemams spēks) var it viegli vienoties.
Treškārt, medicīna kļūst dārgāka. Ja negribat veikt lielākas iemaksas slimokasēs, apdrošinātājiem jāatsakās no daļas bezmaksas medicīnisko pakalpojumu, tie turpmāk būs jāapmaksā no savas kabatas.
Ceturtkārt, aug bezdarbnieku skaits un bezdarba pabalstu apjoms. Bezdarbnieku materiāli jāpiespiež (jāieinteresē) pēc iespējas drīzāk atkal iesaistīties darbā. Reālais ceļš to panākt – samazināt bezdarba pabalstu, saīsināt laika sprīdi, kad bezdarbnieka pabalsts ir lielāks par sociālo palīdzību.
Piektkārt, paildzinās iedzīvotāju dzīves ilgums, augtin aug pensionāru skaits. Palielinot iemaksas pensiju fondos, samazināsies neto darba samaksa, tātad darba ņēmēju pirktspēja. Cits ceļš – apcirpt pensiju lielumu. Cietīs pensionāri, nevis strādājošie. Lai nepazeminātos pensionāru patēriņa iespējas, strādājošiem jāveic papildu iemaksas privātajos pensiju fondos.
Sestkārt, no kreisās puses, no populistiem, tiek ierosināts palielināt nodokļus, ko maksā uzņēmēji. Šāds priekšlikums nav pieņemams, jo sekmēs kapitāla bēgšanu uz ārzemēm ar visu nevēlamo seku buķeti – no bezdarba izaugsmes līdz nodokļu ieņēmumu sarukumam un augošam budžeta deficītam, kas var sagraut sociālās programmas.
Šādi dzīves līmeņa pazemināšanas draudi pagaidām visasāk izpaužas Vācijā, Francijā, Itālijā. Augsti attīstīto valstu loks, kas būs rītdien spiests sašaurināt savas sociālās programmas, acīmredzami paplašināsies. Viens gan jāievēro: atvars starp bagāto un trūcīgo valstu iedzīvotāju dzīves līmeni ir un vēl ilgi būs visai ievērojams. Globalizācija nav zelta zivtiņa vai brīnumu stabule, kas miljardiem cilvēku īsā laikā ļaus īstenot sapni par vispārējo labklājību.

Georgs Lībermanis,
LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks