Mobilizācija deva gandrīz 150 pulveri ostījušu karavīru, lielākoties virsnieku. Izvairījušos nebija daudz. Iesauktos nodeva kapteinim Ludvigam Bolšteinam (1880–1940) nosūtīšanai uz fronti.
A.Plensnera memuāros lasāms: “Februāra pašā sākumā ar Zālīti aizbraucām uz Rudbāržiem pie Kalpaka. Izstaigājām arī Lēnas. Zālīša rīcībā bija iegūts krietni izkarojies vaļējs [automobilis] Opelis. (..) Nebraucām gluži bez kukuļa: jau bija norīkots Kalpaka rīcībā noorganizēts sakaru vads un izlūku komanda. Bataljona garastāvoklis bija možs.”
1919.gada februāra sākumā Apsardzības ministrija organizēja vispārēju mobilizāciju Gaviezes, Pērkones un Grobiņas pagastā. Iesaukums mēneša otrajā pusē Rudbāržu, Lēnas un Tāšu Padures pagastā deva 175 cīnītājus. Marta sākumā notika visplāšākā mobilizācija, kuras rezultāts bija gandrīz 600 karavīru. Līdz ar Kalpaka bataljona sekmīgo darbību pieauga arī brīvprātīgo skaits.
Kad K.Ulmanis 1919.gada 1.martā atgriezās no ārzemju komandējuma, Liepājā viņu sagaidīja ne tikai latviešu karavīru godasardze, pienācīgi apbruņota ar šautenēm un patšautenēm, jaunām zīmotnēm un sarkanbaltsarkanām krāsām ap roku, bet arī Apsardzības ministrijas ziņojums. Tajā bija teikts, ka Kalpaka rīcībā frontē tagad ir nevis vairs pāris simti vīru, bet trīs prāvas kājnieku rotas, jātnieku eskadrons (60 zobenu), sakaru un izlūku komanda, kopā ap 600 vīru. Liepājā formē un tiek apmācītas trīs kājnieku rotas (25 virsnieki, 312 instruktori un kareivji), sapieru rota (17 virsnieki, 160 instruktori un kareivji) un 233 vīru liela rota Tāšu Padurē. Kopā vairāk nekā 700 karavīru, neskaitot komandantūras. Mobilizācijas Liepājas “stūrī” 1919.gada pirmajos mēnešos deva 1370 karavīru.
Marta vidū A.Plensneram bija jāpavada uz fronti britu militārās misijas vadītājs majors A.Kīnens, lai apmeklētu tikko atbrīvoto Saldu. Ģenerālštāba priekšnieka v.i. vajadzēja uzrunāt tirgus laukumā nostādīto latviešu bataljonu un saldeniekus. Viņš cita starpā varēja informēt sapulcējušos, ka pēc Kalpaka traģiskās nāves 6.martā par bataljona komandieri ieceltais J.Balodis paaugstināts par pulkvedi un latviešu karaspēks Kurzemē tiek pārorganizēts par brigādi (Dienvidu grupa). Karaspēks, ko veiksmīgi organizē Vidzemes atbrīvotajā daļā, sauksies Ziemeļu grupa. Atceļā no Saldus A.Plensners iepazinās ar jaunkareivju apmācību Rudbāržos un Tāšu Padurē, kā arī Durbes komandantūras darbu un, runājot viņa vārdiem, “visur varēja priecāties par sasniegumiem”.
Labi iesākto darbu pārtrauca vācu reakcionāro aprindu organizētais 1919.gada 16.aprīļa pretlatviskais pučs. Tā lokalizēšanā un seku novēršanā, cik nu tas bija iespējams, rosmīgi piedalījās arī A.Plensners. Viņa uzdevums tajās dienās bija informēt Ministru prezidentu par stāvokli pretinieka nometnē un viņa rīcību. Ziņojumi skanēja gandrīz kā no frontes.
...12.aprīlī. Liepājā ieradusies Baltijas landesvēra barona Manteifela nodaļa apmēram 600 vīru sastāvā, kurai tikšot uzdota vadošā loma valdības gāšanā.
...13.apr. Izdarīts uzbrukums latviešu sargu postenim kara ostā.
...14.apr. Atbruņoti posteņi četrās vietās. Aizturētie latviešu karavīri aizvesti uz vācu bataljonu. Mēģināts atbruņot arī “Saratov” sargus, bet tas nav izdevies.
...15.apr. Ap plkst. 3 tiek pārtraukti telefona sakari ar kara ostu un valdības iestādēm. Ap plkst. 6 vakarā arestēta pēdējā 7 latviešu kareivju sardze pie munīcijas noliktavas kara ostā.
A.Plensners bija klāt K.Ulmaņa sarunās ar apvērsuma inspirētāju Vācijas 6.rezerves korpusa komandieri un Liepājas gubernatoru grāfu Rīdigeru fon der Golcu, notikumu izmeklēšanā kara ostā, formējamā latviešu karaspēka štābā un Apsardzības ministrijā. Pēdējās vadība, tāpat kā visa valdība, bija spiesta pāriet uz tvaikoni “Saratov”. A.Plensners nodzīvoja uz tā divus mēnešus. Saprotams, ka tas viss lielā mērā bremzēja arī viņa resora darbību.
Viens no A.Plensnera biogrāfiem Vilis Hāzners raksta:
“Plensners pēc rakstura bija vīrs, kas meklēja darbus. Nu, valdībai un karaspēka vadībai atrodoties uz Saratova, darba tā kā pietrūka. Kad varēs atjaunot Apsardzības ministrijas kārtēju darbību, arī šķita vēl tālu, un tā Plensners nolēma doties uz Ziemeļlatviju pie plkv. Jorga Zemitāna (..). Kad pēdējais (A.Plensners – R.T.) bija pateicis Zālītim savu nolūku doties uz Ziemeļlatviju, Zālītis nebija pārsteigts un deva tam savu svētību.”

Citi pienākumi

A.Plensneru kā ne tikai militāristu, bet arī spalvas cilvēku 1919.gada jūlijā iecēla par armijas virspavēlnieka štāba preses (kara cenzūras) nodaļas priekšnieku. Šis amats viņam nebūt negāja pie sirds. A.Plensners 1982.gadā Stokholmā izdotajos memuāros “Pret vētrām un negaisiem” raksta: “Pūlējos iebilst, ka diezin vai kāds virsnieks un sevišķi vēl mazliet literāts par tādu uzdevumu var priecāties. Tāpat atsaucos uz 18.novembra deklarējumiem par vārda un preses brīvību, korespondences neaizskaramību utt. “Netielējies!” – iejaucās Hartmanis (štāba operatīvās daļas priekšnieks – R.T.). “Likumīgo pusi lai nokārto politiķi. Mums jādara, kas mūsu uzdevums, mūsu apstākļos nosakot to, ko var un ko nevar, tu pats saproti. Saki labāk, cik cilvēki tev būs palīgā vajadzīgi.”
Tā kā Latvijā bija grūti ar piemērotu darbu inteliģencei, gribētāju strādāt cenzūrā, sevišķi rakstnieku vidū, netrūka. Ap 70 (!) preses uzraugu vidū bija pat tādi pazīstami literāti kā P.Rozītis, P.Ērmanis, J.Veselis, H.Eldgasts, J.Vainovskis u.c.
Kā saka, paldies Dievam, A.Plensners tika vaļā no šī nepatīkamā uzdevuma 1920.gada februārī, kad viņu iecēla par armijas štāba dienas laikraksta “Latvijas Kareivis” redaktoru. A.Plensners šo posteni ieņēma līdz 1921.gada jūlijam, pēc tam no 1932.gada janvāra līdz 1934.gada decembrim. Armijas virspavēlnieka štāba operatīvās daļas priekšnieka v.i. pulkvežleitnants Ž.Bahs 1920.gada 7.aprīlī rakstīja A.Plensnera apbalvošanas listē:
“Kapitans Plensners no Latvijas valsts sākuma bija viens no pirmajiem, kurš iestājās nacionālā armijā, visu laiku nesavtīgi izpildīdams savu pienākumu – armijas uzbūves un organizācijas darbā. Savā dienesta gaitā Armijas Virspavēlnieka štāba operatīvā daļā kā informācijas nodaļas priekšnieks kapitans Plensners ir vienādi stāvējis sava dienesta augstumā, pie tam tik nepateicīga dienesta, kāds ir informācijas daļas priekšnieka amats, nežēlodams ne spēka, ne enerģijas. Tamdēļ atrodu viņu par pilnīgi cienīgu un karsti pabalstu kapitana Plensnera paaugstināšanu pulkveža-leitnanta pakāpē, skaitot no 1.janvāra 1920.gada.” Virspavēlnieka štāba priekšnieka ģenerāļa P.Radziņa (1880–1930) rezolūcija bija lakoniska: “Paaugstināšanas lūgumu pabalstu, bet, skaitot ne no 1.janvāra, bet no paaugstināšanas dienas 2.X.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 4962.l, 36.lp.). Pulkveža uzplečus A.Plensners saņēma 1936.gadā.
1931.gadā Latvijas Universitātē tika pabeigtas filozofijas un vēstures studijas. Virsnieka krūtis rotāja divi Triju Zvaigžņu ordeņi, kā arī vairākas augstas ārzemju atzinības zīmes. Pieredzējušais žurnālists rediģēja žurnālus “Aizsargs” (1928–1932) un “Universitas” (1930–1932). Viņu neaizmirsa arī Latvijas armijas vadība – no 1922.gada A.Plensners bija galvenā štāba apmācības daļas virsnieks, 1923.gadā tika iecelts par šīs nodaļas priekšnieku, 1924.–1926.gadā piekomandēts Kara tiesai. Mācīties nekad nebija par vēlu, un 1937.gadā pulkvedis pabeidza Augstāko kara skolu. Sekoja kara aģenta (resp. atašeja) darbs Vācijā un Ungārijā ar sēdekli Berlīnē.
Tā kā A.Plensneram spalva klausīja labi, viņš ne tikai pats rakstīja daudz, bet bieži rediģēja arī citu autoru darbus, īpaši viņam tuvo militāro literatūru. Plensners, būdams viens no Latvijas bruņoto spēku līdzdibinātājiem, debitēja redaktora lomā 1929.gadā iznākušajā grāmatā “Mūsu armija tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos”. Pulkvedis, piedalījies un labi iepazinis grūto nacionālās armijas dzimšanas procesu, varēja visnotaļ kompetenti uzrakstīt nodaļu “Valsts proklamēšana un vispārējais stāvoklis armijas organizēšanas sākumā” grāmatā “Latvijas atbrīvošanas kara vēsture”, kas ģen. Mārtiņa Peniķa (1874–1964) virsredakcijā iznāca 1938.gadā.
Tāpat kā gandrīz visi Latvijas diplomāti, A.Plensners pēc valsts okupācijas palika ārzemēs. Viņš atgriezās dzimtenē kopā ar vācu armiju 1941.gada jūlijā un diemžēl tūdaļ nostājās uz kolaborācijas ceļa, kļūdams par latviešu pašaizsardzības spēku priekšnieku, pēc tam par t.s. Zemes pašpārvaldes Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas zinātnisko iestāžu un arhīvu daļas priekšnieku. 1943.gada maijā iecelts par Latviešu leģiona ģenerālinspektora štāba priekšnieku, 1944.gadā – par leģiona 19.divīzijas 43.pulka komandieri. Atcelts no amata nesaskaņu dēļ ar nacistu pavēlniecību. Pēc kara bēgļu gaitās Vācijā, kopš 1950.gada – Zviedrijā, kur atkal pievērsies literārajai darbībai, kara vēstures pētīšanai un atmiņu rakstīšanai. Pulkvedis Aleksandrs Plensners miris 1984.gada 3.aprīlī Stokholmā, kur arī apglabāts.

Rihards Treijs,
prof. Dr.habil.hist.